«Ķīnā pavadītais laiks man ir bijis kā iespēja izdzīvot citādāku dzīvi, relativizējot savus Rietumu kultūrā balstītos pieņēmumus. Šeit es varu pilnībā nodoties tam, kas mani pašlaik interesē un arī izdodas vislabāk,» tā par savu dzīvi Ķīnā intervijā portālam TVNET saka latvietis Raimonds Jaks. Vienlaikus viņš novērojis - jo ilgāku laiku pavada ārpus Latvijas, jo sajūsminātāk par to stāsta citiem.
No kuras puses Latvijā nākat?
Esmu no Rīgas. Uzaugu Avotu un Lienes ielas krustojuma apkārtnē un vasaras lielākoties pavadīju Ziemeļkurzemē. Rīga man vienmēr būs pilsēta numur viens. Ir arī skaistākas, bet Rīga ir manējā.
Kad un kāpēc atstājāt Latviju? Patlaban dzīvojat Ķīnā. Vai pastāvīga dzīve šajā valstī bija nejaušība vai jūsu apzināts lēmums? Cik ilgi jau mītat Ķīnā?
Pirmo reizi uz Šanhaju aizbraucu 2009. gadā gandrīz pilnīgi uz dullo. Kopš tā laika ar īsiem pārtraukumiem esmu šanhajietis. Tolaik Latvijā darbi nevedās, jo pēkšņi ļaudīm vairs nebija naudas, un
mans nodoms bija izmantot laiku lietderīgi, iepazīstot eksotiskas kultūras.
Zinu, ka agrāk mācījāt ķīniešiem angļu valodu. Ko darāt tagad?
Pieprasījums pēc angļu valodas mācīšanas šeit ir stabili augsts, un ļaudis par to ir gatavi maksāt. Ir arī dažādi starpniecības projekti. Esmu ļoti labi iepazinis ķīniešu kultūru un mentalitāti, un man labi padodas būt par vidutāju starp rietumniekiem un ķīniešiem.
Atlikušo laiku varu veltīt saviem vaļaspriekiem. Valodu apgūšanu vienmēr esmu uztvēris kā vaļasprieku. Tas ir vienīgais talants, ko sevī esmu atklājis, ar kuru varu būt konkurētspējīgs un pat izcelties, un es jūtos labi, ja varu tam atrast pielietojumu un sevi nodrošināt. Tagad cenšos papildināt ķīniešu valodas prasmi un mēģinu ielauzties japāņu valodas pamatos. Tas man sniedz prieku un apmierinājumu.
Cik ilgā laikā iemācījāties ķīniešu valodu? Vai tā tiešām ir tik grūta, kā daudzi saka, vai arī tas ir tikai mīts?
Kad devos uz Ķīnu, ķīniešu valoda bija viens no izaicinājumiem.
Pēc ķīniešu valodas Eiropas valodu apgūšana šķiet smieklīgi vienkārša. Tās grūtība slēpjas citādībā un tajā, ka tekstus nevar izlasīt, ja rakstītais vārds nav pazīstams. Tas nozīmē, ka jāapgūst vairāki tūkstoši ķīnzīmju, kas ir pamatīgs un grūts darbs.
Tāpat arī jāpierod pie valodas tonālā principa, kas ļoti atšķiras no eiropiešiem pierastā, un tad vēl jāsakrāj pietiekoši liela komunikācijas pieredze, lai spētu domāt un reaģēt ķīniski, jo, kā zināms, starp mums pastāv lielas kultūras atšķirības. Toties ķīniešu valoda ir gramatiski vienkāršāka. Nav ne gramatisko dzimšu, ne locījumu, ne deklināciju, ne gramatiskā laika, pat ne daudzskaitļa un vienskaitļa. Tāpēc šādi gramatiski «izlutinātajiem» ķīniešiem Eiropas valodas iemācīties nav viegli.
Jūs esat arī iztulkojis Džeimsa Džoisa grāmatu. Lūdzu, pastāstiet par savu tulkotāja darbu.
Tas ir viens no maniem vaļaspriekiem. To es daru prieka un izaicinājuma dēļ. Profesionāli nodarboties ar tulkošanu izvairos, jo tad man būtu jākļūst krietni produktīvākam. Es tulkoju pārāk lēni un apdomīgi. Esmu tulkojis īru rakstnieka Džeimsa Džoisa «Mākslinieka portrets jaunībā». Tam veltīju vairākus gadus sava brīvā laika. Pie tulkošanas nonācu pamazām. Doma pamēģināt man jau bija, bet, kad izlasīju «Portretu», mani pārsteidza, ka tas nav izdots latviski.
Drusku pamēģināju, daudz neapsvērdams, cik tas būs apjomīgs darbs. Pirmie mēģinājumi bija visai neveikli, bet ātri progresēju un uz beigām jau jutos aizvien apmierinātāks ar paveikto. Džoisa teksti ir ārkārtīgi daudzslāņaini un prasa daudz papildu materiālu studēšanu. Tas mani aizrāva. Gala teksts ir vairākkārt manis paša pārstrādāts, un lielu ieguldījumu rediģēšanā deva arī literārie konsultanti.
Es pieļauju, ka daudziem mans tulkojums bija pārsteigums, jo Džoiss ir milzīga literārā autoritāte un tā tulkošana ir sarežģīta un izdošana latviešu valodā komerciāli neizdevīga. Es pie tā ķēros iedvesmas vadīts un bez skaidra mērķa un nodoma.
Strādāju ar prieku un pēc tīrākās sirdsapziņas.
Tiem, kam Džoisa daiļrade ir sveša, no sirds iesaku izlasīt «Portretu» un Soduma tulkotos «Dubliniešus», pirms ķeras pie «Ulisa».
Tulkošana no ķīniešu valodas ir mans nākamais solis šajā jomā. No ķīniešu valodas latviski tulkots ir ļoti maz. Ķīniešu literārajā pasaulē pastāv diskusija par ķīniešu literatūras mantojuma nozīmību pasaules kontekstā. Ķīniešu proza pasaulē ir salīdzinoši maz pazīstama. Lielāku ievērību izpelnījusies dzeja, kuras lakonismam palīdz ķīniešu valodas gramatiskā vienkāršība. Pie dzejas es gan neķeršos, bet kādu prozas gabaliņu patulkošu. Lielu ambīciju man nav. Redzēsim, kas no tā iznāks. Pašlaik tulkoju dažus īsstāstus.
Iedomājos, ka dzīve Ķīnā būtiski atšķiras no dzīves Latvijā. Vai tā ir? Kādas ir lielākās atšķirības? Kāda ir jūsu ikdiena?
Pirmkārt, jāmin tas, ka Ķīna ir milzīga valsts un jebkurus vispārinājumus var apstrīdēt. Tomēr kultūras atšķirības ir pamatīgas. Datorvalodā runājot, tas ir kā dzīvot citā operētājsistēmā. Tāpēc man tas ir interesanti.
Ja citādību pieņemt nespēj, tad ir grūti.
Šanhaja ir viena no rietumnieciskotākajām Ķīnas pilsētām, un dzīve šeit līdzinās citām pasaules metropolēm. Šejienes mērogi nav salīdzināmi ar Latviju.
Tādas «gadsimta būves» kā Dienvidu tilts un Gaismas pils šeit būtu neievērojami ierindas projektiņi.
Pat Rail Baltica, iespējams, neizpelnītos lielu ievērību.
Runājot par sadzīvi, manuprāt, lielākā atšķirība no Rīgas ir transporta ērtums un lētums. Neskatoties uz milzīgajiem izmēriem, transports ir ļoti efektīvs, un tas manos izdevumos veido ļoti nenozīmīgu daļu. Visvairāk izmantoju metro (0,60 eiro par braucienu), bet arī taksometri ir lēti un par braucienu jāmaksā 3-5 eiro, savukārt par 30 eiro ar taksi var braukt vai pusdienu.
Šanhajā nav nepieciešams savs auto, bet Latvijā es bez mašīnas pilnvērtīgi dzīvot nevaru.
Nevaru nepavaicāt banālo jautājumu, vai jums, dzīvojot Ķīnā, pietrūkst Latvijas? Ja jā, tad tieši kā jums pietrūkst visvairāk?
Jautājums nav nemaz tik banāls.
Jautājums par piederības sajūtu kļūst svarīgs katram, kas pavada ilgāku laiku ārpus dzimtenes.
Varbūt citviet ir iespējams iekļauties sabiedrībā tā, ka var justies pilnībā piederīgs, bet Ķīnā tas nav iespējams kaut vai tādēļ, ka izskaties citādāk. Piemēram, ja runāju labi ķīniešu valodā, tad mani nemitīgi par to slavē, līdz šī slavēšana kļūst gandrīz kaitinoša, jo ārzemnieks, kurš runā ķīniski arvien vairumam ir kaut kas neparasts.
Esmu ievērojis: jo ilgāku laiku pavadu ārpus Latvijas, jo sajūsminātāk par to stāstu citiem. Latvija šajos stāstos lēnām pārvēršas par sapņu zemi, kurā pastāv tikai labais. Nepilnīgais tajos nav svarīgs vai paliek noklusēts. Kad beidzot ierodos Rīgā, tad pirmās divas nedēļas dzīvoju ar tādu eiforijas sajūtu, līdz pamazām atgriežos realitātē.
Vai, cik bieži un kā kontaktējaties ar Latvijā dzīvojošajiem ģimenes locekļiem, draugiem un paziņām?
Ar ģimenes locekļiem un draugiem no Latvijas parasti kontaktējos e-pasta un sociālo tīmekļu starpniecību.
Daļa no tīmekļa gigantiem (tādi kā Gmail, Facebook, Twitter u.c.) Ķīnā gan ir slēgti un aizstāti ar vietējiem ķīniešu ekvivalentiem, bet to var apiet, izmantojot VPN serveru pakalpojumus.
Braucienus uz Latviju tomēr es ļoti gaidu un izbaudu katru mirkli, ko pavadu Latvijā.
Vai Ķīnā dzīvojošie latvieši turas kopā un regulāri satiekas vai tomēr katrs vairāk dzīvo savrupi?
Latviešu Ķīnā nav daudz. Es nemaz nezinu, cik, ņemot vērā, ka Ķīna ir milzīga valsts. Varu spriest tikai pēc aktīvās saziņas latviešu ziņkopā Ķīnā populārajā mobilās saziņas aplikācijā Wechat, kurā ietilpst aptuveni simts cilvēku no Latvijas.
Organizētas tikšanās notiek trīs, četras reizes gadā lielajās pilsētās. Šanhajas latvieši viens otru pazīst un tikšanās ir sirsnīgas. Ārpus Pekinas, Šanhajas un Honkongas, cik zinu, dzīvo tikai daži.
Lūdzu, raksturojiet ķīniešus. Kādus jūs viņus esat iepazinis? Kādas kopējas un atšķirīgas iezīmes saskatāt, salīdzinot Ķīnas un Latvijas sabiedrību?
Ķīna pēdējo trīsdesmit gadu laikā ir piedzīvojusi neiedomājamas pārvērtības un milzīgu attīstību. Ir izaugusi vesela paaudze, kas šo milzīgo attīstības tempu uztver kā normu.
Ļaužu materiālās prasības pret savu nākotni ir augstas.
Gribas pelnīt ātri un daudz. Peļņas kāre vismaz Šanhajā ir jūtama. Ķīnieši neko daudz no valsts negaida un uzkrājumus veido ar lielu rūpību jau kopš agras bērnības. Vislielāko uzmanību parasti piešķir mājokļa un nekustamā īpašuma iegādei.
Reālijas un risināmie jautājumi, protams, atšķiras, bet cilvēku tikumi ir tādi paši kā pie mums. Es diendienā ļoti daudz laika pavadu, kontaktējoties ar ķīniešiem, un piemēri ir tik daudzi un dažādi, ka man negribētos ieslīgt vispārinājumos, bet šis jautājums ir neizsmeļams un par to varētu runāt stundām ilgi.
Vai ķīnieši zina, kur ir tāda maza valsts kā Latvija?
Par Latviju ķīnieši neko daudz nezina. Vārdu parasti ir dzirdējuši, bet tas neko neizsaka. Ķīniešu valodā nelieto vārdu stereotips, un stereotipizēšana ir bieži sastopama. Piemēram, franči ir romantiski un dzer vīnu, vācieši ir nopietni un dzer alu, amerikāņi ir atvērti, visi baltādainie runā angliski un tā tālāk.
Latviešu stereotipa parasti nav, un man bieži jautā, ar ko Latvija slavena, jo parasti esmu pirmais sastaptais latvietis. Tomēr šad tad par Latviju esmu dzirdējis, ka cilvēki ir skaisti. Varbūt nav slikts stereotips.
Vai pieļaujat, ka Ķīnā varētu pavadīt visu savu dzīvi, vai tomēr kaut kad plānojat atgriezties Latvijā?
Ķīnā pavadītais laiks man ir bijis kā iespēja izdzīvot citādāku dzīvi, relativizējot savus Rietumu kultūrā balstītos pieņēmumus.
Šeit es varu pilnībā nodoties tam, kas mani pašlaik interesē un arī izdodas vislabāk. Es varu sev atrast jēgpilnu pielietojumu un sevi pietiekoši labi nodrošināt.
Es labprāt to darītu arī Latvijā, tiklīdz tāda izdevība rastos. Pašlaik gan aktīvi to nemeklēju, bet esmu gatavs kādreiz atkal uz dullo sākt jaunu dzīvi.
