Vai robežu nospraušana sakārto situāciju? Vai robežas ir tās, kas sakārto mūsu dzīvi? Cik robežu ir katram no mums un kurš sargā mūsu robežas? Vai robežas ir likumi vai aizspriedumi? Kuras robežas vajag atvērt un kuras nostiprināt?
Kas nosaka mūsu robežas attiecībās?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Mūsu valsti aptver robežlīnija, kas ģeogrāfiski nošķir mūs no citām valstīm. Tā ir līnija, kas nodala nācijas. Robežas šķērsošanai ir nepieciešams dokuments, kas nosaka piederību. Attiecību robežas nosaka iekšējās vienošanās. Attiecību robežu pārkāpšana reizēm ir neuzticība, reizēm ir melošana, reizēm ir liekulība. Personiskās robežas nosaka komforta zonu, kurā ienākošais cilvēks mums šķiet draudīgs.
Personīgo robežu apsargā ego. Tas uzliek masku cilvēkam, aiz kuras ielūkoties var, pienākot par tuvu.
Tāpēc ego sargā mūsu uzskatus un domas.
Personības robežas dod mums maskas, kas der visām dzīves situācijām
Darba maska – dienas gaišajā laikā esot lieliskai darbā un profesionālajā sfērā. Vakara maska – esot gatavotājai vai laiskai draudzenei. Nakts maska – krācot vai guļot tik mierīgi kā zīdainim. Un tad ir īpašās svētku maskas – jubilejas maska, ka dzīve ir izdevusies. Brīvdienu maska, ka atpūsties vajag kā visiem – postējoties. Un kur tad nu vēl ģimenes lomu maskas un attiecību maksas. Masku glabāšanai mēs pietaupām veselu noliktavu. Jo masku ir daudz un katra nosaka savas robežas.
Tamdēļ ierobežojumi nereti kļūst par aprobežojumiem.
Jo bailes mūs aprobežo vēl vairāk. Robežas sarūk, un mēs smokam. Tas ir sākums nervu spriedzei un mūsdienās modernajai veģetatīvajai distonijai.
Pirmās ceļojuma dienas turēju savas robežas un nosacījumus
Atbraucot ceļojumā ar ģimeni, man bija jāpārskata ikdienas robežas. Tās robežas, kas attiecas uz bērnu ikdienas ieradumiem un audzināšanu. Bija jārod jauns, elastīgāks formāts, kurā visiem līdzpastāvot, rast piepildījumu un atpūtu. Saldējuma ēšana otrajās brokastīs, pirms vēl paēstas pusdienas. Atkal kāpšana baseinā peldēties, lai gan lūpas vēl trīc un saule nav paguvusi sasildīt. Diendusas gulēšana dārza nojumē vai vakara pastaiga, kas gulētiešanas laiku attālina par stundu. Tie ir tikai daži no nosacījumiem, kurus elastīgi nācās mainīt, lai brīvdienu sajūtu varētu izbaudīt visi. Pirmās ceļojuma dienas turēju savas robežas un nosacījumus.
Vīrs vairākkārt atgādināja, ka esam atvaļinājumā un lai jau bērni izbauda bērnību.
Man nebija viegli ļaut ēst arbūzu un noskatīties, kā sula notek gar kaklu un ietek aiz krāgas. Kā plikām kājām viņi skraida pa mājas flīžu grīdu, kas ir auksta, bet, ņemot vērā silto laiku ārā un viņu pastāvīgo kustēšanos, lielu ļaunumu vai iesnas atnest nevar. Vai noskatīties, kā ķiršu sulas pilieni atstāj pēdas uz grīdas vai lipīgas rokas tiek noslaucītas apģērbā.
Taču es atradu risinājumu!
Risinājumu sev un savām robežām. Lai ar smaidu noskatītos, kā drūpošo šokolādes vafeļu drupačas ēdot birst zemē, es tās pasniedzu dārza terasē. Tur vējš tās nemanāmi aizpūta prom, neradot it nekādu netīrību apkārt. Cepumu ēšana mašīnā allaž rada daudz drupaču visapkārt, taču te ieskaidroju sev, ka tā ir īrēta mašīna un atdosim to pēc divām nedēļām, un drupačas uz zemes nudien ir sīkums, salīdzinājumā ar pašmāju dubļiem. Neuzstāju gulēt ejot vilkt pidžamas, bet devu viņiem vieglu apģērbu, ar ko vēlāk varēja staigāt apkārt.
Mazākais bērns pēc tam teica, ka viņš staigā apkārt pidžamā. Tā viņam bija liela laime.
Lai arī drēbes bija ikdienas, mājās viņš allaž brīvdienās vēlas izbaudīt maksimāli ilgu staigāšanu pa māju pidžamā. Tāpēc šeit tas viņam radīja bezgalīgu brīvdienu sajūtu.
Tajā pašā laikā apjautu, ka ir robežas, kuras saistītas ar manu komfortu. Un nosacījums par vides tīrību, sakārtotību tomēr ir mans nosacījums. Taču, neuztverot to kā pienākumu, bet savu iespēju, lietas padodas vieglāk. Teiksim baseina dvieļu savākšana un izkāršana: to var nedarīt – vējš izpluinīs un saule izžāvēs tāpat, taču man labsajūtu rada skats, ka viss ir glīti izkārtots. Un es to daru sevis pēc. Darot to bez burkšķēšanas, sev ērtā laikā un tempā, tas neapgrūtina citus, un es negūstu cietējas nastu – darot to par visiem ģimenes locekļiem.
Tikai izkāpjot no ikdienas gaitām, mēs apjaušam savu komforta robežu. Tamdēļ arī
pāriem krīzes priekšvakarā speciālisti iesaka izvēlēties ceļojumu.
Ceļojums ļauj nojaukt tās robežas, kuras mēs sev uzbūvējam ikdienā. Un ceļojums ļauj atvērt tās robežas, kas sargā mūsu labsajūtu, mūsu prāta robežas, kuras neapzināmies. Ceļojums liek būt elastīgākam un tādējādi iegūt vairāk. Ģeogrāfisko robežu šķērsošana tādējādi dod iespēju pārkāpt arī personīgās robežas.
Un iegūt vairāk. Sev.
Inese Dāvidsone
Dzīves baudītāja, ceļot mīļotāja, dejotāja, jogiste un māksliniece
www.HennaGuru.lv
www.astrologika.lv