Pēc ievēlēšanas Valsts prezidenta amatā Raimondam Vējonim nu jāatklāj savs viedoklis un nostāja daudzos Latvijai nopietnos jautājumos, kas uz viņu kā aizsardzības ministru arī neattiecās. TV3 raidījums «Nekā personīga» intervējis Vējoni par Krievijas mēģinājumiem ietekmēt lēmumu pieņemšanu, vai viņš ir pret AES projektu attīstību, un daudzām citām sensitīvām tēmām.
SAB vadītājs, kad to vēl vadīja jūsu pašreizējais vadītājs J.Kažociņš, kādā no saviem gada pārskatiem rakstīja, ka aktīvi aģenti Latvijā mēģina noskaņot par Krievijai izdevīgiem projektiem un pret neizdevīgiem. Vai, esot vides ministra amatā, jūs to sajutāt?
Jāsaka tā, ka Krievija vienmēr mēģinājusi ietekmēt lēmumu pieņemšanu. To mēs varbūt varam ik pa brīdim just, kā tiek sagatavota informatīvā telpa viena vai otra lēmuma pieņemšanai. Bet, esot vides ministra amatā, es to nejutu nevienu reizi. Jo mums jau Latvijā nekādi lielie projekti neattīstījās, kas varētu izmainīt, piemēram, enerģētiskās neatkarības jautājumus. Tātad lielie projekti nebija, ja neskaita Visaginas atomelektrostacijas projektu Lietuvā. Tā ka, esot vides ministra amatā, es to lielo ietekmi nejutu katrā ziņā.
Zaļā partija bija pret Visaginas projektu, bet sanāca, ka jūs atbalstāt Kaļiņingradas atomelektrostacijas būvniecību. Kaut vai caur to, ka Krievijas valdības energokompānijas «Rosatom» pārstāvji ieradās pie jums vides ministrijā. Jūs pat rīkojāt speciālu semināru tam. Jūs tagad to nenožēlojat? Tā nebija kļūda?
Es kā zaļais vienmēr esmu bijis pret atomelektrostaciju būvniecību, jo man nepatīk atomenerģijas izmantošana, neiedziļinoties visos pamatojumos. Un mana attieksme ir pilnīgi vienāda pret atomelektrostaciju, vai tā būtu Baltkrievijā, Lietuvā, Kaļiņingradā vai Baltkrievijā – attieksme ir pilnīgi vienāda. Mums kā kaimiņiem jāzina, kas notiek kaimiņvalstīs. Jāzina, kādu ietekmi var atstāt uz Latvijas valsti. Un mums arī jāizsaka viedokli, vai mēs atbalstām, vai ir kaut kādu jautājumu loks, kur mēs nepiekrītam, un, izmantojot starptautisko tiesību normas, mēs varam mēģināt ietekmēt lēmumu pieņemšanu kaimiņu valstī.
Bet tolaik izskatījās, ka vairāk simpatizējat Kaļiņingradas projektam nekā kaimiņu lietuviešu projektam.
Tas varbūt jums izskatījās, ka simpatizē, bet Vides ministrijai, vides ekspertiem katrs projekts ir jāizvērtē no tā, kā tas ietekmē valsti. Kā tas ietekmē vidi. Un te nekādu simpātiju nevar būt. Jo, ja mēs vadīsimies projektos pēc kaut kādām simpātijām, tad mēs būsim aizbūvējuši visu valsti vai visas kaimiņvalstis ar kaut kādiem videi kaitīgiem projektiem.
Bet šīs te Rosatom aktivitātes nebija kā lobija mēģinājums, kas varbūt viņiem neizdevās, bet viņi centās?
Nu nekādā gadījumā. Jo, kā jau es teicu, ESPO konvencija nosaka pienākumus un tiesības katrai valstij. Ja projekts tiek īstenots kaimiņvalstī, man kā Latvijai ir tiesības pieprasīt ietekmes uz vidi novērtējumu un viņiem ir jāierodas Latvijā, lai paskaidrotu mūsu ekspertiem, kāpēc tas projekts tiek realizēts un kā ietekmēs apkārtējo vidi.
Kāpēc Latvija nav paspērusi nevienu būtisku soli enerģētiskās neatkarības ceļā, pretēji Lietuvai, kurai ir savs sašķidrinātās gāzes terminālis? Kāpēc valdība nav tikusi galā ar Gazprom lobiju?
Tāpēc, ka, manuprāt, par pamatjautājumu ir kļuvuši politiskie strīdi, piemēram, kurā vietā tas atradīsies – Rīgā, Ventspilī, Liepājā, Jelgavā vai Daugavpilī. Politiskajām partijām ir dažādi uzskati par projektu atrašanās vietu. Mēs tomēr bieži vien nevērtējam racionālos apstākļus, piemēram, ka Inčukalna gāzeskrātuve ir tuvāk Rīgai vai Skultei, runājot kaut vai par LNG projektu. Un bieži vien lēmuma pieņemšanā parādās šie politiskie aspekti, kas traucē pieņemt racionālus lēmumus.
Manuprāt, tas būtu svarīgi, ka mums ir savs LNG terminālis arī Latvijā. Jo īpaši tāpēc, ka 2017.gadā Inčukalna gāzes krātuve atgriezīsies pilnīgā īpašumā un izmantošanā Latvijas valstij un mums būs jebkurā gadījumā jānodrošina Inčukalna gāzes krātuves izmantošana un tajā iekšā būs jāuzpilda gāze. Jautājums, no kurienes šī gāze nāks, vai joprojām tikai un vienīgi no Krievijas, vai būs arī alternatīvie gāzes avoti, kas arī mazinātu mūsu ietekmējamību no Krievijas un atkarību no Krievijas gāzes.
Tad jūs uzskatītu, ka līgumu 2017. gadā ar «Latvijas gāzi» par Inčukalna gāzes krātuvi vairs nevajadzētu pagarināt?
Manuprāt, jāsāk diskusija, ko mēs darīsim ar Inčukalna gāzes krātuvi 2017.gadā, kad aprīlī beigsies līgums ar «Latvijas gāzi». Jo šis ir 2015.gads, mazāk par diviem gadiem palicis, lai mēs tiešām varētu racionāli pieņemt lēmumu, tai diskusijai jau vajadzētu būt.
Jūs savulaik piedalījāties konferencē Krievijā «Tīrais ūdens 2010». Tā nebija vienkārši vides aktīvistu rīkota konference, bet to organizēja partija «Vienotā Krievija», tur piedalījās represīvās iestādes un izlūkdienesti. Jūs tur bijāt vienīgais Eiropas valstu ministrs. Vai šodien jūs uz tādu konferenci brauktu?
Es nebraukšu ne uz šādu pasākumu, ne uz 9. maiju, ne kā.. Jo attiecības, kādas pašreizējā brīdī ir izveidojušās Latvijai ar Krieviju, starp Eiropas Savienību un Krieviju, tās nav labas attiecības. Un, kamēr turpināsies agresija Ukrainā un, kā mēs redzam, pēdējās dienās ir atsākusies šaušana Ukrainā un tas notiek ne bez Krievijas atbalsta, šeit runāt par kaut kādām attiecībām ir ļoti grūti.
Kā veicināt integrāciju starp krieviem un latviešiem? Kā spēsit kļūt par šo abu kopienu prezidentu? Ne tikai par latviešu prezidentu?
Pirmām kārtām, tiražētā sašķeltība bieži vien ir viens no informatīvā kara elementiem, un tas, ko mēs redzam Krievijas informatīvo instrumentu klāstā un tajā ziņā, ko viņi dod Latvijas sabiedrībai, protams, tiek tiražēta sašķeltība Latvijā. Ka ir problēmas starp latviešiem, krieviem, ka ir problēmas ar latviešu un krievu skolām, ka mēs gribam aizvērt krievu skolas un tā tālāk. Mums pirmām kārtām ir jāatrod iespējas, kā šos melus atmaskot.
Otrām kārtām – ja runājam par sašķeltības momentiem, otrs būtiskais ir dažāda vēstures interpretācija. Mēs par maz paši runājam par Latvijas vēsturi un par maz skaidrojam gan sabiedrībai, gan ārpolitiski mūsu valsts vēsturi. Tā , protams, ir ļoti daudzveidīga, ļoti asiņaina, un mums tiešām ir latviešu karavīri karojuši vienā armijā un otrā armijā, bet tas mums viss ir jāskaidro. Nepareizi pasniedzot vēstures faktus, mēs, protams, iesējam kādu neuzticības sēklu.
Un trešais, ja runājam par sašķeltību, ja mēs būsim attīstīta, labklājīga valsts, tad nekādi šie sašķeltības momenti neparādīsies.
Jūs kā aizsardzības ministrs zināt, ko par uzturēšanās atļauju programmu domā drošības iestādes. Vai uzskatāt, ka tas ir drauds Latvijas drošībai?
Ja mēs nepārdomāti piešķiram termiņuzturēšanās atļaujas un mums tie atļauju pieprasītāji, kas iesniedz pieteikumus, nav pietiekami pārbaudīti no drošības aspektiem, jā – tas ir apdraudējums Latvijas valstij. Kā to samazināt – pirmām kārtām jāstiprina Drošības policijas kapacitāte, jo viņiem tas cilvēku loks, kas ir iesaistīts šo jautājumu izskatīšanā, ir nepieciešams paplašināt...
Jūs domājat, ka joprojām šo cilvēku ir par maz?
Nu, es domāju, ka jā, jo tagad beidzas periods, kad pirmās termiņuzturēšanās atļaujas tika izsniegtas, viņas vēlreiz vajag pārbaudīt. Un, ja agrāk tās prasības nebija tik stingras, tad, protams, ir ļoti būtiski pārliecināties, ka konkrētais atļaujas turētājs ir tiesīgs turpināt turēt šo termiņuzturēšanās atļauju. Tā ka tas ir ļoti nozīmīgs faktors. Mana baža tomēr ir... Ir jābūt skaidrībai, kādi ir naudas izcelsmes līdzekļi, lai kāda arī būtu summa jāmaksā par termiņuzturēšanās atļauju. Ir jābūt naudas izcelsmes skaidrībai. Vai tie nav līdzekļi, kas ir nelikumīgi iegūti, nedod Dievs – narkotiku, ieroču tirdzniecībā vai kā savādāk. Otrām kārtām, protams, ir svarīga cilvēka attieksme pret procesiem, kas notiek Eiropā. Par to, kas notiek Ukrainā un tā tālāk. Kāda ir viņu izpratne par politiku.
Jūsu sens kolēģis Indulis Emsis saka, ka jūsu priekšrocība būs fakts, ka nākat no jauktās ģimenes. Esot prezidentam divkopienu valstī, kā jūs pats šo faktu, ka jūsu māte ir krieviete, redzat kā priekšrocību, esot par prezidentu valstī, kur ir liela krievu kopiena?
To man ir grūti komentēt, bet tas arī zināmā mērā parāda to mūsu sabiedrības īpatnību, ka mums aptuveni viena trešdaļa laulību ir jauktās laulības starp latviešiem un krieviem. Kas vēlreiz apliecina, ka mēs tomēr šo sašķeltību, ko mēģina tiražēt, ikdienas sadzīves līmenī šīs sašķeltības nav, jo divu tautību cilvēki – vīrietis un sieviete spēj atrast ... dzīvot kopā, radīt bērnus, kuri mācās šeit Latvijā...
- Un kļūst par prezidentiem...
Un kļūst par prezidentiem, tas, manuprāt, protams, ir tāds labs paraugs no vienas puses. Bet tas ļoti būtiski neietekmē neko, jo tas... Jebkuri šie jautājumi būs jārisina... Jānāk ar konkrētiem priekšlikumiem, ko grib sasniegt, un tad ar savu darbu jāparāda. Pretējā gadījumā jau tas, kādas tautības ir ģimenē – latvieši, krievi – tas nav noteicošais faktors.