Tuvojas ikgadējās Slīteres ceļotāju dienas, kas sola bagātīgus piedzīvojumus dabas izzinātājiem, gardēžiem, velosipēdistiem, vēstures un mākslas cienītājiem, bērniem un pieaugušajiem. TVnets bija izlūkos, kas tad atrodams tai novadā, kur Latvijai izaudzis rags!
Slītere vai Šlītere?
Lai visiem sajauktu galvu, vispirms jāpasaka, ka pareizi ir abi varianti: ir Šlīteres ciems un Šlīteres rezervāts, bet tos, kas alkst romantikas un svaiga gaisa, gaida Slīteres nacionālais parks. Ceļotāju dienās, šogad 31. maijā un 1. jūnijā, parka gidi gluži par brīvu ir gatavi izvadāt jūs arī tur, kur ikdienā tūristi parasti neiet, izrādīt augus, putnus un zvērus. Galu galā 70% novada teritorijas ir mežs. Turklāt kāds! Tikai Kurzemē jūs ieraudzīsiet kangarus un vigas, kas padara reljefu līdzīgu veļasdēlim. Autoceļi vijas pa kangariem, radot ilūziju, ka visapkārt ir līdzens priežu sils, bet, paejot nostāk no trases, ātri vien atklāsiet, ka garos pakalnus atdala tikpat garas purvu joslas. Užavas meži savulaik tik ļoti nošķīra iekšzemiešus no krastmaliešiem jeb augšļaudis no lejļaudīm, ka tie vairāk kontaktējās ar sāmsaliešiem nekā tautiešiem. Vēl kāda īpatnība ir, ka šeit ir mazākais nokrišņu daudzums Latvijā. Virs Kolkasraga, kur krustojas vēji, mākoņi griežas uz riņķi vai iet iekšā jūrā. Bet ja maija pēdējā dienā meteodienests tomēr sola ko aizdomīgu, tad uzsauciet galvenajam priekšniekam debesīs: «Tu gāde, lai tur augše viss būt smuk. Lai ir laiks kā zīž drān!»
Skolas solā visi vienādi
Pirmais, kas sagaida, iebraucot novadā no Rīgas puses, ir Valpenes piramīda – iespaidīgs akmeņu krāvums, kurā iegravēti nesaudzīgajos pēckara gados izzudušo māju vārdi. Uz to ved Imanta Ziedoņa komandas stādīta aleja. Deviņus metrus augstā piramīda būvēta 6-7 gadus un godina Krišjāni Baronu, kas dzīvojis mazajā Valpenes muižiņā.
Gabalu tālāk ir Kubalu skola, kurā nākamais Dainu tēvs mācījies vilkt pirmos burtus.
Tur būtu vērts iegriezties ikvienam, kam švaka nojausma par to, kas ir tāpele un grifele, kas nekad nav rakstījis ar zoss spalvu vai kurš nezina šīs skolas skolotāja Ernesta Dinsberģa patriotiskā panta «Mēs latvieši! Un pie šī vārda...» abus variantus. Pie tintes trauka ar spalvu nosēdināti vai ar grifeli rokā vecāki var sacensties ar bērniem, kam labāk sanāks mācīties pa vecai vīzei. Man likās, ka ar zoss spalvu rakstīt ir ievērojami ērtāk nekā ar tērauda, kādēļ gan vajadzēja modernizēt šo lietu? Skolotājs paskaidro: putna spalva ir sarežģīti asināma, turklāt tas jādara bieži – gandrīz vai pēc katras aprakstītās lapas...
Kāpēc skolu cēla nomaļus no pagasta centra? Ļoti triviāla iemesla dēļ: skatījās, kur ir brīva zeme, kur skolotājam audzēt sev rāceņus un ganīt aitas... Apkārt milzīgajai ēkai kā dulli dzied putni un iezīmēts, kas nu kur saimniecībā nozīmīgs ir bijis.
Piens kā personība
Tāds iespaids rodas nelielajā Dundagas pienotavā, kuras produktus iecienījuši tie, kam patīk dabiskas lietas. Piemēram, viņu rūgušpiens «Labdaris» pēc labo baktēriju daudzuma sakauj aktimelu vienos vārtos – tas ir pirmais, ko ārsti iesaka ēst cilvēkiem pēc smagām operācijām.
Dundadznieki ir vieni no nedaudzajiem, kas ražo skābkrējuma sviestu – tādu, kādu jūsu bērnībā kūla vecāmāte māla bļodā ar koka karoti. Viņu piens nav homogenizēts. Par to, kāda iedarbība uz organismu ir homogenizētam pienam (tādam, kura tauku lodītes sadauzītas sīki un smalki), varat atrast dažādus aprakstus internetā. Bet ne mazāk svarīgs ir piena ceļš no govs līdz fabrikai.
Piensaimnieku kooperatīva «Dundaga» valdes priekšsēdētājs Guntis Pirvits stāsta: «Ar valsts atbalstu mums ir tā kā hokeja spēlē, kad vieniem vārtsargs ir, otriem nav... Lielāko daļu nodokļu taču samaksā mazie uzņēmumi. Mēs, pa sliktiem ceļiem nobraucot trīsreiz vairāk kilometru, savācam divreiz mazāk piena nekā tās piena fabrikas, kas atrodas tur, kur ir labie ceļi. Kooperatīvā apvienojušies simt zemnieki, es arī varētu savākt visu pienotavai nepieciešamo piena daudzumu no diviem lielsaimniekiem, bet kur tādā gadījumā liksies tie mazie? Arī PVN Latvijā ir 21 procents, kamēr Polijai 5-8%. Ļoti daudzi vienkārši aizbrauc uz Poliju, atved sierus un iztirgo pa birojiem, tas ir viens no iemesliem, kāpēc paši savu produkciju nevaram realizēt.»
Jā, valstij būtu jādomā, kā savus cilvēkus atbalstīt, citādi šķiet, ka birokrāti, kas raksta regulas, govi ir redzējuši tikai multenēs.
Kur rokdarbnieces paliek trakas
Otra vieta, kas atstāj tikpat nedeklaratīva patriotisma iespaidu, ir Pāces vilnas fabrika.
Arī te labprāt izrāda interesentiem, kā apstrādā no visas Latvijas savāktu vilnu ar pagājušā gadsimta 20., 60. gados uzstādītām mašīnām un arī pašu veidotām ierīcēm. Mazgāšana, žāvēšana, plucināšana, kāršana, vērpšana, šķeterēšana, tīšana, noslēgumā krāsošana, un ja tu, audēj, esi pasūtījis savus piecus kilogramus konkrētā tonī, tev tik daudz arī uztaisīs. Vilnas fabrikas īpašnieks Dins Derkevics kā pirmo noslēpumu atklāj, kāpēc svarīgi mazgāt vilnu ne karstākā ūdenī kā 40 grādos: «Vilnai ir sava dzīvība. Kā aitai ir sava, tā vilnai tas ir lanolīns, kurš vasarā atdzesē, ziemā silda, bet jo augstāka mazgāšanas temperatūra, jo vairāk lanolīns izkūst un aizskalojas. Izmantojot šo vilnas dzīvību, mēs ražosim jaunu segu, kas der visiem gadalaikiem, es jau gadu ar tādu guļu gan ziemā, gan vasarā. Ir gan jāpierod pie vilnas smaržas, bet, tā kā es strādāju fabrikā, man tas ir šanel nr. 5...
Tāpat dzijām ir jākož mazliet, mēs, piemēram, sadarbojāmies ar rokdarbniekiem, kas Valmieras priekšlaicīgi dzimušajiem zīdainīšiem no mūsu dzijas adīja zeķītes, lai veicinātu asinsriti.»
Gada laikā fabrika apstrādā 20-25 tonnas vilnas. Izlīkumojot gar mazgāšanas, žāvēšanas un visām pārējām mašīnām, kur sīki un smalki var nopētīt, kā tā dzija top, beigās nonākam gatavās produkcijas noliktavā, kurā ievedot, saimnieks saka: «Un te rokdarbnieces paliek trakas... Aizpagājušā gada jūnijā mēs sasniedzām rekordu, šinī pusē stāvēja 97 toņos krāsas. Šodien mēs ražojam tā sauktās sliņķu dzijas – četras krāsas kopā vienā šķeterē, adot sanāk džemperis dažādās krāsās jau uzreiz.»
Protams, «trakas» paliek arī mūsu ekskursantu grupas rokdarbnieces un uzreiz grib iegādāties izejmateriālu tādam interesantam adījumam. Dins Derkevics brīdina: «Jūs padomājiet labi, cik šķeteres jums vajag, jo otrreiz tādas krāsas nebūs. Ir 30 kg partija vienas krāsas dziju, piemēram, uz Poliju aizgāja 5 kg, tātad tur ir tikai 3 vai 4 tādas jakas pa visu valsti. Pat ja mēs krāsojam vienu un to pašu toni, veicot visu procesu identiski, ikreiz rezultāts vienmēr par 10% atšķirsies no agrāk saražotajiem - blāvāks vai spilgtāks, tas atkarīgs no vilnas.»
Tie toņi, kurus sev gribētu es, vēl nemaz nav šķeterēs ieraugāmi – tie stāv satīti lielos ruļļos virs patlaban klusējošas mašīnas un gaida savu kārtu. Bet vilnrūpnieks mierina: «Neviens klients nav palicis bez dzijām – piezvaniet mums, un atradīsim atrisinājumu: katru otro piektdienu mūsu transports iet uz Rīgu, pa ceļam izvadājam pasūtījumus. Rīt sūtīsim pa pastu uz Alūksni. Man paziņa pērn jautāja: «Uz Dziesmu svētkiem biji aizbraucis? Puse kopkora tērpu bija no tavām dzijām!» Es šo darbu par biznesu neuzskatu, tā ir sirdslieta, citādi te strādāt nebūtu jēgas. Nauda to nekad nevar atsvērt, ka pienāk klāt cilvēks un pasaka: paldies, ka jūs esat!»
Ar krokodiliem pagrabā
Vai zinājāt, ka Dundaga savulaik bija lielākā muiža cariskajā Krievijā? Dundagas pils vēsture ir raibu raibā jau kopš 13. gadsimta, sākotnēji piederējusi Livonijas ordenim, tad pārdota Dānijas karaļa jaunākajam dēlam un mainījusi lērumu citu īpašnieku, bet Dundagas varenības pamatā ir sievietes prāts un vēriens: 17. gadsimtā pilskundze Anna Sibilla būvēja Kurzemē ostas, uzturēja bāku, Dundagas pili no viduslaiku noliktavas padarīja par smalku rezidenci. Šeit jūs uzzināsiet arī reālos faktus, kas pamatā populārajai leģendai par zaļo jumpravu. Interesantais sākas jau pagalmā, kas 20. gadsimta sākumā bijis iecienīta apskates vieta ekskursantiem no malu malām: pils ieejas durvju skulptūras veidojis Augusts Holcs - tas pats mākslinieks, kas 50 gadus strādājis Rīgai, radot, piemēram, Rīgas operas strūklakas nimfas skulptūru, Rolanda statuju rātslaukumā, Nacionālā teātra interjeru... Par Dundagas pils durvju sargiem viņš padarījis reālas personas, kas reiz pilī dzīvojušas, – bīskapu Bertoldu un pils cēlāju bruņinieku fon Groningenu.
Viņu skati satiekas kaut kur tālumā, un runā, ka tur, kurp viņi skatās, apslēptas visas pils bagātības, kas ir tik lielas, ka mierīgi var nopirkt Rīgu. Ja jūs, galvaspilsētnieki, kādu rītu pamostaties un esat pievienoti Dundagai, tad zināsiet kaimiņiem pastāstīt, kas par lietu: dundadznieki tās bagātības beidzot ir atraduši...
Dundagas pils lepojas ar vienīgo pastāvīgo medaļu izstādi Baltijas valstīs. Augšstāvā ne mazāk interesanti iegriezties mākslas skolā aplūkot bērnu darbus. Bet pils pagrabā tik tiešām ir krokodili!
Balsojiet par putru
Bez krietna cienasta no Kurzemes aizbraukt nevajag. Upeskalnu mājās mums starp citiem vēderpriekiem ceļ galdā arī katram tādu putras bļodu, ko grūti iztukšot – un ne jau tāpēc, ka nebūtu garda! Taču vidzemnieki ļoti brīnās par to, ko par bukstiņputru sauc Kurzemē – te viss ir otrādi! Vidzemē krietnie miežu putraimi sapļepināti kopā ar izšķīdušiem kartupeļiem, bet te pa kartupeļu biezputru grūba grūbu dzenā. Kurš variants jums prasītos godā ceļams – nogaršojiet un izspriediet paši.
Tāpat Eiropā patentēto Kurzemes sklandrausi vērts nogaršot pat tiem, kas vienmēr deklarējuši, ka sklandrauši viņiem negaršo, visticamāk, tie, kurus esat ēduši līdz šim, bijuši krutka. Raušu cepēja Elma Zadiņa ziņkārīgajiem atklās recepti, kā dabūt tik plānas apakšiņas un tik pārliecinošu pildījumu. Bet īpaši viņa reklamē pašas taisīto pūteli, kuru visi redzam un ēdam pirmo reizi mūžā: izrādās, mums ir pašiem sava nacionālā alternatīva igauņu slavenajiem kamu miltiem! Igauņu kami ir grauzdēti, turpretī mūsu pūtelis taisīts no vārītiem un tad samaltiem graudiem un atšķirībā no kaimiņu preces – bez jebkādas rūgtuma piegaršas. Pūtelis nāk par labu locītavām un ne tikai.
Pitragā busiņš nogriežas turp, kur aicina norāde «Kūpinātas vēja zivis». Mājās, kuras apjož īsta tradicionālo žogu pinumu kolekcija, mūs ar vēja zušu kasti sagaida Andris Antmanis, kurš jau 23 gadus kūpina zivis.
Vai zināt, ka šobrīdējā delikatese lucīši kādreiz tika malti zivju miltos? Taču tagad jāsamierinās ar to, kas ir. Šogad lomos nav bijis ne vimbu, ne brekšu. «Pērn bija tā, ka zivju vispār nebija, ne Kolkā, ne Ventspilī, ne Liepājā, namiņš kūpēja pa retam un ar mazumiņu,» stāsta Andris. «Pirms 20 gadiem, kad sāku ar zivīm nodarboties, piekrastē bija padsmit zvejnieku, tagad ir divi trīs Kolkā, viens Mazirbē un varbūt Ventspilī. Arī zivis trīsreiz dārgāk maksā. Tomēr gribētāju nav kļuvis mazāk: vasarā, īpaši uz svētkiem ir, ka cilvēki piezvana – «redzu, namiņš kūp...» Tad saku: «Es jūs pierakstīšu, bet nesolu, ka dabūsiet, man jau ir saraksts ar ņēmājiem.»»
Bet te, tāpat kā citās viesu mājās, gaidīti ne tikai zivju pircēji, bet arī nakšņotāji. ...: «Visā piekrastē tūrisms sākas tikai pēc Jāņiem, kaut gan aprīlis un maijs bija ideāls cilvēkiem, kas negrib peldēties, – nav ne knišļu, ne odu, putni čivina, vardes purvā dzied, būtu laiks ceļotājiem to gadu pastiept garāku!»
Te turklāt viss zied divas nedēļas vēlāk – ja esat nokavējuši ievu laiku Siguldā, brauciet uz Kurzemi. Kad Rīgā kastaņi saplaukuši, Dundagā tie vēl pumpuros.
Slīteres ceļotāju dienas jau pēc nedēļas!
31. maijs un 1. jūnijs sola piedzīvojumiem bagātu nedēļas nogali. Varat apmeklēt Slīteres bāku un uzzināt, kāpēc tā neatrodas jūras krastā, aplūkot Eiropā lielāko lakšu audzi tās piekājē, Dundagas talantīgo bērnu mākslu bākas telpās un izziņas materiālus par dabas retumiem tuvajā apkārtnē, kā arī izstādi «Dzīvība kokā», iespējams, arī jums radīsies naivais jautājums «Kā tas koks iekļuva šai mājā? Vai tas te auga?» Dabas mīļotājiem būs iespēja pirmoreiz ieraudzīt tādas augu un dzīvās radības sugas, kādas ne tikai ierakstītas Sarkanajā grāmatā, bet kuras neatrast arī nekur citur Latvijā. Velotūristu priekam, piemēram, 20-30-40 garš veloaplis Baron Bōgans ar 14 interesantiem objektiem – gan jau pieminētajiem, gan iespēju nobaudīt ķēves pienu zirgaudzētavā, apskatīt vienu no garākajām alu sistēmām Latvijā, dendija ar iesauku Krokodils dzimtas mājvietu, izbraukt pa seno bānīša uzbērumu un dzirdēt kādu anekdoti par tantiņu un mašīnistu.
Viesu nams «Pūpoli» piedāvā izvizināt ar padomju armijas visurgājēju.
Mazirbē Lībiešu tautas namam pretī var ielūkoties «Stūrīšu» senlietu muzejā, turpat brīvdienu mājā arī šarmanta pavāra gatavota maltīte, savukārt pašā Lībiešu namā maija pēdējās sestdienas vakarā dziesmas un dejas. Bet tas tikai mazumiņš no visas plašās programmas, kas atrodama šeit:
Tad nu atliek vien pievienoties kurzemnieku aicinājumam:
Brouc šurp un pasrouges, ko dar Zaļe jumprav Dundags pile, paklouses, cik jouk dundžiņ mēl skan, kā mēž žūže un kā baznic torņes zvān dunge. Pasveican krokodill, nosnoužes dižozol paēne un uzkāp Šlīters bāke! Nosmeķe pūtel un dižroušs, uzrouj kād lustig danc Dundags svētkes.
