Apgāds «Lietusdārzs» beidzot sagādājis iemīļotās rakstnieces Māras Cielēnas bagātīgu dzejoļu izlasi bērniem un jauniešiem no divu līdz sešpadsmit gadu vecumam, kā arī, protams, visiem pārējiem. To sastādījusi pati autore, atlasot 150 dzejoļus no savām vairāk nekā desmit lielākām un mazākām dzejoļu grāmatām («Kad Karaliene bij Rīgā», «Debesu trepīte», «Trakulīte sandalīte» u.c.), kas iznākušas apmēram divdesmit gadu laikā, kā arī jauniem, līdz šim krājumos nepublicētiem darbiem.
Nosaukums «Pa īstam un pa jokam» lieliski izsaka krājuma kopnoskaņu. Bērnu dzejai raksturīgais rotaļīgums te cieši saistīts ar nopietnu, dziļu pasaules atklāsmi, jūtu un domu patiesīgumu.
Dzejoļi sakārtoti deviņās nodaļās, kas aptver nosacīti tematiskus lokus: ģimeni, mūsu zemi (arī valodu), dabu, svētkus, dzīves «nopietnās parādības», Rīgu, pavisam mazu bērnu dzīvi, brīnumus un jokus, gulētiešanu. Šāds sastādījums labi pazīstamiem dzejoļiem piešķir jaunu skanējumu, bet, galvenais, lasītājam/dzejoļu meklētājam ļauj atrast to, kas kurā brīdī vajadzīgs.
Biezais, plašais krājums ir bagātīgs ne jau tikai tematiskajā ziņā. Tas satur daudz māksliniecisku pārsteigumu, vienreizēju tēlu, skaņu un krāsu kombināciju, visdažādāko dzejas burvību.
Grāmata atklāj pietāti pret lasītāju jebkurā vecumā: katram tiek piedāvāta laba, īsta dzeja.
Tā kā Māras Cielēnas darbi nemitīgi ir apritē skolās, bērnu dārzos, bērnu radošajās grupās un ģimenēs, šai grāmatai paredzama rosīga darba dzīve.
Māksliniece Una Leitāne ir atradusi brīnišķīgu pieeju krājuma vizuālā ietērpa darināšanai. Pēc manuskripta iepazīšanas atzinusi, ka tajā ir daudz debesu, viņa izvēlējās putnus par vienojošo tēlu, kas dažādos veidos parādās visā grāmatā.
Pa īstam un pa jokam
«Rīt ceļojumā došos.»
«Pa īstam?»
«Pa īstam.»
«Uz tālu, svešu zemi.»
«Pa īstam?»
«Pa īstam.»
«Tur pilnum pilns ar lauvām.»
«Pa īstam?»
«Pa īstam.»
«Ar tiem es tikšu galā.»
«Pa īstam?»
«Pa īstam.»
«Man patiks svešā zeme.»
«Pa īstam?»
«Pa īstam.»
«Vairs mājās nepārnākšu.»
«Pa jokam?»
«Nu protams!»
Mākoņu aitiņa
«Kurp tu zodzies uz pirkstgaliem?
Ko tik saudzīgi nes?»
«Man rokā visskaistākā tasīte,
Tajā – trīs rozīnes.
Tikai nenāc man nopakaļ!
Es rozīnes nesu tai –
Mazajai,
mīkstajai,
maigajai,
mīļajai
Mākoņu aitiņai!
Uz mūsu jumta tā paklupa
Un sasita celīti.
Es viņu uz balkona guldīju,
Blakus noliku lellīti.
Savu bilžu grāmatu iedevu
Un sāpi prom aizpūtu.
Tagad aitiņai vajadzīgs miers.
Nenāc man līdzi tu!
Tepat no tāluma paskaties. Re!
Ausī spīd auskariņš tai –
Mazajai,
mīkstajai,
maigajai,
mīļajai
Mākoņu aitiņai.»
Maizes saldums
Kā lapsene – tik saldumkārs
Tu saldējumu laizi,
Bet paies brīdis – meklēsi
Jau atkal rupjo maizi.
Kā pilnais mēness maize dilst
Mums virtuvē uz galda;
Tik stipra, ka vai mēlē kož,
Un savādi – tik salda!
Tik salda, ka tās kārojas
Tāpat – bez zelta sviesta.
Nekas uz zemes nav tik salds
Kā maize, tikko griezta.
