Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Ozoliņa: «Ja kādam ir skelets skapī, velciet to laukā»

Ieva Ozoliņa FOTO: Edgars Kalmēns TVNET

Filma «Mans tēvs baņķieris» ir ne tikai režisores Ievas Ozoliņas pirmais darbs, bet arī maģistra darbs. Būs jābrīnās, ja viņa par to nesaņems pašu augstāko vērtējumu... Daudziem, noskatoties šo filmu, bija radušies jautājumi, tāpēc 19. maijā kinoteātrī «Splendid Palace» tika organizēts filmas īpašais seanss, pēc kura skatītājiem bija ekskluzīva iespēja aprunāties ar filmas veidotājiem.

Šī nebija filmas pirmizrāde, tomēr, ierodoties kinoteātrī «Splendid Palace», ieraugot garās rindas pie kasēm un pilno kinozāli, ir skaidrs, ka režisores pirmā filma ir izdevusies. Ievai Ozoliņai ir izdevies radīt apskaužami labu stāstu par nudien neapskaužamu situāciju, viņas ģimenes dzīvesstāstu.

«Mans tēvs baņķieris» ir autobiogrāfisks detektīvstāsts, kurā režisore seko līdzi sava tēva, «TOP» bankas prezidenta Borisa Osipova gaitām 90. gados, līdz brīdim, kad viņš 1994. gadā pazuda ar 6 miljoniem noguldītāju naudas. Visus šos gadus viņa liktenis un atrašanās vieta nebija zināma, līdz pirms trim gadiem Interpols paziņoja, ka Malaizijā pieteicies cilvēks ar tēva vārdu un personas kodu.

Brīdī, kad Ieva paziņoja ģimenei, ka grasās uzņemt filmu par savu tēvu, īpaši skeptiski uz to skatījusies viņas mamma un jaunākā māsa. Lai arī māsa filmas sižetā parādās, māte tā arī nekad tam nepiekrita...

«Neviens negribēja, ka es to daru, bet, kad tas viss notika, visi bija priecīgi. Vienkārši... Tas viss ir vajadzīgs. Ja kādam ir kāds skelets skapī, velciet viņu ārā, kamēr nav par vēlu,» pēc filmas seansa skatītājiem atklāja režisore Ieva Ozoliņa.

«Katrs režisors gribētu sev tādu stāstu, man vienkārši paveicās. Izklausās ciniski, bet mākslinieki laikam nav normāli cilvēki, ja gadās šāds stāsts, viņi ķeras tam klāt. Mani interesēja mans tēvs, nevis es pati, tomēr beigās sapratu, ka tieši manas domas jeb ciešanas ir tās, kas arī ir interesantas.»

Šim apgalvojumam piekrita arī filmas operators Aleksandrs Grebņevs, kurš kopā ar Ievu pirms trim gadiem sāka darbu pie dokumentālās filmas.

«Pašā pamatā ir stāsts, ja stāsta nav, nekas nesanāks. Filma ir īpaša ar to, ka Ieva bija tās varone no paša sākuma, kaut gan viņa to saprata tikai pašās beigās,» viņš paskaidroja.

Filma ir autores personīga nesenas Latvijas vēstures rekonstrukcija, aplūkojot tā laika notikumu nospiedumus cilvēku biogrāfijās un atceroties pagātnes notikumus, kuros tika ierauta viņas ģimene, kā arī autores personīgais ceļš pie tēva 20 gadus vēlāk. Tā ir režisores pirmā filma, kas drosmīgi vēsta par savu un savas ģimenes dzīvi jaunā kapitālisma apstākļos un likteņa pavērsieniem pēc tam.

Spriedzes pilns notikums. Filmā attēlots arī ceļš, kā Ieva kopā ar operatoru dodas uz Malaiziju, lai saprastu, vai tur patiešām dzīvo viņas pazudušais tēvs.

Kā beidzas stāsts un vai vīrietis no Malaizijas patiešām ir Ievas tēvs, lai paliek intrigai, tomēr režisore atzīst, ka filmas pēdējais kadrs, kuru redz visi skatītāji, ir tieši tāda situācija, kāda šobrīd ir viņas ģimenē. «Dzīve vēl nav nodzīvota, un mēs nezinām, kā tas viss beigsies,» uzskata režisore Ieva Ozoliņa.

Filmas režisore un scenāriste ir Ieva Ozoliņa, operators Aleksandrs Grebņevs, montāžas režisore Linda Olte, attīstības un filmēšanas posma producente Līga Gaisa, izpildproducente Madara Kalniņa, producents Gints Grūbe. Filma tapusi ar ar ES programmas Media, Nacionālā Kino centra un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Mans tēvs baņķieris treileris from Mistrus Media on Vimeo.

Uz augšu
Back