Apgāds «Lietusdārzs» laidis klajā romānu pusaudžiem «Īstā Rebeka», kas aizraujoši atklāj ne tikai viņu dzīves notikumus, bet arī pārdzīvojumus. Īru rakstniece Anna Karija (Anna Carey) stāstījumam izvēlējusies tīņiem ļoti piemēroto dienasgrāmatas formu.
Dienasgrāmatas rakstītājai Rebekai ir četrpadsmit gadi, un viņa mācās meiteņu skolā Dublinā. Viņas mamma, rakstniece, vienmēr pamanās meitai sagādāt neērtus brīžus. Arī tētis nav daudz labāks... Vistrakāk ir tad, kad māte uzsāk jaunu savas daiļrades virzienu – pievēršas pusaudžu literatūrai. Tiek laista klajā viņas grāmata par Rutiņu un viņas draudzenēm, kas sacenšas, kura pirmā tiks pie puiša.
Mamma presei sniedz intervijas, pieminēdama savu ģimeni, avīzēs un žurnālos tiek publicētas fotogrāfijas. Rebekas dzīve kļūst neizturama. Skolotāja un klases biedrenes uzskata, ka, izlasot grāmatu, uzzinājušas visu par viņu. Tas ir tik apkaunojoši!
Kā lai pierāda, ka mammas aprakstītā Rutiņa nav īstā Rebeka?
Iespēja rodas tad, kad Rebeka ar draudzenēm nodibina savu mūzikas grupu un piesakās Mūziķu cīņās.
Dienasgrāmata sīki un smalki atklāj, kā Rebekas dzīvi maina bungu spēle un iepazīšanās ar ļoti, ļoti glītu puisi, kuru viņa klusībā dēvē par Avīžzēnu.
Romāns ietver visus labai pusaudžu literatūrai nepieciešamos elementus: spraigu sižetu, šim vecumam būtiskās problēmas, tēlus, ar kuriem jaunam lasītājam viegli identificēties, dzīvu valodu utt. Lasītājam interesanta vide – Dublina, skola, kurā mācās tikai meitenes, Adīšanas fabrika, kur tiek rīkotas Mūziķu cīņas, t.i. sacensības tiem, kuriem vēl nav astoņpadsmit.
Galvenās varones un viņas draudzeņu jūtas, domas un rīcība atklājas uzskatāmi un patiesi. Šo darbu derētu izlasīt ne vien tiem, kam četrpadsmit, bet arī viņu vecākiem, vecvecākiem, skolotājiem, kaimiņiem un citiem līdzpilsoņiem...
Anna Karija
Autore Anna Karija, žurnāliste no Dublinas, publicējusi rakstus vairākos īru preses izdevumos. Piecpadsmit gadu vecumā viņa iesaistījās savā pirmajā mūzikas grupā un turpināja spēlēt un dziedāt nākamos piecpadsmit gadus. Romāns «Īstā Rebeka» (2011) ir pirmais virknē, kas vēsta par šo meiteni un viņas draudzenēm.
No angļu valodas tulkojusi Māra Cielēna
Annas Karijas romāna «Īstā Rebeka» fragments
SESTDIEN
BESTSELLERS ATKLĀJ JAUNU VIRZIENU
Rozija Karberija gatavojas iekarot fanu jauno paaudzi, publicējot savu pirmo grāmatu pusaudžiem. Stāsts «Lai uzvar labākā meitene!» ir kā radīts, lai kļūtu par Ziemsvētku bestselleru. Rozijai ir divas meitas, 16 gadus vecā Reičela un Rebeka, kurai ir 14. Rakstniece apgalvo, ka stāstu rakstīt iedvesmojušas meitu jocīgās izdarības.
Izdarības. JOCĪGĀS IZDARĪBAS! Man nav nekādu izdarību! Es nenoņemos ar izdarībām. Vai kā nu tur... Ienīstu māti! Kā man varēja nākt prātā, ka jāpalīdz viņai pārvarēt rakstīšanas krīzi?! Es vēlētos, lai tā krīze velkas mūžu mūžos, ja viņa gatavojas laist atklātībā kaut ko tādu. Romānu pusaudžiem! Ko oficiāli iedvesmojušas manas «izdarības»!!! Nespēju ticēt, ka viņa man ko tādu nodarījusi. Es nekad mūžā netikšu tam pāri! Man bija licies, ka Heringtonas kundze, salīdzinādama mani ar tām briesmīgajām skruļļainajām dumiķēm, nodarījusi man nepārspējamu ļaunumu. Bet nu nejaukā māte visai pasaulei pavēstījusi, ka sava literārā tēla pamatā likusi − mani! Un Reičelu arī, bet izrādās, ka Rutiņai O’Reilijai (tā ir šīs pretīgi kroplīgās grāmatas varone) ir četrpadsmit gadi, un tas nozīmē, ka visi noteikti domās, ka tā esmu es.
Kā saprotams no avīžu ziņas, ko esmu pievienojusi šai dienasgrāmatai, lai atstātu liecību par to, ka vakardiena nav tikai riebīgs nakts murgs, mamma grāmatu pasākumam bija sagādājusi mums burvīgu pārsteigumu. Nu ir skaidrs, ka šī ballīte nebija vienīgi par godu faktam, ka pagājuši divdesmit gadi, kopš izdota viņas pirmā grāmata. Svinības bija veltītas arī «jaunajai drosmīgajai gaitai satraucošajā jauniešu literatūras pasaulē». Vismaz tā šodien rakstīts avīzē «Irish Times».
Pagājušais vakars bija ļaunākais manā mūžā. Un izskatās, ka šī būs pati ļaunākā diena. Tā sākās ar to, ka, pidžamā ģērbusies, atvēru durvis un ieraudzīju tieši pie tām stāvam Avīžzēnu. Es tobrīd laidu laukā mūsu kaķi Buferi, kuram nepatīk nokārtoties kastītē kā normālam kaķim un kurš vienmēr pieprasa, lai viņu no paša rīta izlaiž ārā. Pēc vakarvakara es biju tā apdullusi, ka aizmirsu – ir sestdiena, vienīgā diena, kad mums tiek piegādātas avīzes. Ieraudzījusi Avīžzēnu ar avīzēm rokā stāvam sprīdi no manis, es iebrēcos. Tūlīt kāpos atpakaļ un uzminu Buferim, un kaķis arī iebrēcās, izskrēja pa durvīm un trāpījās starp Avīžzēna potītēm. Tas nu atgādināja superstulbu cirka numuru.
Protams, kad es pēkšņi atvēru durvis un iebrēcos (turklāt jāpiebilst, ka mani mati bija šausmīgi izspūruši), un kaķis ievaimanājās un uzskrēja Avīžzēnam tieši virsū, puisis briesmīgi pārbijās, iekliedzās un nolidoja no kāpnēm. Un nometa zemē avīžu žūksnīti, tā ka daļa no tām izkaisījās visapkārt, un kādā lapā es ieraudzīju lielu savu fotogrāfiju. Nu labi, sevi kopā ar mammu un Reičelu. Avīzes «Irish Times» trešajā lapā. Mēs ar māsu pozējot bijām savaikstījušas sejas, un mamma smaidīja līdz ausīm kā vājprātīga. Redzētais mani tā satrieca, ka aizmirsu atvainoties Avīžzēnam par viņa nobaidīšanu. Atklāti sakot, es gandrīz atkal iebrēcos. Nelaimīgā kārtā Avīžzēns, kurš vāca kopā avīzes un bāza tās atpakaļ savā somā, pamanīja, uz ko blenžu, un sacīja: «Klau... piedod, ka nobaidīju. Vai... ē... tā esi tu?»
«Es? Kur?» stulbi vaicāju.
«Tajā avīzē,» viņš atbildēja, izpalīdzīgi to paceldams un pasniegdams, lai košas multenes krāšņumā es ieraudzītu sevi un savu nodevīgo māti. «Un arī... šajā.» Viņš pacēla «Irish Independent» eksemplāru, kas bija sadalījies pa lapām. Vienā no tām, kas bija izkritusi, rēgojās liela fotogrāfija, kurā redzamas mēs ar mammu.
Es nespēju aprakstīt savu debilo sejas izteiksmi. Pārāk pretīga, lai izteiktu vārdos.
«Ak Dievs!» es izdvesu.
«Man jau likās, ka tā esi tu!» sacīja Avīžzēns, bāzdams somā pēdējās avīzes. Tad viņš man uzsmaidīja un uzsauca: «Uz redzi!» Un devās prom. Es paliku stāvam un raugāmies viņam nopakaļ kā pidžamā tērpts putnubiedēklis. Un tagad slēpjos savā istabā. Nemūžam to vairs neatstāšu. Mamma klauvē pie durvīm un atkārto: «Beidz muļķoties, Bekij! Tev tak reiz jāpaēd!» Viņai pilnīga taisnība, esmu izbadējusies, bet netaisos ēst viņas šausmīgo ēdienu. Iziešu laukā un nopirkšu pati savu.
