«Amoralle» radītāja Inese Ozola: Cilvēka skaistums ir viņa trūkumos

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: publicitātes

Inese Ozola savulaik studējusi Banku augstskolā, strādājusi finanšu jomā un lasījusi lekcijas par finanšu analīzi, bet nu viņai pieder viens no veiksmīgākajiem sieviešu veļas dizaina uzņēmumiem Ziemeļeiropā. Kā? Ieklausoties sevī un ļaujoties dzīves ceļam.

Kam ir jānotiek, lai no finanšu sfēras nokļūtu līdz tik smalkai padarīšanai kā zeķes un grezna apakšveļa?

Es arī to gribētu zināt! (Smejas.) Es nedomāju, ka notikumi mūsu dzīvē notiek vienā dienā. Man šķiet, ka eksistē mums neredzama sagatavošanās daļa. Visu mēs nemaz nevaram izprast, un es pieļauju, ka tā pa īstam saprast likumsakarības un notikumu nozīmi var tikai dzīves briedumā. Es vēl esmu tikai ceļā. Tā vienkārši notika. Šobrīd es baudu un priecājos.

Pirms tam nebaudīji?

Toreiz man likās, ka es baudu, bet tā bija citāda veida bauda. Tagad es daru to, kas man patiešām patīk, tāpēc man nav grūti celties agri no rīta un strādāt līdz vēlam vakaram. Sēdēšana sastrēgumos mani padara ērcīgu galvenokārt tāpēc, ka es nevaru sagaidīt, kad varēšu nokļūt darbā un ātrāk sākt strādāt (smejas).

Vai finanšu jomā iegūtā pieredze palīdz tavā ikdienas darbā?

Ļoti palīdz! Man šķiet, ka no uzņēmējdarbības viedokļa raugos uz savu nodarbošanos daudz precīzāk, nekā tas būtu gadījumā, ja man nebūtu ekonomista izglītības un darba pieredzes šajā jomā. Šī pieredze man ļauj precīzāk pieņemt svarīgus biznesa lēmumus un redzēt spēles laukumu kopumā.

Kādā intervijā tu sevi nodevēji par emocionālu un haotisku. Vai šādas rakstura īpašības netraucē biznesam?

Es esmu emocionāla tādā ziņā, ka mani saviļņo ļoti daudzas lietas, bet haotiska, jo ļoti daudz ko piemirstu. Neviens cilvēks nevar būt pilnīgs it visā. Ja esi radošs, bieži trūkst spējas plānot un strukturēt. Ko var darīt? Var pulcēt sev apkārt cilvēkus, kas ir strukturēti un tev palīdz. To arī esmu izdarījusi, un, ņemot vērā manu izglītību un iepriekšējo darba pieredzi, es spēju ar viņiem labi sastrādāties. Taču es gūstu arī baudījumu rēķinot un analizējot.

Vai, tavuprāt, tas ir sievišķīgi?

Manuprāt, sievišķība ir maigums un plūsma, pieņemšana, mazliet arī pakļaušanās. Tas ir tas, kā es saprotu sievišķību.

Bet biznesā ar šādu pieeju laikam īsti nevar ilgtermiņā veiksmīgi darboties...

Protams, nevar, protams! Šeit atbilde slēpjas spēcīgā komandā, kas, manuprāt, ir īstā panākumu atslēga. Komanda, kur satiekas līdzīgi domājoši, bet ne vienādi cilvēki, kuri cits citu papildina.

Cilvēka skaistums ir viņa trūkumos.

Ja es esmu haotiska, tad man ir nepieciešams blakus cilvēks, kas spēj manu haosu pieskatīt (smaida). Un es domāju, ka tā tas ir arī ģimenē un dzīvē.

No kurienes šāda dzīves filozofija?

Mana dzīves filozofija ir veidojusies laika gaitā, jo man patīk domāt un analizēt, lasīt un vērot, turklāt nav teikts, ka rītdien es domāšu tāpat.

Es vienkārši dzīvoju saskaņā ar sevi šodien tā, lai man un maniem tuvākajiem būtu komfortabli, lai es nenodarītu pāri ne sev, ne saviem mīļajiem.

Man īsti nav laika filozofēt, jo mana ikdiena ir tik ārkārtīgi saspringta, ka priecājos, ja neesmu aizmirsusi kādu no bērniem skolā vai palaidusi garām vecāku dzimšanas dienu. Pēdējie gadi ir ļoti intensīvi.

Vai nepagursti no tik intensīvas dzīves? Tu izskaties tik ēteriska un laimīga!

Man tieši šodien kolēģe teica, ka es izskatoties ārkārtīgi nogurusi un man būtu jādodas atvaļinājumā (smejas). Protams, ka es pagurstu.

Bet ir taču kaut kādi sevis lutināšanas momenti, kuriem tomēr ļaujies?

Jā, jā! Piemēram, uzspēlēju futbolu ar bērniem. Man tā šķiet kolosāla laika pavadīšana. Bērni vispār ir tik brīnišķīgi! Man viņi ir veseli četri vecumā no diviem līdz trīspadsmit gadiem, un katrs no viņiem ir tik īpašs un atšķirīgs.

Ko par tik intensīvu dzīves režīmu saka tava nervu sistēma?

Ā, nē, nervu sistēma, paldies Dievam, man ir stabila! (Smejas.) Es ļoti labi apzinos, ka šobrīd vienkārši ir tāds intensīvs periods, kas ir jāpārdzīvo, tāpēc daudzas lietas esmu nolikusi malā un gaidu, kad bērni būs paaugušies. Taču apstāties es nevaru – tas būtu pretdabiski. Ko tieši es varu apstādināt? Nestrādāt darbu, kas man ārkārtīgi patīk? Man šķiet, ka visu nemaz nav jāpaspēj izdarīt.

Sajūta, ka zeme deg zem kājām, ir nepieciešama, lai radītu?

Zeme zem manām kājām nemaz nevar degt, jo pārsvarā staigāju augstpapēžu kurpēs, tāpēc arī man nekas nedeg (smejas).

Kas ir tavas dzīves lielās mācībstundas?

Kritieni, pārdzīvojumi, paklupieni un nebūšanas.

Vai kritieni un nebūšanas nav likuši sašļukt?

Kā tad, ka ir! Bet tas, ka tu spēj iztaisnot muguru, uzkrāsot lūpas un iet tālāk, padara tevi par uzvarētāju.

AMORALLE produkcija ir nopērkama ne tikai Eiropā, bet arī Krievijā, ASV, Austrālijā un pat Saūda Arābijā. Vai nekad nav gribējies pārcelties uz kādu no šīm vietām?

Nē, manī ir daudz patriotisku jūtu. Man ļoti patīk mūsu zeme, cilvēki un šejienes tik ļoti mainīgais klimats. Pagaidām es negribētu dzīvot nekur citur.

Šeit ir tik daudz brīnišķīgu cilvēku! Kad viņos ieskatās, kļūst redzams, cik viņi ir iekšēji skaisti. Tiesa, nav tik atvērti kā mūsu aizjūras kaimiņi, bet viņi ir īsti un silti.

Šajā brīdī ienāk aktrise Rēzija Kalniņa, ar kuru kopā Inese strādā pie Latvijas Nacionālās operas izrādes «Jevgeņijs Oņegins» tērpiem.

Vai ir palicis vēl kas neizdarīts? Kaut kas liels, ko dikti gribētos piepildīt?

(Ilgi domā) Ko nozīmē liels? (Pagriežas pret Rēziju.) Strādāt pie «Jevgeņija Oņegina» – tas ir kaut kas liels?

Rēzija: Tas ir kaut kas liels, jā, taču, pirmkārt, tā ir dāvana, izaicinājums un tavu spēju apliecinājums. Ka tu esi tur, kur tev jābūt. Man liekas, ka sievietei tas ir pats svarīgākais - būt pasargātai ne tikai no vīrieša, bet arī no savas dzīves.

Inese: Man šķiet svarīgi justies gandarītai ar to, kas man ir šobrīd, nebēdāt par to, kas bija vakar, un vispār nedomāt par to, ko man vajag no rītdienas.

Vai tas vispār ir iespējams?

Es domāju, ka nekas nav neiespējams, bet katram ir savs ceļš ejams. Viss ir apaļš. Ja vien tālumā redzi lielu mērķi, tad smaidot virzies uz priekšu. Tāpat, braucot ar velosipēdu, būs vieglāk tikt uz priekšu, ja ātri min pedāļus un skatās tālumā. Man ļoti patīk doma, ko es kaut kur dzirdēju, ka cilvēkiem vajag izvēlēties lielus mērķus, jo tajos ir vieglāk trāpīt (smejas).

Ko tu ieteiktu citām Latvijas sievietēm, lai arī viņas varētu trāpīt savā lielajā mērķī?

Vairāk uzticēties sev un savam ceļam, jo es ticu, ka kāds to ceļu jau iepriekš ir uzrakstījis.

Mūsu uzdevums ir godprātīgi un atbildīgi pa šo ceļu iet, darot labāko, ko attiecīgajā brīdī varam izdarīt.

Ļauties. Būt par sievieti – tas jau ir piedzīvojums.

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu