Ražīgās rakstnieces Dainas Avotiņas dēls Juris Avotiņš ir 140 zinātnisko publikāciju un 33 patentu autors, bet pavisam nesen atkārtoti izdevis mācību grāmatu «Vai ķīmija ir nesaprotama?» Savulaik bijis ekonomikas ministra padomnieks, analītiķis bankā un septiņus gadus strādājis Albānijā kā padomnieks enerģētikas jautājumos. Pats viņš sevi dēvē par padomju laika ateistu, tāpēc ticība sev, Juraprāt, ir galvenais, kas paver ceļu uz panākumiem.
Pastāstiet, ar ko ikdienā nodarbojas ķīmijas zinātņu doktors!
Šobrīd kopā ar savu jaunāko meitu strādāju zinātniskajā institūtā, kur pamatā nodarbojamies ar biodegvielu, biodīzeli un lauku fermām izstrādājam mazos reaktorus. Paralēli esmu arī aitkopis – man ir 12 aitas – un Latvijas Aitkopju asociācijas padomnieks. Tāpat darbojos Latvijas lauksaimnieku organizāciju sabiedriskajā padomē, kur esmu eksperts jautājumos par atjaunojamo enerģētiku.
Atjaunojamā enerģija ir mans jājamzirdziņš. Desmit gadus pēc tam, kad Latvijā aizsāku savu mazo biodegvielas biznesu, es atbraucu atpakaļ un konstatēju, ka nekas šajā sfērā te nav gājis uz priekšu. Mēs lielāmies, ka mums ir zaļā Daugavas elektrība, bet patiesībā esam pēdējā vietā visā Eiropā, bet saules baterijas un vēja ģeneratorus vispār var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Turklāt diemžēl nācās secināt, ka visi mani kursabiedri, kuri bija lieli atjaunojamās enerģijas entuziasti, pārgājuši uz naftas biznesu. Tāpēc arī strādāju kopā ar savu meitu.
Kā nonācāt pie ķīmijas? Kas tajā ir tik saistošs?
Man bija ļoti veiksmīga un interesanta bērnība. Kad vecākajam brālim bija jāsāk iet skolā, viņam mamma mājās mācīja burtus un ciparus. Es tikmēr sēdēju blakus un staipīju kaklu, līdz man arī atļāva mācīties ar viņu kopā, ja vien apsolīju būt mierīgs (smejas).
Vēlāk skolā man gāja dažādi. Sākot mācības, es jau rakstīju un lasīju, bet otrajā klasē sākās grūtības, proti, bija jāraksta un jālasa pa zilbēm, ko es nekad nebiju mācījies. Trešajā klasē pat izkritu no teicamniekiem, jo glītrakstīšanā piecinieku nu nekādi nevarēju dabūt. Septītajā klasē sāku braukāt pa olimpiādēm – ķīmija, fizika, matemātika. Matemātika gan nebija mana stiprākā puse, bet kaut kā tā sanāca, ka olimpiādes uzdevumus es risināju labāk nekā skolas uzdevumus. Paralēli arī sportoju – man bija pilns medaļu komplekts riteņbraukšanā jauniešiem trekā. Biju pat Erevānā uz Jauniešu olimpiādi, kur arī tīri labi gāja.
Tā kā mamma un patēvs abi bija ļoti radoši un daudz strādāja, tad mēs ar brāli un māsu bieži dzīvojāmies vieni paši, tāpēc visu biju iemācījies darīt pats. Arī skolu izvēlējos pats, jo gribēju iet mācīties ķīmiju. Sporta skolotājs gan domāja, ka iešu uz Fizkultūras institūtu, bet latviešu valodas skolotāja – ka uz filologiem.
Galvenais iemesls, kāpēc izvēlējos tomēr ķīmiju, bija tas, ka ķīmijas olimpiādēs man gāja vislabāk. Reizēm virziens un saturs man nav tik svarīgs kā tas, kā man attiecīgajā sfērā sokas. Patika arī fizika, bet to es neizvēlējos, jo nesaprotu gravitāciju. Ķīmijā ir elektroni un molekulas, gaismā ir kvanti, bet kas ir gravitācijā? Ja ir zinātne, kurā es ne visu saprotu un neredzu, kā es to varu saprast, tad tas nav man. Fizika manā izpratnē ir zinātne ar caurumu. Ķīmijā viss loģiski iet soli pa solim uz priekšu, un tur visu var saprast. Ķīmija ir interesanta!
Vai jums ar savām zināšanām un apgriezieniem vienmēr Latvijā ir pieticis darāmā? Neesam tomēr nekāda zinātnes lielvalsts.
1991. gadā bija mazliet skumīgs noskaņojums, jo bizness bija sabrucis, zinātnes nebija un alga niecīga. Pirms tam veiksmīgi kopā ar vēl 28 cilvēkiem strādāju laboratorijā Medicīnas institūtā. Apšļuku, kādu gadu sēdēju un domāju, ko lai iesāk tālāk. Jaunākajai meitai tieši tobrīd bija trīs gadi. Pārdevu datorus, lai gan pats datoru saprotu tikai laba lietotāja līmenī. Pusotru gadu man piederēja datoru firma, kas pārdeva vairāk nekā pusi no visiem Latvijā lietotajiem datoriem. Izdomāju pats savu mārketinga stratēģiju, koncentrējoties uz skolotājiem. Pats braucu uz Ameriku pakaļ tehnikai, nedaudz uzlaboju un pārdevu tālāk. Vēlāk vienai lielai Austrumeiropas datorfirmai uztaisīju piecas meitas kompānijas – Polijā, Slovākijā, Slovēnijā, Rumānijā un Bulgārijā.
1998. gadā bija otrs sašļukuma periods. Universitātē bija ļoti maza alga, tāpēc daži no maniem kolēģiem jau bija aizgājuši uz bankām. Ieraudzīju, ka Hipotēku banka meklē analītiķi. Elementārās zināšanas man bija, aizgāju, pieteicos, un mani paņēma. Visi toreiz brīnījās, kā es tā bez pieredzes iešu un strādāšu, bet tad, kad izanalizēju bankas kredītportfeli un parādīju, ka viņiem ir divas smagas bumbas, kas velk uz leju, neviens vairs nebrīnījās.
Mana dzīves pieredze rāda, ka iespēja vienmēr uzrodas, ja to meklē.
Ikvienam, protams, dzīvē iestājas stagnācija, kad šķiet, ka nekas nekust ne no vietas, un nolaižas rokas. Man bija septiņu gadu stagnācija, kad nekas negāja uz priekšu manā pētniecībā, bet tad pēkšņi uzradās laba iespēja citā dzīves sfērā.
Nevajag ieciklēties, bet gan ļauties pārmaiņām.
Kā zināt, ka jums izdosies? Nav bail ķerties tik daudziem nepazīstamiem vēršiem pie ragiem?
Es nekad nedomāju par to, vai tikšu galā, bet gan par to, cik liels darbs man būs jāiegulda, lai es uzlēktu uz attiecīgā skrejceļa un skrietu. Gribu būt pirmais, tas man ir no sporta. Visbiežāk gan dzīvē es esmu otrais, bet tas man nekad nav nositis apetīti. Gluži pretēji – tas ir vienmēr urdījis un kacinājis, lai darītu vēl labāk.
Esat braukājis apkārt pa visu pasauli, gan strādājot un piedaloties konferencēs, gan mācoties un mācot citus. Ko dod šī starptautiskā pieredze? Kāpēc jums tā ir tik svarīga?
Gluži vienkārši - lielas valstis nodrošina lielākas iespējas. Robežas šodien ir vaļā, nav vairs padomju laiki. Man patīk darboties ar vērienu, nevis ielaisties sīkos projektos. Patīk kaut kas liels un globāls. Ja esmu Latvijā pirmais vai otrais – super! Ja visas pasaules mērogā esmu izdarījis ko unikālu, tad esmu pa īstam gandarīts. Ambīcijas laikam manā gadījumā ir galvenais dzinulis.
Ar jums droši vien ir grūti sastrādāties, jo ne visi cilvēki lietām pieiet ar tādu vērienu.
Tāpēc jau arī lielākoties es visu daru pats. Mana jaunākā meita ir vienīgā, kas no manis vēl nav aizmukusi projām (smejas). Es māku darboties arī komandā, bet tad es izstrādāju noteikumus, pēc kuriem mēs kopā strādāsim.
Kāpēc tomēr atgriežaties atpakaļ Latvijā, ja šeit savā profesijā nevarat darboties ar pilnu krūti?
Es esmu patriots. Amerikā visiem lepni stāstīju, ka esmu no Latvijas (smejas). Tas, ka man nepatīk, kā šeit notiek bizness un tiek bīdīta vara, ir cits jautājums. Man ir teikuši, lai eju politikā, bet uz to tad parasti atbildu, ka šis vilciens man ir jau nokavēts. Latvijas politikas modelis man nav pieņemams, tāpēc es tur savu degunu iekšā nebāzīšu. Mums ir švaka un uz attīstību neorientēta vadība, bet cilvēki pa šiem gadiem ir iedzīti pesimismā, apātijā un neticībā tam, ka var būt labāk.
Jūs pats ticat, ka var būt labāk?
Es esmu padomju laika ateists un neticu nekam. Es ticu pats sev. Ja visi cilvēki iemācītos ticēt paši sev, tad viss būs stipri labāk.
Kā to var iemācīties?
Droši vien izejot līdzīgu skolu kā es – darot visu pašam un neklausoties muļķīgus ieteikumus. Analīze ir vajadzīga tad, kad cilvēks ir iebraucis purvā. Jāanalizē ir tikai kļūdas. Diemžēl liela daļa cilvēku ir slinki – negrib mācīties un piespiest sevi, taču bez tā neko nevar sasniegt. Daudzi cilvēki katru dienu iet uz nemīlamu un slikti apmaksātu darbu un stāsta, cik dzīve ir slikta, ka nav kur citur iet. Nu, nav tā, ka nav kur iet! Pasaule ir vaļā! Ja man šeit atkal nebūtu, ko darīt, es atrastu, kur aizbraukt un strādāt, lai man no paveiktā būtu gandarījums. Šobrīd Latvijā es redzu divas, trīs nozares, kur es esmu vienīgais, kas visu saprot, un varu tās attīstīt.
Kas jūs dara laimīgu kā cilvēku, nevis kā zinātnieku?
Mana laime ir atkarīga no daudzām lietām. Pirmkārt, ir jābūt ir sevis piepildījumam – darbam ir jāsniedz vai nu gandarījums, vai liela nauda, vai arī attiecīgs stāvoklis sabiedrībā. Vislabāk, protams, ja tas viss ir sabalansēts. Otrkārt, nepieciešama arī personīgā dzīve. Man ir svarīgi, lai manām meitām un mazbērniem viss ir kārtībā. Cilvēks tomēr viens pats bez sabiedrības nevar iztikt.
Es esmu diezgan izturīgs pret dažādām ārējām ietekmēm, bet mani nomāc cilvēku negatīvisms, tāpēc šādu sabiedrību es neizvēlos. Gaušanās un vaimanāšana man nepatīk. Ja kādreiz es saprotu, ka esmu nonācis situācijā, kur viss ne gluži ir tā, kā man patīk un gribas, es sāku analizēt pats sevi.
Galvenais ir nemeklēt uzreiz vainu citos, bet gan padomāt, ko varbūt es daru ne tā.