Jau vairāk nekā 10 gadus Anna Butele vada savu uzņēmumu un izstrādā interjerus gan Latvijā, gan ārvalstīs. 2011. un 2015. gadā viņa ieguva «Gada balvu dizainā», savukārt viņas vērienīgākais projekts ir koncertzāle «Palladium». Aizrautība ir tas, kas Annu raksturo vislabāk, – gan dzīvē, gan darbā.
Kas ir tava radošā darba pamatā – emocijas vai prāts?
Mana radošā darbība notiek pa posmiem, kuri nemitīgi mainās atkarībā no informācijas, pārdzīvotajām emocijām un ikdienas procesiem. Iesākumā viss notika ekspresīvi, pēc tam nāca emocionālie gadi, pēc kuriem savukārt mentālie. Šobrīd es visam mēģinu pieiet ar racionalitāti, iespējams, pat matemātiski. Emocionāli viss notika pašos pirmsākumos, kad tu visu laid caur sevi un uztver ļoti personīgi. Tas ir tā nedaudz egoistiski, manuprāt. Turklāt nav izdevīga tāda emocionalitāte – ne kā personībai, ne arī profesionālā jomā.
Jaunradi nereti pielīdzina bērna iznēsāšanai. Kā var neuztvert personīgi, ja tas ir nācis no iekšām?
Protams, jebkurš darbs darīšanas brīdī parasti tik ļoti aizrauj, ka tas ir vienīgais un pats svarīgākais visā pasaulē. Skaidrs, ka esi pārņemts, bet mēģinu ar projektu tik ļoti neidentificēties, jo zinu, ka pēc laika domāšu pavisam ko citu. Tāpēc ir interesanti paskatīties uz darbiem, ko, piemēram, esmu izstrādājusi pirms desmit gadiem, paanalizēt. Bieži vien jautāju sev: «Interesanti, Anna, ko tu ar to biji domājusi?» Kad tas ir izdarīts, es vienkārši eju tālāk. Ir jāmāk palaist vaļā. Tas viss paliek kā stāsts. Tajā brīdī, kad tu to taisi, tā ir prioritāte. Tā ir aizrautība, bez kuras nav iespējams radoši strādāt.
Ja nav aizrautības, tad neveidojas mijiedarbība – ne ar pašu darbu, ne cilvēkiem, kas ar tevi kopā strādā, ne ar pasūtītāju. Ja tev tas nav vajadzīgs un nepatīk, tad nevienam tas nebūs vajadzīgs un nepatiks.
Kas šo aizrautību veido tavā gadījumā?
Pirmkārt, es domāju, ka tā ir mijiedarbība starp klientu/pasūtītāju. Nav iespējams taisīt kaut ko kaut kam, bezpersoniski, bez tiešās saiknes. Biznesā ir vajadzīga savstarpēja interese. Ja šī interese ir, tad tas ir produktīvi. Pirmais, kas mani visvairāk iedvesmo, ir kontakts ar cilvēkiem, jā.
Bet nav taču tā, ka šis kontakts vienmēr ir patīkams…
Parasti tas ir skaidrs pēc pirmās tikšanās – būs strādāšana vai ne. Ja nav šīs savstarpējās intereses, tad es izvēlos nestrādāt. Tu pievelc tādus cilvēkus, kāds esi tu pats. Pēc sludinājuma pie mums neviens nenāk, nāk jau ar konkrētu domu, zinot, ko mēs darām, vai arī ar kāda ieteikumu. Ja tas notiek, mākslīgi savedot, tad arī mēģinām saprast – ir pa ceļam mums vai nav. Tas ir pirmais uzstādījums. Ja nesakrīt vērtības, tad labāk nevajag strādāt, jo galarezultāts, visticamāk, nebūs abām pusēm pieņemams. Tālāk jau nāk reālais darba uzdevums - koncepts, vieta, telpa, laiks, kam tas viss ir paredzēts.
Tu strādā gan vietējā tirgū, gan arī ārpus Latvijas. Gan jau, ka darba specifika tur un te atšķiras.
Jā, atšķiras, protams! Ja es izstrādāju viesnīcas interjeru Latvijā, tad no manis tiek prasīts tikai interjers, proti, dizains. Ja tas tiek izstrādāts pasaulē, tad klāt nāk diezgan liels citu darbu saraksts, piemēram, story telling – stāsts par to, kas tas viss būs, un raksturs – visa vizuālā tēla veidošana, sākot pat ar logotipiem. Ja mēs runājam par sabiedriskiem interjeriem, tad viss tiek veidots atkarībā no budžeta, kas attiecīgi veido ierobežojumus materiālos un tehnoloģijās. Bet vienmēr visam var pieiet ļoti kreatīvi. Jautājums – cik ilgi pats sevī tu vari noturēt interesi un motivāciju, strādājot pēc vieniem un tiem pašiem noteikumiem. Ja nejūt attīstību un virzību, tad ir pašam jāizrāda iniciatīva.
Vēl atšķirība ir tāda, ka pasaulē dizaina veidošana ir šaurāk iedalīta, fokusējoties uz kaut ko konkrētu, piemēram, sabiedriskie interjeri, privātais sektors, proti, apartamenti vai iepirkšanās centri. Pie mums visi dara visu, jo tirgus ir mazs. Kas tev nāk priekšā, to tu arī taisi!
Vai nav tā, ka, darot pa bišķim visa, beigās tāds čiks vien sanāk?
Ja paliek Latvijas ietvaros, ar to ir jārēķinās, jo tirgus ir mazs, tāpēc ir jāpielāgojas. Ja iet ārā, kas, manuprāt, ir jādara sava redzesloka paplašināšanai, tad var arī nepalikt tādā visi dara visu darba režīmā. Bet tikpat labi kādam tas liekas vispusīgs un daudzveidīgs darbs, jo, paliekot un strādājot šeit, tu iemācies darīt ļoti daudz lietu.
Kas ir tas iemesls, kāpēc tomēr esi izlēmusi nobāzēties šeit, neskatoties uz visu savu veiksmīgo darbību ārpus Latvijas?
No vienas puses, man liekas (tā gan man visu laiku liekas), ka es tikai šobrīd sāku tā riktīgi strādāt un kaut ko saprast. Patiesībā nav svarīgi, vai birojs ir šeit vai kaut kur citur. Šobrīd tas ir šeit, jo tam gluži vienkārši ir praktisks pamatojums – puse pasūtījumu ir šeit, turklāt Latvijā uzturēt biroju ir izdevīgāk. Bet tas nav tāds akmenī iecirsts lēmums uz visu mūžu. Tā kā man ir sajūta, ka es esmu tikai pašā pirmsākumā, tad es pieļauju, ka viss vēl var izvērsties pavisam citādāk.
Kas tev tavā darbā ir vissvarīgākais?
Lai ar katru nākamo projektu ir jūtama izaugsme. Iespējams, ka ir cilvēki, kas jūtas komfortabli savā aliņā, drošībā, un nekāpj ārā no savas komforta zonas. Ja tu tomēr izlem «līst ārā», sākotnēji vienmēr šķiet, ka ir baigi grūti, bet tu jau audz tikai darot.
Ja tu visu laiku malies pa vienu un to pašu, nav izaugsmes. Tu vienkārši stāvi uz vietas.
Ja tu nemitīgi kāp ārā no savas komforta zonas un cel savu latiņu arvien augstāk, tad jau arī visu mūžu liekas, ka tik tikko tikai esi sācis pa īstam saprast.
Jā, tā sanāk.
Jo vairāk tu zini, jo vairāk tev šķiet, ka zini mazāk.
Šī mūžīgā skolnieka sajūta man ir konstanti.
Tev nekad neuznāk dienas, kad gribas tomēr palikt savā aliņā un triekt visus ratā?
Tādas dienas, protams, ir visiem. Galvenais ir neļaut šim stāvoklim ievilkties. Numur viens, kas mani uzlādē un sniedz atbalstu, ir savstarpējs kontakts ar tuviem cilvēkiem. Otrs – aizbraukt kaut kur vienkārši dabā. Ideālā variantā uz kādu mēnesi. Tad visu var izdomāt pilnīgi no jauna un atslēgties. Protams, tas nesanāk bieži, jo diezgan daudz strādāju.
Vai vari iedomāties, ka tu strādātu viena pati kaut kur tālu, tālu prom no mājām? Tev būtu fantastiski aizraujoši projekti bez radošās brīvības ierobežojumiem, par kuriem tu saņemtu milzu naudu, bet apkārt nebūtu tavu mīļo cilvēku.
Tas nav iespējams, šā vai tā savu cilvēku loks vienmēr izveidojas. Bet ir jau arī ļoti veselīgi pabūt vienam kādu laiku. Es, starp citu, tikko biju aizbraukusi atslēgties. Mēs šobrīd strādājam pie interjera viesnīcai uz salas, netālu no Ziemeļu polārā loka. Es nekad mūžā nebiju bijusi tādos dabas apstākļos! Tu neredzi robežu, kur beidzas kalni un sākas debesis. Dienas laikā daba mainās tik krasi, ka, raugoties fotogrāfijās, šķiet, ka esmu tur sabijusi divas nedēļas. Tur ir pilnīgi cita enerģija. Man liekas, ka pēc atbraukšanas es visu laiku smaidu.
Pēc atbraukšanas vienmēr ir pilnīgi citādāks skatījums, uz visu pēkšņi vari paskatīties no malas. Protams, ieslēdzas arī salīdzināšana. Tu pamani lietas, kuras pirms tam nepamanīji, tev sāk patikt tas, kas pirms tam nepatika, vai arī otrādi.
Kas tavā uztverē mainījies pēc pēdējās atgriešanās?
Es dzīvoju Āgenskalnā jau piecus gadus, bet tikai tagad ievēroju, ka sestdienas rītā, ejot uz tirgu, lielākā daļa pretimnācēju ir tādi... it kā no kāda Maskavas rajona. Izskatās diezgan bēdīgi. Pirms tam neko tādu neievēroju. Mums ir tik daudz sociālo slāņu! Jo vairāk brauc prom, jo vairāk saproti, ka šeit viss ir tik maziņš. Protams, te var noķert šarmu, ir mīlīgas ieliņas, svētdienas rīti, bet tajā pašā laikā viss ir pilnīgi tukšs, neviena nav! Jo tu vairāk brauc ārā, jo vairāk saproti, ka nekas nav viennozīmīgs. Es pieļauju, ka pienāks brīdis, kad vispār iestāsies tāds bezrobežu stāvoklis – es domāju, galvā. Man šķiet, ka nesadalīt visus pa kastītēm mūsdienās ir pat veselīgi.
Vai tu tā arī audzini savu meitu – par pasaules pilsoni?
Jā. Diezgan daudz mēs braukājam kopā, tāpēc viņai jau automātiski veidojas plašāks skats uz lietām un cilvēkiem. Tagad, piemēram, izdomājām piekopt tādu interesantu praksi, ko man viens draugs izstāstīja - visiem nākamajiem ceļojumiem, kur mēs brauksim kopā, viņa būs gids, proti, pati meklēs informāciju par attiecīgo valsti, vietas, kuras gribētu apskatīt, utt. Tādā veidā viņa uzreiz apgūst daudz jaunas informācijas un iemācās plānot laiku.
No kurienes tevī tāda pasaules uztvere un enerģija? Kaut kā nelatviski...
Es pieļauju, ka asiņu sajaukums iedod citādu enerģiju. Esmu pa pusei krieviete. Bērnībā ģimenē runājām jaukti abās valodās, brālim (mūziķis Gustavo, – red.) līdz 10 gadu vecumam, runājot latviski, pat bija krievu akcents. Krieviem ir tāds dzīvīgums, viņi ir atvērtāki. Latvieši nav tik ekspresīvi, katrs pats par sevi, nav kopības sajūtas.
Piemēram, nesen biju vienā dizaina prezentācijā, kur pārsvarā bija tikai latvieši. Pasākums bija ļoti iespaidīgs, man, to visu ieraugot, burtiski žoklis atkārās. Paskatos apkārt - neviens neko nesaka, vienkārši stāv un klusē. Es viņiem prasu: «Vai tad nav forši?» Viņi tikai pasmaida un neko atkal nesaka. Latvieši nedod emocijas uz āru.
Kā tu domā, kāpēc tas tā ir? Latviešiem nav emociju, vai arī mēs nezinām, kā tās paust?
Domāju, ka emociju paušana nav ieradums, kas no bērnības būtu iemācīts, ka visu var un vajag izrunāt. Iekšēji jau viss ir, bet viņi tā vērtējoši skatās.
Kas mums jādara, lai nebūtu tik stīvi?
Ikvienam cilvēkam ir jāprot paskatīties uz sevi no malas, paanalizēt savu ikdienas rīcību, jābūt tendētam uz izmaiņām. Ja tu katru dienu darīsi vienu un to pašu, tad loģiski, ka nekad mūžā nekas nemainīsies. Ir diezgan muļķīgi tecināt krānu pa pilei un gaidīt, ka pēkšņi tur izlīs okeāns! Nebūs tā! Ja tu kaut ko maini savā ikdienā, kaut vai pa bišķiņam, vienkārši dari to, ko tu iepriekš neesi darījis, tad arī tu vari arī izmainīt sevi un savu dzīvi. Ja tu katru dienu dzīvo vienā un tai pašā informācijas laukā, ēd vienus un tos pašus salātus, celies septiņos, jo tu tā esi pieradis, katru sestdienu skaties vienu un to pašu raidījumu, tad arī nekas nemainīsies.
Vai tas ir tas, kā tu dzīvo pati? Mainībā?
Jā! Man visu laiku viss mainās, es nekam nepieķeros un neko nenoliedzu, bet gan mēģinu ieklausīties un saprast, aptvert no cita skatupunkta. Man jau arī ir tā, ka iesākumā viss jaunais liekas tāds paga, nē, šitas pilnībā apgāž manus līdzšinējos uzskatus par pasauli. Ir šoka moments, kas pēc laika izlīdzinās, un tad jau tas, kas pirms brīža bija apakšā, atrodas augšā. Es cenšos neidentificēt visu ar sevi. Tai pašā laikā es visu daru ar pilnu atdevi. Pēdējā laikā esmu pasākusi lietot tādu metodi, ka
visu, ko daru un radu, es daru vēlējuma formātā, proti, ielieku tādas emocijas, kādas es gribētu, lai mans darba rezultāts raisa.
Tas ir tas, kā varu eksistēt – nemitīgā mainībā.