... mamma vairākas dienas slēpās purvā - bumbu izrautā bedrē

TVNET
CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: No personīgā arhīva

Mana mamma piedzima pirmskara Latvijā Latgales pusē. Septiņu gadu vecumā kopā ar savu mammu un diviem brāļiem Rēzeknes un tuvāko ciemu bombardēšanas laikā vairākas dienas slēpās purvā - bumbu izrautā bedrē zem koku saknēm. Bērnība bija smaga.

Kara laika rūdījums un vecāku rakstura mērķtiecība deva trauslajai meitenei spēkus visai dzīvei. Pabeigusi Skolotāju institūtu, viņa kļuva par lielisku skolotāju un audzinātāju visa mūža garumā. Viņa ar patiesu aizrautību gatavoja uzskates līdzekļus mācību stundām, rakstīja citātus uz kartītēm, līmēja un noformēja plakātus – skolēni viņu mīlēja un dievināja. Viņas nopelni tika ievēroti un foto daudzu gadu garumā rotāja goda dēli nelielas Pierīgas mazpilsētas sirdī.

Skolai bija arī sava nozīme personiskajā dzīvē. Divi skolotāji ieskatījās viens otrā un izveidojās ģimene, piedzima meita.

Jaunais tētis, apsvēris visus par un pret, nomainīja savu skolotāja profesiju pret celtnieka. Abi sapņoja arī uzbūvēt nākotnē sev māju. Likās, dzīve sāk sakārtoties, radās gaišas nākotnes vīzijas.

Bija kāda no 20. gadsimta 60. gadu otrās puses vasarām, kad pirms Līgo svētkiem neprātīgi un saldi tvanēja jāņzāles. Visi bija noskaņoti Līgo svētkiem, nekas neliecināja par nelaimi... Un tomēr tā ieradās nesaukta un neaicināta, atnesot ziņu, ka ģimenē esam palikušas tikai abas ar mammu, tētis bija aizgājis bojā uz dzelzceļa. Mamma mani audzināja viena, tie bija smagi gadi, kad bieži cīnījāmies ar trūkumu. Nespēdama sadzīvot ar smagajām atmiņām, viņa nolēma pārcelties uz dzīvi citā Latvijas vietā, sākot darbu citā skolā gan mācību pārzines, gan skolotājas un klases audzinātājas amatā.

Bija 20. gadsimta 70. gadu sākums. Dzīve izmeta loku, un satikšanās ar bijušo skolnieku izvērtās liktenīga. Tika nodibināta jauna ģimene, attiecībās piedzima dēls. Ģimene pārcēlās uz dzīvi pilsētā.

Dēls auga talantīgs un gudrs, labi mācījās, spēlēja sintezatoru un mūzikas grupā darbojās kā bundzinieks. Bija prieks un spožas nākotnes izredzes, pēc skolas beigšanas viņš sāka patstāvīga darba gaitas.

Bet nelaime atrada ģimeni arī šajā dzīvesvietā, atnesot ļauno vēsti, ka darba laikā dēls cietis smagā avārijā. Ārsti ilgu laiku nedeva nekādas cerības, brālis visu laiku balansēja uz dzīvības un nāves robežas – un tomēr mātes lūgšanas tika uzklausītas, viņš palika dzīvs, neskatoties uz to, ka ir grūtības pārvietoties un runāt, galvas traumu dēļ nākas cīnīties ar lēkmēm. Ģimenes attiecībām tas nenāca par labu.

Dzīve ir nežēlīga, bet māte visu savu dzīvi ir ziedojusi savam bērnam. Pat izraujoties uz brīdi ārpus mājas, visu laiku uztraucas, kā viņam iet.

Sākumā likās, ka varbūt rehabilitācija dos kādu iespēju uzlabot brāļa dzīves kvalitāti, bet tas neattaisnojās, līdz situācija kļuva smagāka gadu no gada. Skolotājas darbu nācās nomainīt pret sertificēta astrologa profesiju, jo to varēja strādāt no mājām un savienot ar rūpēm par dēlu.

Tā pagāja 5, 10, 15, 20 gadi, un mamma salūza...

Bija smagi redzēt, ka dzīve paiet, bet sapņi un ieceres ir sagrauti pīšļos, ka skaudrā realitāte zāģē zaļo dzīvības zaru dienu no dienas. Sākās melnie gadi.

Lai gan pati ir daudz dzīvē strādājusi ar savu garīgo izaugsmi, tomēr apstākļi izrādījās stiprāki par viņu. Man ir sāpīgi, ka nevaru viņai palīdzēt atgūt ticību dzīvei un kaut kā likt noticēt labākai nākotnei. Ļoti vēlētos viņai sagādāt priecīgu pārsteigumu, kas kaut uz brīdi spētu izraut no drūmās ikdienas un smagajām domām.

Viņa ir lieliskākā mamma pasaulē, jo visu savu dzīvi ir veltījusi bērniem, tādēļ izlēmu par viņu pastāstīt citiem. Es mīlu savu mammu!

Manai mammai ir 3 mazbērni un 3 mazmazbērni. Iespēju robežās viņa ir piedalījusies visos galvenajos mūsu dzīves notikumos

Kāpēc mana mamma būtu pelnījusi balvu? Tāpēc, ka viņas attieksme pret dzīvi ir dzimtenes mīlestība, pienākuma apziņa un atbildības uzņemšanās par saviem mīļajiem, nevis vieglāko ceļu meklēšana dzīvē.

Domāju, ja arī viņai dzīvē piedāvātu «māju Elizejas laukos un vīna dārzu Dienvidu Toskānas reģionā», tad atbilde būtu, ka «viņas sunītis laimīgāks justos izskrieties dzimtās zemes saules pielietā un priežu ieskautā pļavā vai Jūrmalas smilšu kāpās».

Patiesā cieņā – meita Ilona.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu