Mēs kopā smejamies. Smejamies daudz. Smejamies no sirds un līdz asarām

Manu mammu sauc Renāte, un viņa ir 49 gadus JAUNA! (Kā es mēdzu teikt, viņai ir 18 ar 31 gada pieredzi.) Viņa ir saprotošākā, mīlošākā, izpalīdzīgākā un nesavtīgākā mamma pasaulē. Un tāpēc es viņu ļoti mīlu!

Kopš mazotnes esmu bijis ļoti kustīgs, tāpēc nopietni aizrāvos ar sportu. Līdz 16 gadu vecumam biju izmēģinājis neskaitāmus sporta veidus - futbolu, basketbolu, vieglatlētiku, cīņas sportu un pat daiļslidošanu. Un visu šo gadu laikā ne reizi nedzirdēju pārmetumus, ka esmu nepastāvīgs un pats nezinu, ko vēlos. Protams, es to nezināju, kā nekā biju bērns. Svarīgākais, ka vienmēr lēmumu man ļāva pieņemt pašam. Un vienalga, kāds tas bija, tas vienmēr tika atbalstīts un cienīts. Tā man tika iemācīts pašam uzņemties atbildību par saviem lēmumiem.

Vienmēr ar prieku un mīļu nostalģiju atcerēšos savu bērnību. To, kā mamma pirms gulētiešanas nosēdās pa vidu starp manu un māsas gultu, satvēra mūs abus pie rokas un, klusi dziedot, sagaidīja, kā mēs ieslīdam miegā. To, kā nebeidzamos smieklos katru vasaru atpūtāmies pie jūras. To, kā ar māsu svētdienu rītos virtuvē radījām pilnīgu haosu un iznīcību, lai pārsteigtu vecākus ar brokastīm gultā. Un tagad, uzzinot vecāku izdomu, lai katros Ziemassvētkos dāvanas nepamanītas nokļūtu zem eglītes, saprotu cik ļoti man ir paveicies.

Diemžēl manos trakākajos gados attiecības ar mammu krasi pasliktinājās. Es noslēdzos sevī, bieži meloju, jo tā likās vieglāk. Bieži ballītēs lietoju alkoholu, pamēģināju arī vieglās narkotikas un arvien mazāk uzmanības veltīju skolai. Tiešām grūti laiki. Bet par spīti visam, mamma vienmēr saglabāja ticību labajam manī. Vienmēr bija gatava man palīdzēt. Mūsu attiecības uzlabojās tad, kad sapratu ka ar mammu ir jārunā. No sirds izrunājāmies, un jutu, kā no pleciem noveļas milzīgs smagums. Mamma daļu ņēma uz saviem pleciem. Tā ir lielākā jauniešu problēma - komunikācijas trūkums ar vecākiem. Viņi spēs saprast un palīdzēt tikai tad, ja zinās.

Šobrīd esmu 22 gadus vecs un, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka mana mamma ir arī mans draugs. Viņa ērti jūtas manu draugu kompānijā, viegli un nepiespiesti komunicē ar viņiem, un es tāpat jūtos viņas draugu sabiedrībā. Mēs daudz runājam. Varam runāt par visu. Par maniem panākumiem un problēmām, par maniem sapņiem un cerībām. Par viņas dzīvē pieredzēto un vēl gaidāmo. Šo sarunu vērtību nevar izteikt ne vienā pasaules valūtā. Mēs kopā smejamies. Smejamies daudz. Smejamies no sirds un līdz asarām.
Es esmu neizmērojami pateicīgs mammai par to, ko viņa man ir devusi. Ticību saviem spēkiem, spēju apstāties un padomāt, līdzcietību un cieņu pret patiesajām dzīves vērtībām.

Mammu, liels paldies Tev!

Mana mamma ir sākumskolas skolotāja, tāpēc es neesmu vienīgais, kuram viņa ir nodevusi savas zināšanas un dzīves gudrības. Katru dienu viņa ar smaidu sejā stājas klases priekšā un māca jauno paaudzi. Tieši tāpēc viņai un tētim, kurš ir viņas spēcīgais balsts jau 25 gadus, tieši laikā būtu pelnīta atpūta divvientulībā.

Valters


Paldies par šo konkursu.
Pievienoju bildi, kurā abi ar mammu esam redzami manā tehnikuma izlaidumā.