Jānis Joņevs: Esmu pārāk daudz latvietis

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: Edgars Jurjāns

Pats savu popularitāti un kulta rakstnieka titulu īsteni latvietiskā pieticībā viņš dēvē par iesācēja veiksmi, taču par romānu «Jelgava 94» saņemtā ES Literatūras balva un izpārdotā ceturtā tirāža liecina ko citu. Kā viņš to panācis? Neizslēdzot meklēšanas režīmu un paļaujoties uz veiksmi.

Kāpēc, tavuprāt, latvieši tik daudz raksta?

Gan jau, ka motivācijas ir dažādas, bet kaut kāds koptonis tajā visā ir dzirdams. Tā varbūt ir mūsu vienpatnieka daba – esam diezgan noslēgti, tur nu stereotipam taisnība. Rakstīšana ir veids, kā izteikties, bet caur pastarpinātu mediju. Varbūt tas ir mazliet drošāk, jo it kā vari atklāties vairāk.

Cilvēks jau pamatā ir sabiedrisks un savos pārdzīvojumos grib dalīties. Svešiniekam reizēm atklāties ir daudz vieglāk. Jā, drusku tā rakstīšana latviešiem ir vientulības kliedēšanas metode.

Jānis Joņevs ir latvietis?

Es neesmu ļoti dziļi pētījis savu dzimtas koku, bet latvietis esmu, jā. Vārds man diezgan latvisks, uzvārds gan ne gluži. Abi mani vecāki nāk no Latgales, un es pieļauju, ka tas ir laika gaitā modificējies latgaliešu uzvārds.

Patriots arī esi?

Jā, jā, man šķiet, ka esmu gan.

Kāpēc tikai «šķiet»?

Jo neesmu savā dzīvē veicis ļoti patriotiskas darbības.

Kas ir «ļoti patriotiskas darbības»?

Piemēram, man viens draugs reiz tāpat vien aiz patriotiskuma ieskaitīja Valsts kasē 50 latus. Viņa arguments bija tāds, ka valsts mums ir tik daudz devusi, ka vajag arī kaut ko dot pretī.

Vēl var zemessardzē pieteikties. Ir taču kaudze ar patriotiskām rīcībām! Kad izdzirdam «Saule, Pērkons, Daugava» vai liekam svecītes, tad jau mēs visi esam patrioti. Ikdienā patriotisms mazāk izpaužas. Tāpēc arī ieliku to «šķiet» pa vidu.

Ko tu teiktu tiem, kas interneta komentāros raksta, ka te jau viss ir slikti un jātaisās prom uz neatgriešanos?

(Ilgi domā). Es neatbalstu tādu rīcību, bet, protams, apstākļi šeit ir tādi, kādi tie ir. Es negribu teikt, ka sliktāki vai grūtāki, bet varbūt... neizdevīgāki. Droši vien Londona piedāvā vairāk iespēju. Tai pašā laikā šeit ir vieglāk, jo ir mazāka konkurence. Kā Šubrovskis (mūziķis Edgars Šubrovskis, – red.) reiz teica: «Mums jau Latvijā ir ļoti viegli. Drusku pacenties, un tu jau esi slavens!»

Tāpēc tevi dēvē par kulta rakstnieku?

Jā, laikam, bet es tā vēl neesmu sācis parakstīties (smejas). Rakstniekam jau vispār nekāda pasaulē braukšana un laimes meklēšana īsti nav variants, jo ko es ar to latviešu valodu citur iesākšu?

Kas vēl bez valodas notur tevi Latvijā?

Pašam man tas bija liels pārsteigums, bet esmu nonācis pie secinājuma, ka man patīk latviešu humors. Protams, ja pretstata latviešu komēdijas un ārzemju, tad latviešu komēdijām tu tā viegli skumji smaidi līdzi, bet ārzemju – skaļi smejies. Bet, piemēram, bārā tie ārzemnieku joki vienmēr kaut kādi pastulbi liekas. Latviešiem bārā sirds atplaukst, un tu vari gardi nosmieties. Tas gan noteikti nav tāpēc, ka mūsu joki būtu smieklīgāki. Es laikam esmu pārāk daudz latvietis.

Specifisks latviešiem tas humors, jā. Tāda pazemība un nepamatota iedomība vienlaikus. Lai arī tās it kā šķiet divas diametrāli pretējas lietas, tās tomēr izriet viena no otras. Skaties, kur gribi, visur citur ir labāk, tāpēc jau arī gribas palepoties. Labi, «viņi tur» ir bagāti, bet toties stulbi! Jā, patīk man latviešu humors - Jelgavas humors, Latgales humors. Lokālpatriotisms. Šaurībā arī ir lielums. Par to arī ir grāmata – par savas mitoloģijas radīšanu.

Kāpēc vajag radīt savu mitoloģiju?

Joka pēc. Tas arī ir humors.

Tad viss būtībā ir joka pēc?

Joki jau ir nopietna lieta. Radīt savu pasauli – tā ir cilvēka vēlme līdzināties Dievam.

Tavs vecais draugs Velbeks?

Jā, jā, uztaisi pasauli, kuru tu spēj kontrolēt!

Kāpēc vajag kaut ko kontrolēt?

Vai tad tev šķiet, ka šajā realitātē viss ir tā, ka labāk nevar? Gribas kaut kā gaumīgāk te visu sakārtot...

Pasaule, tavuprāt, ir iekārtota bezgaumīgi?

Mūsu domu pasaules arī ir daļa no tās īstās pasaules. Vienkārši mēs varam uztaisīt savu versiju, kas šķiet pieņemamāka. Dažreiz realitāte netiek līdzi būtībai, un vienā brīdī leģenda kļūst par patiesību. Ja pietiekami liels cilvēku skaits leģendu uztver kā patiesību, tad kur paliek realitāte? Kaut kādos Dieva reģistros, kuri mūs šobrīd neinteresē, jo ir citas lietas darāmas.

Ko bez rakstīšanas vēl tu dari, kad pasaules iekārtojums galīgi apnīk?

Nu, ja mēs neņemam vērā dzeršanu, tad detektīvu lasīšana arī mēdz palīdzēt (smejas). Detektīvi neskar ļoti eksistenciālas lietas, no kurām jau esi saguris, bet ir pietiekami aizraujoši, lai novirzītu domas. Tas gan palīdz tikai vieglos gadījumos. Esmu dzirdējis, ka arī skriešana darot laimīgu, bet ar to gan es nenodarbojos.

Kas ir tās lietas, ko tu pasaules iekārtojumā visvairāk gribētu kontrolēt?

Meitenes! (smejas) Man liekas, ka mēs citiem pārmetam to, kas mums pašiem sevī nepatīk visvairāk. Man, piemēram, nepatīk, ka citi kavē. Nepatīk nepārdomāts valodas lietojums. Kad cilvēki lieto terminus un uzbūvē teikumu, nepadomājot, ko tas viss nozīmē. Bārstīšanās ar pa pasauli sagrābstītām formulām, klišejiskiem vārdu savirknējumiem, kuriem nav nekādas jēgas. Valoda taču mums ir dota, lai saprastos, bet šādi gājieni visu to saprašanos nojauc.

Varbūt visa šī ļaunuma sakne slēpjas vēlmē izteikties. Varbūt vēlme izteikt bezjēdzīgus komentārus savā būtībā ir tā pati vēlme, kas liek rakstīt grāmatas. Teikt gribas, bet domāt ne pārāk.

Un vēl mani tracina činkstēšana par vērtību zudumu, it kā tas būtu atkarīgs no kāda cita, nevis no paša. Ja tu gribi būt draudzīgs, esi taču!

Ko Latvijā nozīmē nodarboties ar radošām lietām? Vai te ir labvēlīga vide radošām izpausmēm?

Pēc darba, protams, ir! (smejas) Es nezinu… Skaidrs, ka realizēt var to, kas citiem cilvēkiem patīk. Ja tu taisi kaut kādas mīklainas gleznas, ko neņem neviena izstāžu zāle, un neviens tev nemaksā stipendijas… Diezin vai tu būsi laimīgs un paēdis.

Reizēm izdošanās šeit ir vienkārši laimīgu apstākļu sakritība. Mēs taču te visi cits citu pazīstam. Veiksme gan parasti atnāk tad, ja tu mēģini kaut ko darīt.

Tavs kulta rakstnieka tituls arī ir veiksme?

Es to bieži esmu saucis par veiksmi, jā. Iesācēja veiksme.Varbūt tā ir arī prasme ielēkt vilcienā. Nesen pusdienojot lasīju žurnālu «Forbes», kur bija raksts par to, kā dažādi investori kļuvuši par miljonāriem. Templtons teicis: «Ja jūs ieguldīsiet vērtspapīros, kuros iegulda visi, tad arī būsiet tādi kā visi.»

Varbūt arī literatūrā un mākslā nevajag darīt to, ko dara visi.

Vienmēr zināji, ka būsi rakstnieks?

Mamma saka, ka es jau sen esot teicis, ka rakstīšu grāmatu, bet tas jau laikam ir normāli, ja pats daudz lasi. Kad man bija padsmit gadu, šķita, ka būtu forši būt rakstniekam vai mūziķim. Es gan skaļi to nekad neteicu, jo kā gan varu kaut ko sacīt skaļi, pirms tas nav izdevies? Šausmīgi riskanti taču! Ilgi es nevienam neko neteicu un, gadiem ejot, arī par to tik ļoti vairs nedomāju. Bija tādas divas pilnīgi pretējas sajūtas – no vienas puses neticība, ka tas tiešām izdosies, bet no otras – pārliecība, ka tomēr kaut ko uzrakstīšu.

Kas to pārliecību baroja?

Es nezinu. Kaut ko klusītēm visu laiku taustījos, nepārtraukti biju tādā meklēšanas režīmā, un vienā brīdī arī atradu. Varbūt gan tam vajadzēja notikt ātrāk...

Vai taustīšanās process radoša cilvēka dzīvē vispār kādreiz izbeidzas?

Uzjautā labāk man šito uz nāves gultas! (smejas) Droši vien nebeidzas gan. Laikam nevajag izslēgt to meklēšanas režīmu. Tā ir arī paļaušanās uz veiksmi, jo ikdienā dzīves proza tomēr grauž, viss atkārtojas, un tu saproti, cik tas ir absurdi.

Bija viens krievu klasikas varonis, kurš nošāvās ar vārdiem: «Cik tas ir absurdi, kā dzīve paiet. No rīta es pamostos, uzvelku bikses un, vakarā ejot gulēt, atkal tās novelku.» Visu laiku tiek veiktas šīs te savstarpēji anulējošās darbības. Atkal un atkal. Kāda no tā ir jēga?

Vai jēgas meklēšana tev ir aktuāla?

Es esmu par to daudz domājis, jā. Vitgenšteins (austriešu filozofs – red.) teicis, ka varbūt dzīve bez jēgas nemaz nav nekāds kauns.

Kas, tavuprāt, cilvēkiem traucē piepildīt mērķus?

Man liekas, ka mērķi nemaz netiek pietiekami skaidri formulēti, pirmkārt, jau sev pašiem galvā. Nespēja noformulēt oriģinālu, skaidru ideju un neizlēmība. Patiesībā mums taču gandrīz nekas netraucē.

Iesaki savu Latvijas varoni!

Uz augšu