Atkal mamma liek istabā nākt jau pulksten 21.00 un neļauj darīt to un šo. «Ahh, kaut mamma katru mēnesi uz kādu nedēļu dotos prom, tad vismaz būtu miers kādu laiku…» tā kādreiz domāja mazā Marta un viņas divi brāļi, kad mamma atkal kaut ko aizliedza.
Tiešām, bērnībā to tik vien dzirdējām kā: «Arti, Senti, Marta, jānāk istabā!» Šausmīgi, ja citi bērni vēl paliek laukā, bet mēs ne. «Atkal jāiet uz dārzu? Es pagājušonedēļ jau savu daļu noravēju!» Liek vēl maziem strādāt. Vai vispār vēl sliktāka mamma var būt? Var, ja liek svētdienas rītā iet pēc piena. «Mammu, lai brālis šoreiz aiziet!» es mēdzu teikt. Bet mamma sacīja: «Nečīksti, ātrāk izdarīsi – ātrāk būsi brīva.»
Tā mēs visi trīs paaugāmies. Atmiņas vēl joprojām bija par to, ka mamma daudz ko aizliedz. «Bet kā tas var būt, ka citu mammas ļāva to darīt, bet mana neļāva?» Nu šausmīgi! Bet patiesībā nekas jau nebija mainījies. Mamma vēl joprojām pēc skolas diskotēkām vaktēja, cikos pārradīšos, un nedod Dievs, ka 30 minūšu laikā pēc «disenes» nebūšu mājās – mamma nāks ar žagaru meklēt (jā, tā vienreiz gadījās, bet ar zilu dibenu nestaigāju, jo biju ceļā uz mājām – apžēlojās).
Nu jau pāris gadus ir laiks, kad saprotu, ka man jāpateicas visiem, kam vien var pateikties par to, ka man ir TĀDA mamma, kāda man viņa ir. Visi tie aizliegumi bērnībā mani tikai pasargāja no tā, ka neizlaidīšos par meiteni, kura dienā, kad vecāki nebūs mājās, nemācēs pat pelmeņus izvārīt. Priecājos, ka lika iet uz dārzu, lai saprastu, ka priekš pašiem jau tikai tas ir vajadzīgs, lai iemīlētu fizisku darbu.
«Jā, nečīksti un dari.» Ar tādu teikumu dzīvē mēs dodamies uz priekšu, un tas viss pateicoties mammai. Mammai, kura neatņēma, bet gan dāvāja dzīvību trim bērniem un izaudzināja tos par kārtīgiem bērniem, kuri nu jau veido savas ģimenes. Un PALDIES MAMMAI par to, ka mēs zinām, kā veidot savas ģimenes, bet, ja tomēr kaut kas nav skaidrs, – mums tak ir mamma, kurai vienmēr var lūgt palīdzību.
Marta Siksna
