Kad es vēl biju sīksīka Visuma daļiņa, es reiz skatījos no sava mākoņa maliņas lejā uz zemi un klusu pie sevis lūdzu: «Dieviņ… es gribētu pamēģināt, kā tas ir, nokļūt un būt tur lejā… Nu, tur… uz zemes.
Sākumā viņa kļuva par manu pasauli...
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tikai man ir ļoti, ļoti bail. Es nezinu, kā tur ir… un kā tur būs… Es vēlētos, lai tur būtu kāds, kas mani sagaida, paņem pie rokas, parāda man pasauli un vēlāk, kad es būšu tam gatava, atlaiž, nejautājot, kur es grasos iet… Kādu, kas mani samīļotu, pasargātu, saprastu. Kādu, kas mani atkal sagaidītu mājās, kad es būtu apceļojusi kādu gabaliņu pasaules un man atkal gribētos ierāpties klēpī. Kādu, kas mani vienmēr sadzirdētu, ja es sauktu.»
Dieviņš man atbildēja: «Nebaidies, kad pienāks tavs laiks, tu nonāksi uz zemes un tevi gaidīs.
Tu būsi ļoti gaidīta, mīlēta un pieskatīta. Tu nekad nebūsi viena, tu vienmēr būsi tava sargeņģeļa sirdī,
tu sauksi viņu par savu Mammu.»
Tad uzpūta liega vēja vēsma un es devos ceļā. Ar gaisa plūsmu, kā pieneņpūka. Es devos ceļā uz zemi. Un mani patiešām gaidīja. Viņa. Mana Mamma.
Sākumā viņa kļuva par manu pasauli, vēlāk viņa man palīdzēja veidot pašai savējo, tagad viņa ir manas pasaules ļoti svarīga daļa. Viņa ir mans tuvākais draugs, mans īpašais cilvēks, mans sargeņģelis.
Šī īpašā, bezgalīgi vērtīgā sajūta nav mērāma ne laika, ne vecuma mērvienībās. Tā pavada mani it visā, lai kur es būtu un lai ko es darītu. Viņa ir mans sargeņģelis, Mana Mamma.
Lielais Bērns