Emocionālais elektroniķis «Lessfucc»

«Lessfucc» (Alberts Jansons)

FOTO: Publicitātes foto

Pašmāju elektroniskajā mūzikā šis gads atnesis jau vairākus jaunus skaņu ierakstus. Nupat jaunu albumu klajā laidis «Zelta mikrofona» laureāts Kashuks, savukārt viņam uz pēdām jau min 21 gadu vecais rīdzinieks Alberts Jansons, kurš pazīstams ar skatuves vārdu «Lessfucc». Jaunekļa debijas albums «Cubensis» klajā tika laists 2014. gada augustā, taču pagājušonedēļ «Noliktavā No.3» prezentēts jauns ieraksts «Invāzija» («Invasion 04/2015»). Lai noskaidrotu, par kādu - citplanētiešu, agresīvu kaimiņu vai elektroniskās mūzikas mākslinieku invāziju ir runa, uz sarunu aicināju pašu Albertu.

TVNET: Tu esi viens no retajiem jaunajiem elektroniskās mūzikas māksliniekiem, kas izplata savu mūziku ne tikai digitāli, bet piedāvā to arī taustāmā formātā, kompaktdiskā. Tas ir solis atpakaļ pie «taustāmā» vai drīzāk uz priekšu - kā protests pret bezpersonisko failu sarakstu datorā? Un kāpēc ne vinilā?

- Izdodot «Invāziju» gan digitālā, gan CD formātā, es vēlējos savu mūziku, kas ir paliekoša, tiešām padarīt paliekošu un uz ilgu laiku. Tas ir arī kā sava veida «quality-check», ja tava mūzika ir pieejama skaisti noformētā vāciņā ar kvalitatīvu dizainu un visu pārējo. Ar šo izvēli es arī vēlos mudināt visus pārējos «elektroniķus» un patiesībā jebkuras mūzikas radītājus izlaist savu mūziku ne tikai digitālā formātā, bet arī CD vai pat vinilā, jo, lai iznīcinātu failu, atliek nospiest nepareizo pogu vai apliet datoru ar ūdeni, un tomēr ir forši, ja mājās ir plauktiņš atvēlēts mūzikas bibliotēkai.

TVNET: Kas tā par invāziju? Kāpēc šāds albuma nosaukums?

- Tā ir domāta sajūtu invāzija. Ir pavasaris, atmodas laiks, pumpuri plaukst, putni čivina, cilvēki sāk pucēties un vairāk socializēties. Visos šajos procesos ir iesaistītas sajūtas un emocijas, un savā albumā es atrādu savas sajūtas. Tiesa, ne visi skaņdarbi tika radīti pavasarī, kad galva ir dulla no īsiem svārciņiem (smejas). Albumam nosaukums ir speciāli domāts ar datumu, lai es pats nākotnē spētu ieslēgt savu albumu un paklausīties, ko es tai tālajā 2015. gada aprīlī esmu radījis un kāds es biju.

TVNET: Tad esi tāds kā «emocionālais elektroniķis»... Vai arī kompozīciju nosaukumiem ir kāda emocionāla bagāža?

- Jā, katram skaņdarbam ir savs stāsts apakšā. Katru skaņdarbu radot, es ieeju tādā kā «grūvā» (groove - no angļu val.), bezmaz vai transā, un spēju vairākas stundas no vietas konvertēt to visu sajūtu un emociju kūli, kas manī ir noglabājies, muzikālos darbos. Katrā skaņdarbā ir iekodēta daļa no manas personības, rakstura, daļa no piedzīvojumiem un saskarsme ar citiem cilvēkiem. To visu ir grūti atkost, neesot vienā frekvencē ar mani.

TVNET: Vai vispār to ir iespējams «atkost»? Katrs jau mūziku laiž caur sevi un interpretē citādi...

- Var mēģināt, taču, lasot šo jautājumu, pats sapratu, ka tam nav jēgas. Šostakoviča skaņdarbi vienam liks raudāt, otram, piemēram, izraisīs nežēlīgu vēlmi izpausties gastronomiski. Tas pats, kas ir ar gleznām, - var mēģināt atkost «Kādēļ autors uzgleznoja tieši tā, nevis citādi?», bet, nu, nav jēgas.

TVNET: Kāds mūzikas ieraksts izmainīja tavu dzīvi un lika pievērsties elektroniskās mūzikas radīšanai?

- Kad biju jaunāks, man ļoti patika elektroniskās mūzikas «dubstep» žanrs, kura pirmsākumi meklējami pie tādiem producentiem kā Skream, Benga un Artwork Londonā tālajā 2002. gadā, un tieši Skream albumi mani mudināja uz visu to «melno graimu», kuru var šad tad sadzirdēt manā mūzikā.

Esmu vēl ļoti iedvesmojies no Flying Lotus un sava drauga un kolēģa Orioles

(Uģis Vālodze). Mani vairāk iedvesmo mūzikas dažādība un ikdienas notikumi. Tas arī varētu būt tas, kas man palīdzēja iesākt radīt ko tādu.

2013. gadā ļoti sajūsminājos par Tyler, The Creator daiļradi, kurš pats producē sev mūziku un repo pa virsu. Manuprāt, viņš kalpoja man kā piemērs labu laiku, gan ar savu skatu uz dzīvi, gan ar to, kā viņš dara lietas un attīstās.

TVNET: «Flying Lotus» izceļas ar saviem džeza mūzikas citātiem. Kas vēl bez dabstepa tevi uzrunā? Minēji Šostakoviču... varbūt klausies un iedvesmojies arī no klasiskās mūzikas?

- Dabsteps mani jau kādu labu laiku vairs neuzrunā, jo visa tā «modernā EDM» mūzika ir kā lēta apelsīnu sula, ražota no koncentrāta, - tā ir visur un pēc pirmās glāzes vairs nevar iedzert. Man ļoti patīk klausīties kinofilmu skaņdarbus. Nu tos, kuri ir piesātināti ar lēnām, emocionālām, stieptām notīm. To, manuprāt, var saklausīt no malas manā albumā. Mīļākais skaņu celiņš man ir no 2009. gada filmas «Moon» ar Semu Rokvelu galvenajā lomā. Varu vēl piebilst, ka ikdienā mēdzu arī ieslēgt paklausīties mongoļu izcelsmes grupu «Huun Huur Tu». Viņiem ļoti īpatnēja daudzbalsīgas rīkles dziedāšanas tehnika, kura mani gluži vienkārši apbur. Iesaku paklausīties, ļoti skaisti!

TVNET: Minēji, ka tevi ietekmējis Oriole. Vai vari pastāstīt par to plašāk, un vai pieskaiti sevi pie jaunās mūzikas atbalsta grupas «Dirty Deal Audio»?

- Kad Uģim iznāca «Mushroom Music Vol.3», es biju izbrīnīts par to, cik daudz dažādu elementu var izmantot skaņdarba radīšanai. Tikai tad man «pieleca», ka mūzikā taču nav nekādu ierobežojumu, tu vari radīt, ko vien vēlies. Dzīvē ir tas pats, tikai ļoti daudzi cilvēki neredz pāri tai betona sētai un domā, ka visu mūžu ir jāstrādā, lai varētu studēt, lai varētu strādāt. Tu vari darīt jebko, ko vien vēlies savā dzīvē.

Ja par «Dirty Deal Audio» - esmu kaut kā iesaistījies bariņā un izrādījis iniciatīvu, rosinot dažādas idejas un piedaloties pasākumos, kas līdz šim diemžēl ir bijis tikai vienpusēji. Studija aktīvi strādā, un ansis tur diendienā šiverē, taču «Dirty Deal Audio» nākotne man pašam šķiet dziļā miglā tīta.

«Lessfucc» (Alberts Jansons)

FOTO: Publicitātes foto

TVNET: Kāpēc? Vai mazliet zudusi ir sākotnējā kopības sajūta un katrs tagad cīnās par sevi? Kāds cits iemesls?

- Nevēlos pārāk iedziļināties pašlaik... vienkārši ir lietas, pie kurām kā kolektīvam būtu jāpiestrādā cītīgāk.

TVNET: Nevaru nepajautāt par tavu pseidonīmu. Kāpēc tieši šāds? Fonētiski tas izskan mazliet divdomīgi...

- Jā, pseidonīms man ir saistīts ar manu sākotnējo uzskatu, kurš balstās uz to, ka nav jēgas tērēt laiku un enerģiju mazsvarīgām lietām un problēmām. Tulkojums būtu: «Try Not To Give A Fuck About Problems, That Don't Matter To You». Dažiem šķistu, ka visai vulgāra un vieglprātīga pieeja dzīvei, taču es esmu laimīgs dēļ tā, ko daru.

Bet vispār vēlos uzsākt jaunu projektu, iesaistot gan audio, gan vizuālo darbu idejas. «Lessfucc» nosaukums nekur nepazūd, tas turpinās «purināt» Vecrīgas klubus un turpinās radīt mūziku, taču man plānā ir cits projekts, kurš varētu pārspēt jebko, ko esmu līdz šim radījis. Par to pagaidām arī vairāk neko nestāstīšu, lai saglabājas intriga.

Albums pieejams Bandcamp lapā, Soundcloud, kā arī drīzumā Spotify u.c. mūzikas straumēšanas servisos.

Uz augšu