Tas būtu ļoti muļķīgi, ja kāda pārdevēja, datortehniķis, apkopēja, celtnieks, dārzkope vai kasieris nevēlētos izmantot iespēju un par savu darbu saņemt desmit reizes lielāku algu Īrijā, Anglijā, Vācijā vai Zviedrijā nekā to piedāvā darba devēji Latvijā.
Tas ir pilnīgi normāli kopējā tirgus savienībā, kur ne kapitāls, ne darbaspēks nepazīst robežas.
Uzņēmumi meklē valstis, kur lētākas darba izmaksas, bet darbinieki meklē valstis, kur tās augstākas. Tas virza un attīsta kapitālisma ekonomiku. Mēs par to cīnījāmies, lai mums būtu šī brīvība dzīvot un strādāt nevis kā dzimtcilvēkiem un vergiem tikai savā sētā, bet tur, kur mēs gribam – visā Eiropā un vēl tālāk uz Rietumiem.
Latvietis beidzot var baudīt iespēju, ka nav dzimtcilvēks, kas pieder savam muižkungam un netiek turēts PSRS tautu cietuma krātiņā, kad nekur tālāk par Sibīriju vai Vladivostoku netika. Tagad mēs varam izvēlēties, kur dzīvot un kur strādāt. Tā ir mūsu brīvība, jo mēs neesam valsts īpašums vai tās vergi, bet tieši otrādi, valstij ir jānodrošina mūsu iespējas dzīvot un strādāt, kur mēs gribam un kur varam vairāk nopelnīt.
Latvijai piederīgas ir arī tautiešu izveidotās diasporas Īrijā, Anglijā, Zviedrijā, Norvēģijā un citur pasaulē. Tās kopā veido virtuālo Latvijas pasauli un latviešu kultūru, kurai nav tradicionālo robežu. Uz latviešu nācijas un valsts attīstības lietām mūsdienās ir jāsāk skatīties pavisam citām acīm, protams, nepazaudējot latviešu valsti, valodu un kultūru, kas ir unikāla Eiropas civilizācijas sastāvdaļa un bagātība.