Emigranti un imigranti. No kā Latvijai lielāks labums?

FOTO: AP/ScanPix, TVNET kolāža

Latvijas emigranti, kas strādā ārzemēs, uz Latviju pagājušajā gadā pārskaitījuši vismaz 547 miljonus eiro, kas ir aptuveni 2,5% no Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP). Tā liecina Latvijas Bankas aprēķini. Jaunie Latvijas imigranti no Krievijas un citām līdzīgām valstīm, kuriem bija iespēja iegādāties bēdīgi slavenās un joprojām diskutablās termiņuzturēšanās atļaujas (TUA), 2013. gadā Latvijas ekonomikā ieguldījuši tikai ap 360 miljonus eiro. Tā liecina PMLP statistika.

Lielāks labums no emigrantiem

Tātad kura grupa – emigranti vai imigranti ir devuši lielāku labumu Latvijas ekonomikai pagājušajā gadā?

Protams – emigranti. Viņu devums ir pat lielāks nekā Latvijas Bankas oficiālie dati, jo tajos nav ieskaitīta nauda, ko emigranti atved skaidrā naudā vai tērē, paši uzturoties Latvijā atvaļinājumos.

Nauda, kas no ārzemēs strādājošo makiem atceļo uz Latviju, aug katru gadu, bet pusmiljardu eiro pirmo reizi pārsniedza 2012.gadā. Galvenie pārskaitījumu mērķi ir mājās palikušo ģimeņu atbalstīšana un treknajos gados ņemto kredītu nomaksa, kā arī savu dzīvesvietu Latvijā sakārtošana un remonts. No šīs naudas Latvijā tiek maksāti nodokļi. Kaut vai PVN veidā vien tiem pagājušajā gadā bija jābūt vismaz ap 100 miljoniem eiro, kas iebira valsts kasē.

Nevajag pārspīlēt TUA pircēju ieguldījumu ekonomikā

Tajā paša laikā imigrantu – TUA pircēju ieguldītās summas Latvijas ekonomikā nepārsniedz latviešu emigrantu devumu un ir ievērojami mazākas, pat ja pieliekam klāt dažus simtus tūkstošu eiro, kurus jaunie Krievijas un Ķīnas imigranti tērē papildu nekustamā īpašuma iegādei (mēbeles, auto un citas lietas, pakalpojumi). Turklāt emigranti, kas izceļojuši uz Angliju, Vāciju, Īriju un citām rietumu zemēm, līdzīgas summas Latvijas ekonomikā iegulda katru gadu, bet Krievijas, Kazahstānas un Ķīnas imigranti to līdz šim darījuši daudz mazāk, jo 2012. gada ieguldījumi bija par pusi mazāki. 80% no visiem TUA pircējiem naudu ir ieguldījuši ēkās, karsējot nekustamā īpašuma tirgu un priecējot galvenokārt nekustamā īpašuma spekulantus kā Šīna kungs un banku sektoru.

Emigrantu nauda tātad ir lielāka nekā TUA pircēju (tātad imigrantu) nauda un rada pieprasījumu mazumtirdzniecībā, pakalpojumu sektorā un veicina noteiktu darbavietu skaitu saglabāšanu Latvijā.

Imigranti no NVS valstīm, kā zināms, rada arī Latvijai drošības, rusifikācijas riskus, un nezinvai šie riski mums galu galā neizmaksās vairāk kā 360 miljoni eiro? Notikumi Ukrainā un Latvijas situācija ar vislielāko krievu īpatsvaru kādā NATO valstī rada pamatotas šaubas par šā biznesa lietderību un labumu.

Emigranti ir mūsu varoņi

Emigranti nekādus lielus riskus Latvijai nerada. Lai arī viņi nedzīvo Latvijas teritorijā, tomēr uztur pastāvīgu saikni ar dzimteni un jaunās dubultpilsonības iespējas dod iespēju piedalīties arī Latvijas politiskajā dzīvē. Turklāt mēs dzīvojam digitālajā un virtuālajā laikmetā, kad saikni ar tēvzemi vairs neveido tikai fiziska atrašanās tajā. Jebkurš cilvēks piederīgs Latvijai var justies un būt, arī nedzīvojot un nestrādājot tajā, jo pat Latvijas uzņēmumi var būt tikai reģistrēti Latvijā, bet fiziski atrasties jebkur citur pasaulē.

Latvijai piederīgas ir arī tautiešu diasporas Īrijā, Anglijā, Zviedrijā, Norvēģijā un citur pasaulē. Tās kopā veido virtuālo Latvijas pasauli un latviešu kultūru, kurai nav tradicionālo robežu. Uz latviešu nācijas un valsts attīstības lietām mūsdienās jaunā situācija liek skatīties pavisam citam acīm.

Daži kreisie un arī labējie politiķi un mājās palicēji šos mūsdienu emigrantus un Latvijas IKP vairotājus mēdz nicīgi saukāt par ekonomiskajiem bēgļiem, lai gan viņi būtu jādēvē par varoņiem un viņiem būtu jāpateicas par Latvijas ekonomikas stutēšanu un valsts budžeta līdzekļu taupīšanu, jo šie emigranti nepretendē uz Latvijas valsts budžeta iestāžu pakalpojumiem.

Ventspils Augstskolas lektors Dmitrijs Smirnovs uzskata, ka cilvēku masveida emigrācija uz ārzemēm palīdzējusi Latvijai pārdzīvot ekonomisko krīzi, jo emigrantu skaits būtiski pieaudzis tieši krīzes gados. Masveida emigrācija palīdzējusi samazināt valsts budžeta slodzi, jo no 2008. līdz 2010. gadam darbu zaudējuši aptuveni 210 tūkstoši cilvēku, bet visiem šiem cilvēkiem vajadzētu maksāt sociālos pabalstus. Tad bezdarbs Latvijā būtu bijis ap 35%. Taču, kad šie cilvēki darba meklējumos devušies uz ārzemēm, viņi atbrīvojuši valsti no šīs nepieciešamības un vēl sākuši materiāli palīdzēt Latvijā palikušajām ģimenēm.

Darba tirgus ir visa Eiropa, nevis tikai Latvija

Latvijas ekonomika droši tuvākos desmit gadus var rēķināties, ka valsts IKP ciparos sava loma būs apmēram 350 000 līdz 400 000 emigrējušo Latvijas iedzīvotāju naudai, ko viņi katru gadu tērēs Latvijā. Mums jāņem vērā, ka ienākumu atšķirības starp Latviju un bagātākajām Eiropas valstīm tik drīz neizlīdzināsies.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) Starptautiskās migrācijas nodaļas administrators Džonatans Šalofs, iepazīstinot ar rakstu krājumu Coping with Emigration in the Baltic and East European Countries, uzsvēra, ka Baltijas valstīm, veidojot diasporas politiku, būtu vairāk jādomā, kā sekmēt šo līdzekļu ieplūšanu uzņēmējdarbībā.

Protams, daudz vērtīgāk būtu, ja šo naudu emigranti vairāk ieguldītu uzņēmējdarbībā, radot jaunas darba vietas Latvijā, taču ārzemēs gūtā tautiešu darba un biznesa kultūras pieredze arī ir investīcija Latvijas nākotnē un agri vai vēlu dos savu ieguldījumu arī Latvijas attīstībā.

Tāpēc negodīgi ir tie politiķi, kas jau tagad savās priekšvēlēšanu reklāmas kampaņās vēsta, ka emigranti ir Latvijai zaudēti cilvēki. Nekur viņi nav zuduši. Viņi ir tepat blakus un attīsta ne tikai kaimiņvalstu, bet arī mūsu ekonomiku. Viņi dzīvo un strādā mūsu kopīgajā Eiropas Savienības tirgū un agri vai vēlu, kad vēlēsies, atgriezīsies arī savā sētā vai pagalmā Latvijā. Kaut vai atbrauks pavadīt te atvaļinājumus vai pensijas gadus.

Pazuduši Latvijai drīzāk varētu būt tie tautieši, kas apprecas ar citu valstu partneriem un asimilējas citās kultūrās, ja ģimenē sāk lietot tikai svešās valsts valodu. Vēsture un mūsdienu prakse liecina, ka latviešu ģimenes (kur abi laulātie vai partneri ir latviešu valodā runājošie) neasimilējas citās kultūrās un nepazudīs Latvijai, arī visu laiku pastāvīgi strādājot un dzīvojot ES. Turklāt jāņem vērā, ka latviešu valoda ir oficiālā ES valoda visā ES teritorijā un latviešu un kādas citas ES valodas pratēji labu kvalificētu darbu var atrast visā ES, ne tikai arī ES institūcijās.

Brīvība dzīvot un strādāt, kur vēlamies

Tātad nepārmetīsim patriotisma trūkumu tiem tautiešiem, kas savas darba rokas un kompetenci pārdod ārzemēs, kur par tām maksā vairāk nekā Latvijā. Jo mēs paši par to nobalsojām, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, kas mums deva pieeju lielākajam kapitāla un darba tirgum.

Tas būtu ļoti muļķīgi, ja kāda pārdevēja, datortehniķis, apkopēja, celtnieks, dārzkope vai kasieris nevēlētos izmantot iespēju un par savu darbu saņemt desmit reizes lielāku algu Īrijā, Anglijā, Vācijā vai Zviedrijā nekā to piedāvā darba devēji Latvijā.

Tas ir pilnīgi normāli kopējā tirgus savienībā, kur ne kapitāls, ne darbaspēks nepazīst robežas.

Uzņēmumi meklē valstis, kur lētākas darba izmaksas, bet darbinieki meklē valstis, kur tās augstākas. Tas virza un attīsta kapitālisma ekonomiku. Mēs par to cīnījāmies, lai mums būtu šī brīvība dzīvot un strādāt nevis kā dzimtcilvēkiem un vergiem tikai savā sētā, bet tur, kur mēs gribam – visā Eiropā un vēl tālāk uz Rietumiem.

Latvietis beidzot var baudīt iespēju, ka nav dzimtcilvēks, kas pieder savam muižkungam un netiek turēts PSRS tautu cietuma krātiņā, kad nekur tālāk par Sibīriju vai Vladivostoku netika. Tagad mēs varam izvēlēties, kur dzīvot un kur strādāt. Tā ir mūsu brīvība, jo mēs neesam valsts īpašums vai tās vergi, bet tieši otrādi, valstij ir jānodrošina mūsu iespējas dzīvot un strādāt, kur mēs gribam un kur varam vairāk nopelnīt.

Latvijai piederīgas ir arī tautiešu izveidotās diasporas Īrijā, Anglijā, Zviedrijā, Norvēģijā un citur pasaulē. Tās kopā veido virtuālo Latvijas pasauli un latviešu kultūru, kurai nav tradicionālo robežu. Uz latviešu nācijas un valsts attīstības lietām mūsdienās ir jāsāk skatīties pavisam citām acīm, protams, nepazaudējot latviešu valsti, valodu un kultūru, kas ir unikāla Eiropas civilizācijas sastāvdaļa un bagātība.

Zinātnieks Mihails Hazans, kas pētījis mūsdienu emigrācijas procesus Latvijā, uzskata, ka visās trīs Baltijas valstīs emigrācija ir kļuvusi par normu un diasporas citās valstīs turpmākajos gados palielināsies. Tāpat dažādi avoti apstiprina tēzi, ka Latvija un Lietuva arī patlaban starp Eiropas Savienības (ES) jaunajām dalībvalstīm ir «ES mobilāko valstu» trijniekā.

Taču diemžēl emigrācijas apmēriem ir arī ēnas puses. Baltijas valstīs emigrācija apdraud demogrāfiju, sociālo garantiju sistēmu ilgtspēju un arī ekonomisko attīstību. Nepārmetot emigrantiem patriotisma trūkumu un tiesības strādāt, kur vēlas, politiķiem būtu jārod konkrēti stimuli, kas veicinātu dzimstību un ekonomikas attīstību arī Latvijā, lai nebūtu jāstimulē Latvijas valsti un latviešu kultūru apdraudoša imigrācija. Vai Ušakovam, Šleseram, Sudrabai, Āboltiņai, Repšem, Brigmanim, Dzintaram un citiem politiķiem ir šādi reāli risinājumi?

Uz augšu
Back