Protams, daudz vērtīgāk būtu, ja šo naudu emigranti vairāk ieguldītu uzņēmējdarbībā, radot jaunas darba vietas Latvijā, taču ārzemēs gūtā tautiešu darba un biznesa kultūras pieredze arī ir investīcija Latvijas nākotnē un agri vai vēlu dos savu ieguldījumu arī Latvijas attīstībā.
Tāpēc negodīgi ir tie politiķi, kas jau tagad savās priekšvēlēšanu reklāmas kampaņās vēsta, ka emigranti ir Latvijai zaudēti cilvēki. Nekur viņi nav zuduši. Viņi ir tepat blakus un attīsta ne tikai kaimiņvalstu, bet arī mūsu ekonomiku. Viņi dzīvo un strādā mūsu kopīgajā Eiropas Savienības tirgū un agri vai vēlu, kad vēlēsies, atgriezīsies arī savā sētā vai pagalmā Latvijā. Kaut vai atbrauks pavadīt te atvaļinājumus vai pensijas gadus.
Pazuduši Latvijai drīzāk varētu būt tie tautieši, kas apprecas ar citu valstu partneriem un asimilējas citās kultūrās, ja ģimenē sāk lietot tikai svešās valsts valodu. Vēsture un mūsdienu prakse liecina, ka latviešu ģimenes (kur abi laulātie vai partneri ir latviešu valodā runājošie) neasimilējas citās kultūrās un nepazudīs Latvijai, arī visu laiku pastāvīgi strādājot un dzīvojot ES. Turklāt jāņem vērā, ka latviešu valoda ir oficiālā ES valoda visā ES teritorijā un latviešu un kādas citas ES valodas pratēji labu kvalificētu darbu var atrast visā ES, ne tikai arī ES institūcijās.
Brīvība dzīvot un strādāt, kur vēlamies
Tātad nepārmetīsim patriotisma trūkumu tiem tautiešiem, kas savas darba rokas un kompetenci pārdod ārzemēs, kur par tām maksā vairāk nekā Latvijā. Jo mēs paši par to nobalsojām, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, kas mums deva pieeju lielākajam kapitāla un darba tirgum.
Tas būtu ļoti muļķīgi, ja kāda pārdevēja, datortehniķis, apkopēja, celtnieks, dārzkope vai kasieris nevēlētos izmantot iespēju un par savu darbu saņemt desmit reizes lielāku algu Īrijā, Anglijā, Vācijā vai Zviedrijā nekā to piedāvā darba devēji Latvijā.
Tas ir pilnīgi normāli kopējā tirgus savienībā, kur ne kapitāls, ne darbaspēks nepazīst robežas.
Uzņēmumi meklē valstis, kur lētākas darba izmaksas, bet darbinieki meklē valstis, kur tās augstākas. Tas virza un attīsta kapitālisma ekonomiku. Mēs par to cīnījāmies, lai mums būtu šī brīvība dzīvot un strādāt nevis kā dzimtcilvēkiem un vergiem tikai savā sētā, bet tur, kur mēs gribam – visā Eiropā un vēl tālāk uz Rietumiem.
Latvietis beidzot var baudīt iespēju, ka nav dzimtcilvēks, kas pieder savam muižkungam un netiek turēts PSRS tautu cietuma krātiņā, kad nekur tālāk par Sibīriju vai Vladivostoku netika. Tagad mēs varam izvēlēties, kur dzīvot un kur strādāt. Tā ir mūsu brīvība, jo mēs neesam valsts īpašums vai tās vergi, bet tieši otrādi, valstij ir jānodrošina mūsu iespējas dzīvot un strādāt, kur mēs gribam un kur varam vairāk nopelnīt.
Latvijai piederīgas ir arī tautiešu izveidotās diasporas Īrijā, Anglijā, Zviedrijā, Norvēģijā un citur pasaulē. Tās kopā veido virtuālo Latvijas pasauli un latviešu kultūru, kurai nav tradicionālo robežu. Uz latviešu nācijas un valsts attīstības lietām mūsdienās ir jāsāk skatīties pavisam citām acīm, protams, nepazaudējot latviešu valsti, valodu un kultūru, kas ir unikāla Eiropas civilizācijas sastāvdaļa un bagātība.
Zinātnieks Mihails Hazans, kas pētījis mūsdienu emigrācijas procesus Latvijā, uzskata, ka visās trīs Baltijas valstīs emigrācija ir kļuvusi par normu un diasporas citās valstīs turpmākajos gados palielināsies. Tāpat dažādi avoti apstiprina tēzi, ka Latvija un Lietuva arī patlaban starp Eiropas Savienības (ES) jaunajām dalībvalstīm ir «ES mobilāko valstu» trijniekā.
Taču diemžēl emigrācijas apmēriem ir arī ēnas puses. Baltijas valstīs emigrācija apdraud demogrāfiju, sociālo garantiju sistēmu ilgtspēju un arī ekonomisko attīstību. Nepārmetot emigrantiem patriotisma trūkumu un tiesības strādāt, kur vēlas, politiķiem būtu jārod konkrēti stimuli, kas veicinātu dzimstību un ekonomikas attīstību arī Latvijā, lai nebūtu jāstimulē Latvijas valsti un latviešu kultūru apdraudoša imigrācija. Vai Ušakovam, Šleseram, Sudrabai, Āboltiņai, Repšem, Brigmanim, Dzintaram un citiem politiķiem ir šādi reāli risinājumi?