Aktieris, mecenāts, mūks un pasaules iemītnieks J.Baratinskis vēlas Latvijā radīt vajadzīgo gultni prāta skaidrībai. Viņš ar domubiedriem veido meditāciju un retrīta centru, kas būtu pamats laimīgam un veselam latvietim. Elpot un saukt lietas īstajos vārdos ir viņa vīzija labākai nākotnei.
Kas, jūsuprāt, ir tā gultne, kas Latvijā tik ļoti nepieciešama?
Latvijai, tāpat kā visai pasaulei, ir vajadzīgi «garīguma vitamīni». Kamēr neiemācīsimies nosaukt lietas īstajos vārdos, alkatība, mantkārība un garīguma trūkums nepazudīs. Skaidra lieta, ka tas nepiemīt tikai latviešiem, tas ir visu pasauli aptverošs, tāpēc pieredzi, ko esmu ieguvis ārpus Latvijas, cenšos atnest atpakaļ uz vietu, ko sauc par dzimteni.
Mana mamma bija izteikta Zemgales zemniece – pilnasinīga, skaista, krāšņa, ar raksturiņu. Tikai divas reizes mūžā es viņu esmu pārvilinājis pāri robežai. Mamma bija «savas zemes cilvēks». Atceros mammu sakām: «Tu mani nedabūsi ārā, man ir jāguļ savās mājās. Tu vari mani vazāt pa pasauli no rīta līdz vakaram, bet naktī man ir jābūt savā gultā. Es negulēšu nekādos hoteļos! Es tev parādīšu hoteli! Vazaņķis, viss tēvā atsities!»
Sprīdīša gēns?
Iepriekšējā dzīve un tēvs ir parūpējušies, ka es esmu pasaules iemītnieks (smejas). Iespējams, ka iepriekšējā dzīvē nemaz neesmu šeit bijis. Tēti deviņu mēnešu vecumā atveda no Sanktpēterburgas uz Latviju. Vecaimātei kopā bija padsmit bērnu. Tēvs šajā dzīvē visu man mācījis no savas pieredzes. Viņš bija liels lasītājs, ļoti zinātkārs. Mana bērnība bija Robinsons Krūzo, Žils Verns un visas pasakas pēc kārtas. Man negribas atkārtot ierasto latviešu gaudošanu par izraidīšanu no dzimtenes. Mans tēvs nevienu brīdi pēc 14 gadiem koncentrācijas nometnē, kur izdzīvoja tikai daži procenti, nevaidēja, nesūrojās un nesūkstījās, ka viņam būtu bijis grūti. Lai gan viegli jau tur nebija! Tā bija katra diena uz dzīvību un nāvi, tu biji slepkavību liecinieks. Pēc tādas «meditācijas» iznāk ārā vai nu cilvēks, vai nu…
Kas tad ir dzīves jēga, ja apkārt vienas vienīgas šausmas?
Būt veseliem un laimīgiem, bet, lai cik tas būtu paradoksāli, visa mūsu dzīve tik tiešām ir ciešanas no pirmā elpas vilciena līdz pēdējai izelpai. Visa dzīve pa vidu ir īslaicīgs attīstības process. Kas mūs dara laimīgus un veselus? Tas ir attīrīts un attīstīts prāts. Tāpēc ir nepieciešama prāta higiēna. Ja tu savu prātu intensīvi trenē un turi skaidrībā, saglabājot morāli un ētiku, tad notiek brīnumu lietas! To es esmu pieredzējis uz savas ādas. Kādā intensīvā sarunā ar Dalailamu viņš man jautāja, kas, manuprāt, ir meditācija. Es viņam toreiz atbildēju, ka tā ir prāta veļas mazgājamā mašīna. Prātu sašmucēt ir baigi vienkārša lieta. Taču ar tīrīšanu vien ir par maz, tas ir arī jāattīsta. Mēs, atšķirībā no pārējām dzīvajām būtnēm, esam apveltīti ar prāta spējām. Un mums ir vismaz jāmēģina to attīstīt, kamēr mums šis īsais laiciņš te ir dots. Tikai kā to sasniegt? Ne jau nu ar naudu, varu un slavu. Nauda, vara un slava ir pārbaudījumi. Lai tiktu nākamajā dzīvē, šajā ir ļoti intensīvi jāpastrādā.
Pie kā mums visiem vajadzētu piestrādāt? Kas mums vainas?
Mums piemīt kūtrums došanā. Došanai ir jābūt dabīgam prāta dvēseles stāvoklim. Latviešiem taču ir pašiem savi sakāmvārdi, bet vai mēs tos ievērojam? Dots devējam atdodas! Buda ir teicis, ka lielākā došana ir garīga došana, taču tev ir jāsasniedz attiecīgs garīguma līmenis, lai tu varētu uzdrīkstēties dot. Protams, ir arī materiālā došana, taču ne jau vienkārša došana došanas pēc, bet gan dāvināšana no sirds, bez ego piesaistes.
Dostojevskis jau savā laikā rakstīja, ka «bēdas rodas no prāta». Kā cilvēks sāk domāt, tā rodas ciešanas. Zivs taču arī pūst no galvas. Labās lietas arī līp. Jāpanāk tas moments, lai cilvēks teiktu sev: «O, es tā gribētu!» Kā teiktu modernais latvietis – ar stilu prast audzināt savus bērnus, ar stilu rūpēties par savu ģimeni un draugiem. Jebkurai darbībai jābūt tādai, lai neradītu kaitējumu videi un apkārtējiem.
Viens no mērķiem, kas cilvēkam jāsasniedz, ir būt kā klintij satrakota okeāna vidū. Jebkuros laika apstākļos tu esi kā klints – nelokāms un stiprs.
Vai jūs tāds esat?
Par sevi es vispār te nerunāju. Man vēl tālu, tālu augt. Ja es tāds būtu, tad pašlaik nesniegtu jums interviju (smejas). Jebkuras personības izaugsme sākas no tā brīža, kad viņš apzinās savus trūkumus, vājības un melnos punktus. Kā tu vari būt laimīgs un vesels, piemēram, ar alkatīgu prātu? Tas nav iespējams! Alkatībai un mietpilsonībai nav robežu. Mietpilsonim nav sava viedokļa, bet gan kaimiņa. Kaimiņš Jānis ir uzcēlis māju ar trīs stāviem, mums jāceļ četri! Tā ir sāncensība, kas rodas no neziņas. Ja tev ir koncentrēts, skaidrs un attīstīts prāts, tad materiālās vērtības nav primārās. Cilvēkam taču nevajag uzreiz divus sendvičus vienā mutē sabāzt. Cilvēkam nav obligāti vajadzīgas divas mašīnas. Skaidrs, ka tas ir ego. Lai sevi uzturētu pie prāta, ir ļoti intensīvi jāstrādā. Es no savas pieredzes zinu tikai vienu efektīvu instrumentu – pareizu meditāciju. Ja tas nāk tavai veselībai un prātam par labu, ja tavs prāts ir laimīgs, tad tu ej pareizā virzienā. Cēloņus un problēmas jāmeklē sevī.
Labi. Ar ko mēs sākam?
Ir pierādīts, ka prāts atrodas tuvu sirdij. Ne velti ir teiciens, ka jādara lietas no sirds. Klusēšana ir zelts. Meditācija ir instruments, kā strādāt ar prātu. Intensīvā meditācijas terapija ir klusēšana. Pamēģiniet, piemēram, paklusēt kādas 10 dienas! Kaut vai 5 minūtes… Būt tikai tête-à-tête ar savu prātu. Meditācijas jēga ir «muti ciet, breath in un breath out», pilnībā koncentrējoties uz objektu. Un šis objekts ir elpa, savukārt uzdevums – nedomāt, koncentrēties uz elpu. Ar prāta aci mēs izvēlamies vienu punktu, uz kuru virzām visu savu uzmanību.
Kā tas viss iet kopā ar jūsu radošo darbību? Alvis Hermanis par jums kādā intervijā izteicās, ka esat cilvēks ar «teatrāļa instinktu» un katra jūsu dzīves diena ir kā brīnišķīga teātra izrāde. Kā tas ir?
Labi būtu, ja tā katru dienu būtu. Paldies Alvim un visiem citiem, kuri tā redz, bet tā ir tikai viena medaļas puse, ir arī citas, pie kurām ir intensīvi jāstrādā. Alvis Hermanis redz mani no malas tajā brīdī, kad es radu. Savukārt tajā brīdī, kad tu radi, tu sevi neredzi, tu atrodies konkrētajā brīdī. Tu sevi neredzi, jo tu radi. Tāpat kā meditācijā, arī radīšanā ir ļoti svarīgs moments – atrasties konkrētajā brīdī. Radīšana ir sava veida meditācija, jā. Viens no Ščukina skolas likumiem (Borisa Ščukina teātra skola Maskavā, kurā J. Baratinskis mācījies – red.) ir «tu drīksti kāpt uz skatuves, ja tev skaidrs un sakopts prāts, ja tu esi sasniedzis to līmeni, kad no tevis manifestē cilvēks». No skatuves drīkst raidīt tikai tīras lietas, tīras intensitātes. Teātris ir templis, skatuve ir svēta. Īstā māksla nāk ārā no tiem, kuriem ego ir maksimāli reducēts.
Kas dzen doties pasaulē? Radošam cilvēkam Latvijā kādā brīdī kļūst par šauru?
Es šeit jūtos šauri, jā. Es gan vienmēr esmu juties šauri. Jau 12 gadu vecumā es to sapratu. Latvijā ir diezgan grūti būt tiešam un atklātam cilvēkam. No sākuma ir cilvēks, bet pēc tam – aktieris. Taču rādīt arī savu radošo pusi ir ļoti grūti. Cilvēks nevar būt laimīgs un pilnvērtīgs, ja apkārt valda ciešanas un nabadzība.
Izklausās diezgan pesimistiski...
Tik traki jau nav, citādi jau es te ar jums šeit nesēdētu (smejas). Neesmu nekāds latviešu nīdējs, tieši otrādi! Es vēlos, lai mēs būtu stipri savā prātā, labestībā un došanā. Tad jau rezultāti būs acīmredzami! Ir jāuzbūvē fundaments, karkass, un tad latvietis arī atvērsies un būs tiešāks. Nevajag aizbildināties un baidīties, lai izdzīvotu. «Tēvos» (A.Hermaņa izrāde Jaunajā Rīgas teātrī ar J.Baratinska piedalīšanos – red.) arī bija epizode, kur Gundars Āboliņš saka: «Lai izdzīvotu, vecaistēvs mācīja, ka jāprot pielāgoties. Pat zirgs saprot trīs valodas. Vācu – jo mēs piedzīvojām vācu okupāciju, krievu – jo pēc tam nāca krievi, bet latviešu – jo mēs esam latvieši.» Es gan neesmu šīs mācības piekritējs.
Mēs pasaulē nākam, lai dzīvotu, attīstītos un pilnveidotos, ne eksistētu un pielāgotos.
Atkārtošos, bet jebkuras personības izaugsme sākas no savu trūkumu apzināšanās. Tas ir pats sākums – gan personībā, gan ģimenē, gan pēc tam arī nākamajā šūniņā – valstī un tautā. Tad mēs varam kopā arī uzbūvēt savu sapņu pili. Kopā, sadodoties rokās, apzinoties savus «briesmoņus», savus piesārņojumus, apzinoties, ka mums ar tiem obligāti ir jāstrādā, palīdzēt cits citam. Tāpēc es arī vēlos Latvijā izveidot vietu, kur to darīt.
Mans draugs vācu izdevējs Benedikts Tašens arī savā dzīvē vadās pēc šiem principiem. Pie viņa «rindā stāv» pasaules mēroga zvaigznes. Ja tu neesi Tašena grāmatā, tad tevis nav vispār (smejas). Es, protams, pārspīlēju, un tas vairāk svarīgi tiem cilvēkiem, kuru ego ir diezgan spēcīgs, bet tā ir world level radīšana un būšana. Arī tīrradņi savā starpā pievelkas – tāds pie tāda. Šo cilvēku vidū ir ļoti izteikta sava veida augsta morāle. Neņemt nedoto, nemelot. Tas, ka cilvēks var daudz atļauties, nenozīmē, ka viņš melo un zog. Arī Buda nekad nav nopēlis bagātību.
Kāpēc jūs tomēr braucat atpakaļ uz Latviju?
Latvija ir mana dzimtene, un tāpēc es te atgriežos. Jā, daži šejienes draugi mani sauc par neglābjamu romantiķi no pagājušā gadsimta. Jā, dažreiz es vispār noticu tādām muļķībām, kurās citi pat neklausītos. Ar visu savu garīgo kapitālu ir jābūt tajā vietā, kur vari būt visnoderīgākais. To milzīgo potenciālu, kas slēpjas Latvijas zemē, pamanīja arī mans skolotājs, kad viņš bija atbraucis un svētīja zemi nākamajam meditācijas centram. Man tikai žēl, ka latvieši ļoti bieži neredz lietas tādas, kādas tās ir, jo redz klišejās. Tāpēc viņus arī tik viegli bijis krāpt, sākot ar deviņdesmitajiem, kad te uzradās visi tie multfilmu varoņi – puķu audzētāji, basketbolisti, bārmeņi – un notika pilnīgi apzināta savas nācijas čakarēšana. Ko tāds puķu audzētājs varētu izdarīt civilizētā valstī? Neko, jo tur tādā neviens pat nesāktu klausīties! No tā klišejiskuma latviešiem vajadzētu atbrīvoties. Kāpēc es tik bieži saku international – te ir jādara lietas, kas vajadzīgas pasaulei, nevis tikai šauram «latviešu lokam».
Un jūs? Kādas bagātības gribat jūs?
Turpināt attīstīt cilvēku sevī un pulēt savu prātu līdz tādam līmenim, lai tas spīdētu tik stipri, ka ar neapbruņotu aci varētu redzēt ikviens (smejas). Gribēt jau nevienam nav liegts, ir jāvar. Un varēšana arī ir jāspodrina!
