Pielaide valsts noslēpumam nenozīmē, ka ar amatpersonu viss ir kārtībā, gluži otrādi - tā ir papildu atbildība, šodien LTV raidījumā «Rīta panorāma» sacīja Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadītājs Jānis Maizītis.
SAB priekšnieks: Pielaide valsts noslēpumam nenozīmē, ka ar amatpersonu viss ir kārtībā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
SAB pienākums ir ne tikai lemt par pielaides valsts noslēpumam piešķiršanu, bet arī sekot, kā amatpersonas šīs speciālās tiesības izmanto. Ja pielaide ir bijusi 10, 15 vai 20 gadus, tas nav kritērijs, ka vienā brīdī nevar tikt pieņemts citādāks lēmums, norādīja Maizītis.
«Ļoti plaši un filozofiski raugoties», pielaide valsts noslēpumam tiek piešķirta, ņemot vērā, vai konkrētās amatpersonas gadījumā pastāv riski valsts drošībai. «Mūsu uzdevums ir nodrošināt, lai cilvēki, kuri strādā ar klasificētu informāciju, būtu atbilstoši, lai tie netiktos ar mums nedraudzīgu ārvalstu spiegiem, lai tie nebūtu šantažējami, ietekmējami un lai viņu personīgās īpašības būtu tādas, ka mēs varam paļauties un būt droši, ka neaizies pastāstīt kaimiņam to, kas uzzināts, strādājot atbildīgu valsts darbu,» skaidroja Maizītis.
SAB priekšnieks atteicās komentēt iemeslus, kāpēc pielaide valsts noslēpumam atņemta Valsts kancelejas direktorei Elitai Dreimanei.
Jautāts par iespēju mainīt pielaides izsniegšanas mehānismu, Maizītis uzsvēra, ka SAB strādā un lēmumus pieņem atbilstoši spēkā esošajai likumdošanai un normatīvajiem aktiem. «Šo kārtību, protams, politiķi Saeimā un Ministru kabinetā mainīt var - tā ir politiķu atbildība. Bet es varu paust ne tikai SAB, bet visu valsts drošības iestāžu viedokli, ka,
mainot šo kārtību, noteikti šis līmenis, kādā veidā pārbaudām kandidātus, samazināsies.
Ir Cilvēktiesību tiesas spriedumi, kas publiski tiek pieminēti un kas publiski netiek pieminēti, bet pēdējais spriedums Vaškeviča un Spūļa lietā apliecina to, ka valstīm ir liela rīcības brīvība rūpēties par savu drošību un izveidot katras konkrētas valsts situācijai atbilstošu kārtību, kā tas notiek. Tās nav cilvēktiesības - šajās situācijās nav runa par vainu, līdz ar to valstij ir liela rīcības brīvība, un Strasbūras tiesa to ir apliecinājusi savos spriedumos,» skaidroja Maizītis.
Vienlaikus
viņš atzina, ka šo kārtību noteikti var uzlabot. «Noteikti var kaut ko vairāk pateikt pašai personai, kādēļ tiek pieņemts negatīvs lēmums,
lai gan, ja persona ierodas uz interviju, tad no uzdotajiem jautājumiem ir pilnīgi skaidrs, kur ir problēmas, – tā ir saruna ar valsts drošības iestāžu darbiniekiem, kuriem var uzdot papildu jautājumus, un iespēju robežās tiek paskaidrots, kur tiek saskatītas problēmas. Galu galā galā visas šīs sarunas ir par to, ko es esmu izdarījis, kāda ir bijusi mana dzīve, un mums ir svarīgi, lai valsts drošības iestādei konkrētais kandidāts nemelotu,» uzsvēra SAB priekšnieks.