«Neglected Fields» pēc deviņu gadu pauzes ir atpakaļ

Jānis Jansons speciāli TVNET
CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Publicitātes foto

Sestdien, 18. aprīlī, klubā «Melnā Piektdiena» savu 20 gadu jubileju un atdzimšanu pēc deviņu gadu klusuma svinēs pašmāju death metal grupa «Neglected Fields». Savulaik grupas vārds plaši un skaļi izskanēja visā pasaulē, kas arī labs iemesls sarunai ar grupas ģitāristu, vokālistu, līderi – Sergeju «Destruction».

- Pirms 20 gadiem izveidojās grupa «Neglected Fields» – tas bija 1995. gads. Kurš dibināja grupu, cik jums toreiz bija gadu?

- Grupu dibināja Sergejs Karševs (bass), Hermanis Rigmants (ģitāra) un es – otra ģitāra. Mums toreiz bija 20 gadu.

- Protams, filosofiskais jautājums par grupas nosaukumu – no kurienes tas nāca?

- Ja tu zinātu, cik reižu man ir nācies atbildēt uz šo jautājumu (smejas). Uztver to vienkārši kā nosaukumu. Neviens taču nejautā, kāda ir «Mercedes» vai «Duracell» brendu nosaukumu dziļākā jēga (smejas).

- Jūs jau tajos laikos (1995) spēlējāt tehnisku, sarežģītu un vēl turklāt progresīvu death metal? Pasaules līmenī. Kas motivēja spēlēt sarežģītāk, savādāk?

- Godīgi sakot, mēs jau pašā sākumā orientējāmies uz ārzemēm, bija pat doma ierakstīt pirmo demo un pārvākties uz ārzemēm. Attiecīgi arī prasības pret sevi un mūziku bija atbilstoši augstākas. Mēs esam perfekcionisti, kas dažreiz radīja arī grūtības. Kad sākām, bieži vien sacerējām mūziku, kuru paši nemaz nevarējām nospēlēt. Tas lieliski paaugstināja līmeni.

Sergejs «Destruction»
Sergejs «Destruction» Foto: Publicitātes foto

- Un iespaidi, iespaidi – kas iespaidoja radīt šo tehniski sarežģīto mūziku?

- Mums bija labi skolotāji – grupas «Death», «Cynic», «Pestilence». Mūsu grupa radās deviņdesmito gadu death metal žanra viļņa norietā, kad vēl bija prasības perfekti pārvaldīt katram savu instrumentu, kvalitāti. Pie tam mums diezgan daudz nemetāla ietekmju – fusion un jazz.

- Un pie reizes arī teksti – ja parasti tie ir par iekšām, zarnām, nāvi un ļaunumu, tad jums tie ir krietni savādāki – kas raksta tekstus un par ko īsti tie ir?

- O! Teksti. Sāpīga tēma (smejas). Tos rakstu es. Man vienmēr ir bijis vieglāk uzrakstīt labu ģitāras rifu, nevis tekstu. Kopumā – tā ir filosofija, apkārtējās pasaules redzējums un arī izlasīto grāmatu atbalsis. Esmu pat taisījis dažu tekstu adaptācijas – mums ir slavenā angļu dzejnieka Viljama Bleika adaptācija. Un krievu avangarda/futūrisma pamatlicēja Velimira Hļebņikova tekstu adaptācija arī.

Dažreiz viss beidzās ļoti bēdīgi. Atceros, albuma «Mephisto Lettonica» ierakstu sesijā rakstīju vienu nepabeigtu tekstu, dienu pirms vokāla ieraksta, naktī, kamēr pārējie gulēja. Tas nelīmējās kopā ar mūziku... Joprojām nervozēju, kad atceros (smejas).

- Jūs bijāt pirmā Latvijas grupa, kas 1997. gadā ierakstīja albumu Somijā «Tico Tico» studijā, kā arī viena no retajām, kuru albumu izdeva ārzemēs – «Eldethorn» Anglijā. Kas ar leiblu notika pēc tam? Un kādas pašiem atmiņas par šo?

- Tas leibls... astoņdesmitajos bija tāda ierakstu kompānija «Neat Metal», viņi izdeva vecos «Venom» albumus, piedzīvoja NWOBHM (New Wave Of British Heavy Metal) uzplaukumu Anglijā. Pēc tam pazuda. Deviņdesmitajos atgriezās un izveidoja «Eldethorn» izdevniecību. Orientējās galvenokārt tikai mūsdienu tirgum, bez mūsējā izdeva vēl 10-15 albumus. Un veiksmīgi pazuda atkal. Par viņiem atmiņas ir diezgan pozitīvas, lai gan par mūsu grupu īpašas rūpes viņi neizrādīja. Bet tā bija pirmā pieredze.

- Nākamais albums «Mephisto Lettonica» – 2000. gadā Itālijas izdevniecībā «Scarlet», kuru ierakstījāt Zviedrijā pie Pītera Tatgrīna?

- Jā, tā bija dārdoša kombinācija. Pasaulē pazīstama ierakstu studija «Scarlet» bija neslikts leibls, kas sāka attīstīties un augt. Ar galarezultātu mēs bijām apmierināti. Tiesa, atkal leibls par mums īpašas rūpes neizrādīja. Retrospektīvā, kad saproti notikušo, aizgājušo, vienmēr gribas kaut ko izlabot vai mainīt. Tagad es daudz ko izdarītu savādāk.

- «Splenetic» pēdējais albums izdots 2006. gadā. Pēc tam – daži koncerti un klusums uz ilgāku laiku. Atceries pēdējo koncertu?

- Jā, pēdējo koncertu nospēlējām Igaunijā «Green Christmas» festivālā. Pēc tam sākās problēmas ar sastāvu. Oficiāli mēs it kā nebijām izjukuši, tikai apturējuši darbību uz nenoteiktu laiku. Tolaik, atrast labu, mūsu līmeņa un tehniski spēcīgu bundzinieku izrādījās neiespējami (grupas ilggadējais bundzinieks Kārlis Jakubonis devās prom no Latvijas. Joprojām tiek uzskatīts par vienu no Latvijas metālistu labākajiem bundziniekiem).

- Jūs, šķiet, esat vienīgā Latvijas grupa, kuras albumi ir pārizdoti arī Japānā, kā nonācāt līdz tam?

- Japāna – tā ir pasaka (smejas). Mums tur izdoti divi albumi – licencēti Japānas tirgum. Ar pirmo strādāja angļu leibls, otrais albums jau caur mani pašu. Un zini – man neviens pirms tam lietišķās vēstulēs nebija jautājis par manu vecāku veselību (smejas).

Japāņi paveica darbu četros mēnešos, ko Eiropā parasti paveic gada laikā. Uztaisīja kvalitatīvi, izpildīja visas saistības, pārjautāja – vai viss kārtībā. Un turpinām strādāt. Viņi ir ļoti citādāki.

Vēl – viņi pārtulko visus tekstus japāniski. Patīkami iespaidīgi izskatās bukletiņš diskā – viss hieroglifos.

- Šogad grupai 20 gadi, pirmais atgriešanās koncerts – kas motivēja atgriezties?

- Palika garlaicīgi (smejas). Ja godīgi, tad bija ļoti daudz jautājumu par atgriešanos, tieši šogad. Pie tam arī no pilnīgi nepazīstamiem un nesaprotamiem cilvēkiem. Kopumā – ideja par šo jau sen lidinājās kaut kur tepat gaisā. Beidzot izdevās arī sastāvu nokomplektēt...

- Nebaidāties, ka laiki mainījušies, klausītāji izauguši, mūzikas industrija mainījusies?

- Es vairs ne no kā nebaidos. Grupa man tomēr ir hobijs, lai gan ar nopietnu pieeju. Pirmkārt es to visu daru sev. Baidīties varu tikai no tā, ka pats mainīšos vai man tas vairs nepatiks.

- Grupas pamatsastāvs bija nemainīgs labu laiku – kāds tas ir šobrīd?

- Visi tie paši cilvēki no pēdējā albuma sastāva. Izņemot bundzinieku – tagad mums bungas spēlē Artūrs Kupčs. Mūsu jaunpienācējs, lielisks bundzinieks, vienkārši mašīna.

- Un ko dara iepriekšējie dalībnieki – bundzinieks Kārlis, ģitārists Jānis un ģitārists Hermanis?

- Jāni es īpaši neesmu saticis, zinu, ka nesen viņš izdevis dzejas grāmatu, neesmu gan vēl lasījis. Kārlis strādā Anglijā. Vairāk nespēlē. Diemžēl, jo ar viņa talantu nespēlēt ir muļķīgi.

Hermanis pirms diviem gadiem pārcēlās uz Vāciju, raksta mūziku teātra izrādēm, periodiski spēlē dažādās grupās kā sesijas ģitārists. Ar viņu bieži komunicēju, neskatoties uz viņa aiziešanu no grupas un aizbraukšanu. Viņš ir viens no maniem tuvākajiem draugiem.

- Kur spēlēsiet šovasar?

- Lietuva, Igaunija, iespējams, Čehija. 3-4 festivāli. Pēc tam piesēdīsim, apdomāsim rezultātus, iespaidus. Un domāsim, ko tālāk darīt...

- Varbūt kāds jauns gabals vai albums?...

- Arī tas ir iespējams, visdrīzāk. Ideja nebija tikai sanākt kopā, nostalģija. Kaut kādas iestrādes ir, iespējams, rudenī sāksim gatavot kaut ko jaunu.

***

Grupas 20 gadu jubileja un atdzimšanas koncerts notiek sestdien klubā «Melnā Piektdiena», kā īpašie viesi koncertā uz skatuves kāps arī Igaunijas metālisti «Horricane» un pašmāju grupa «Legacy Id». Koncerta sākums 20.00, ieejas biļetes www.ticketshop.lv

«Neglected Fields» ir:

Sergejs «Destruction» – ģitāra, vokāls,

Sergejs «Filth» – ģitāra,

Sergejs «Goblin» – bass,

Georgs – taustiņi,

Artūrs – bungas.

www.facebook.com/neglected.fields



KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu