Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Vai Latvija tiešām grib un spēj asimilēt krievus?

FOTO: Toms Ostrovskis/TVNET

Krievijas Ārlietu ministrija šajās dienās uzbrauca Latvijas valdībai par tās plāniem no 2018.gada pilnībā pāriet uz mācībām skolās tikai latviešu valodā. Tādēļ Krievijas puse aicināja Eiropas Padomes, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) un Eiropas Savienības (ES) tiesībsargājošās struktūras ietekmēt Latviju, lai tā izbeigtu krievvalodīgās daļas diskrimināciju.

Krievija: tā ir piespiedu asimilācija

«Iniciatīvas izglītības sfērā ir kārtējais fakts par to, ka Latvijas varas iestādes turpina diskriminējošu politiku, kuras mērķis ir krievvalodīgo iedzīvotāju piespiedu asimilācija un monoetniskas sabiedrības izveide Latvijā,» teikts Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumā.

Jēdzienu «asimilācija», raksturojot Latvijas politiku pret krieviem Latvijā, lietoja arī Pirmā Baltijas Kanāla (PBK) komentētājs, kad viņš intervēja ASV vēstnieku Marku Pekalu. Pēdējais gan tikai mirkšķināja acis un šo konstatāciju nekomentēja, taču jēdziens «asimilācija» ir kļuvis par terminu, ko Krievijas medijos lasām un dzirdam ļoti bieži Latvijas kontekstā. Vai tam ir kāds pamats Latvijas īstenotajā politikā, vai tā lietošana ir tikai kārtējā Kremļa propagandas retorika, kad apzināti tiek kavēta krievu integrācija vienā no Eiropas valstīm?

Zinātnē par asimilāciju dēvē procesu, kura rezultātā mazākumtautības grupas un indivīdi, iekļaujoties un darbojoties jau eksistējošā valsts majoritātes/vairākuma sabiedrības sociālajā un kultūras struktūrā uz tiem pašiem noteikumiem kā vairākums sabiedrības locekļu, privātajā sfērā (mājās, ģimenēs utt.) atsakās no savas dzimtās kultūras, valodas, pārņemot majoritātes kultūru, tajā skaitā valodu*.

Vārdu sakot, Kremlis uzskata, kad Latvijas krievu skolās 80% no mācību priekšmetiem ar 2018. gadu mācīs valsts valodā, tas veicinās krievu asimilāciju, jo tad viņi vairs savā privātajā sfērā nerunās krieviski un atteiksies no krievu kultūras saknēm, pārtopot par etniskiem latviešiem. Vai tiešām ir kāds Latvijas krievvalodīgais, kas tam tic?

Putina un Lavrova klēpja sunīši Urbanovičs un Ušakovs

Vai tam tic arī Latvijas krievu skolu aizstāvji un Saskaņas Centrs, neskatoties uz to, ka šo paziņojumu ir publicējuši viņu Kremļa draugi no Vienotās Krievijas?

Vai šis nav īstais brīdis, kad Urbanoviča un Ušakova kungs varētu nodemonstrēt, ka viņi nav nekādi Putina un Lavrova klēpja sunīši, un palūgt savus partnerus Kremlī lietot vismaz korektu un nepropagandas terminoloģiju attiecībā uz Latvijas vēlmi integrēt krievvalodīgos Latvijā un Eiropā?

Jēdzienu asimilācija attiecībā uz cittautiešiem nelieto neviena pašlaik Saeimā esošā partija. Vienīgi no Nacionālās Apvienības rakstu darbiem (partiju programmām utt.) internetā var noprast, ka šie politiķi ar jēdzienu integrācija varbūt gribētu saprast asimilāciju.

Vārdu integrācija lieto gan Saskaņas Centrs, gan Vienotība, gan Reformu partija, taču, manuprāt, katra no šīm partijām ar to saprot dažādas lietas. Par integrāciju parasti uzskata procesu, kurā mazākumtautības ar vienlīdzīgiem noteikumiem kopā ar sabiedrības vairākumu piedalās dažādās sabiedriskās sfēras sociālajās, ekonomiskajās un politiskajās attiecībās, tajā paša laikā privātajā sfērā saglabājot savu kultūras, valodas un tautības identitāti.

Integrācija paredz, ka visiem sabiedrības locekļiem ir vienādas iespējas piedalīties sabiedrības dzīvē un sabiedrībai ir jānodrošina šiem indivīdiem arī līdzīgas iespējas un tiesības, starp citu, apgūt arī valsts valodu. Pāreja krievu skolās ar 2018. gadu uz apmācību 80% valsts valodā ir pareizs, lai arī ļoti nokavēts solis šajā virzienā.

Vai krievu skolas nav atavisms?

Nesen kādā intervijā Saskaņas Centra politiķis Boriss Cilēvičs atzina, ka vislabāk integrācija notiktu, ja gan latviešu, gan krievu bērni mācītos kopā. Laba doma, bet vai to varēs panākt, ja par katru cenu Latvijā mēģināsim saglabāt padomju laika atavismu - krievu skolas un krievu mācību valodu?

Vai mums nevajadzētu kopīgas valsts finansētas skolas, kur bērnus nedalītu pēc dzimtās valodas?

Jo esošā krievu skolu sistēma veicina krievu segregāciju (integrācijai pretējs process), kad krievu jauniešu vecāki, sūtot savus bērnus krievu skolās, atbalsta krievu sabiedrības segregāciju un reizēm arī marginalizāciju (neintegrēšanās sabiedrībā un atteikšanās no savas kultūras vājo kontaktu dēļ ar savu kopienu).

Tādi krievi ir arī laba ēsma Kremļa propagandai un veicina Latvijas krievu lojalitāti Kremlim, nevis Eiropai, Latvijai. Pie kā noved šāda segregācija, mēs redzējām arī pagājušās vasaras Stokholmas grautiņos. Zviedrijas sabiedrībā nevarēja nekādi integrēties jaunieši, kas dzīvoja daudzdzīvokļu mājās, kur neviens nerunāja zviedriski, un mācījās skolās, kur skolā un klasē nav neviena zviedra. Gan valsts politika, gan paši ieceļotāji bija sevi segregējuši. Ja «integrācija» tādā pašā veidā turpināsies arī Latvijā, tad mūs var sagaidīt gan Stokholmas, gan Krimas scenāriji.

Uzturot krievu skolas par valsts līdzekļiem, mēs Latvijas krievus gatavojam atdošanai Krievijas rokās, par ko savā reklāmā ir uztraucies arī bēdīgi slavenais politiķis Šlesers. Ja šis un citi politiķi grib ko nopietnu darīt sabiedrības integrācijas jomā, tad vajadzētu sākt ar krievu skolu pārvēršanu par kopīgām visas Latvijas skolām, kur kopā valsts valodā mācās gan latvieši, gan krievi, gan ukraiņi, gan poļi utt.

Viens no Krievijas TV autoritātēm Vladimirs Pozners, kuru skatās un respektē arī Latvijas krievi, nesen bija ieradies Rīgā un pateica vietējiem krieviem neglaimojošas lietas: «Nu, paklau – jūs dzīvojat valstī, kas saucas Latvija, bet daudzi nerunājat latviski. Kāpēc? Es to vispār nesaprotu. Jā, tā bija Padomju Savienības daļa, nu un kas? Tā tomēr nav jūsu valsts – es domāju krievus. Tā ir viņu (latviešu) valsts. Obligāti ir jāpacenšas iemācīties valodu! Latvijā nevar būt krievu pamatiedzīvotāju, tāpat kā krievi nevar būt Amerikas pamatiedzīvotāji, pat ja viņi arī ir piedzimuši tur. Pamatiedzīvotāji ir pamatiedzīvotāji! Es izsaku savu viedokli. Nepiekrītat? Nu tad uz veselību!» (Vesti.lv. 29.03.2014.)

V. Pozners šajos teikumos pateica to, ko mēs labprāt būtu dzirdējuši no Latvijas krievu politiķiem par integrācijas politiku, tajā skaitā par tiem pašiem astoņdesmit procentiem latviešu valodas krievu skolās. Bet mēs to nedzirdam. Kāpēc?

* Barbieri Jr., William A.1998: Ethics of Citizenship. Immigration and Group Rights in Germany, London: Duke University Press.

Dencik, Lars 1999: «Stärk minoriteternas autonomi,» i SOU 1999:8 Invandrarskap och medborgarskap. Demokratiutredningens skrift nr 13.

Diaz, Jose Alberto 1993: Choosing Integration. A Theoretical and Empirical Study of the Immigrant Integration in Sweden, Uppsala: Sociologiska institutionen, Uppsala universitet.

Uz augšu
Back