Godīgi sakot, jāatzīst, ka pirms došanās ceļā manī ir valdījis nepamatots optimisms - esmu nepareizi izplānojis piedzīvojumam nepieciešamo laiku un pārvērtējis savas spējas slēpošanā un kamanu vilkšanā neskartos apvidos. Pārfrāzējot Bārtu Simpsonu – «noteikti zinu, kāpēc to darīju, noteikti zinu, kāpēc to izbaudīju, un es noteikti zinu, ka darīšu to vēl».
21. diena - 30.03.2014. (66° 34.18N, 024° 04.94E)
No rīta pamostos, protams, turpat, kur aizgāju gulēt, – mežā. Naktī telti purināja vējš, taču es gulēju mierīgi, jo zināju, ka kopā ar mani telti nekur neizpūtīs.
Pirmos 8,5 kilometrus līdz Miekojarvi ezeram eju pa ceļu, tāpēc «ruksis» rāmi guļ ratos un neliekas traucēts, snauduļo. Kad sasniedzu ezeru, pārbaudu ledus biezumu un atzīstu to par pietiekami drošu šķērsošanai. Ezeru sedz tikai plāna sniega kārtiņa, tāpēc nolemju «ruksi» nemodināt un turpinu to vilkt ratos. Tālumā var manīt svētdienas bļitkotājus, kas gan drīz vien salec uz saviem sniega motocikliem un laižas lapās, jo ziemeļu pusē sāk savilkties negaisa mākonis.
Tā nu vienatnē izbaudu apmēram 4 km garu gluda ezera ledus skrejceļu - fantastiski. Otrā ezera krastā dažus kilometrus nākas kāpelēt pa pauguriem - reljefs atkal kļuvis interesants. Gribu kādās mājās palūgt ūdeni, taču tā arī nesastopu nevienu māju saimniekus. Laikam viņi šeit uzturas tikai pa vasaru. Pēc kalnainā posma šķērsoju nākamo ezeru Alainen Alposjarvi - viss kā dzīvē, augšā, lejā un tad atkal mierīgi līdz nākamajiem pauguriem.
Zeķu papēžos ir izberzušies caurumi, tāpēc dienas otrajā pusē sāku just caurumu veidošanos savā ādā. Bet tā jau ir pārgājienu klasika - tulznas un noberzti papēži. Lai gan zābaki skaitās mitrumizturīgi, tajos tomēr iekļūst nedaudz mitruma, kas no vienas puses ir diezgan loģiski, jo visu dienu kuļos pa sniegu. Pēdējo reizi pilnībā izžāvēt zābakus man izdevās pirms 2,5 nedēļām Hirvasvārā, kur viesojos pie somu pensionāriem. Kopš tā laika zābaki nekad nav bijuši pilnīgi sausi, lai gan katru vakaru tos notīru, ielieku ūdensizturīgajā maisā un pirms gulētiešanas noglabāju guļammaisa tālākajā galā. Tas īpaši nepalīdz zābakus izžāvēt, taču tie vismaz nesasalst ragā. Lai arī zābaki no rītiem ir nedaudz mitri, kājas tos ātri uzsilda un varu doties ceļā. Dienas beigās pēdas nedaudz atgādina rozīnes, jo āda ir uzsūkusi zābakos esošo mitrumu, taču pa nakti kājas paspēj nedaudz atpūsties. Ar tulznām esmu iemanījies diezgan ātri tikt galā, tās vienkārši pārdurot (šajā brīdī medicīnas eksperti droši vien saķer galvu, taču man īsti nav citu variantu, kā atbrīvoties no šīm ilgstošas pastaigas blaknēm).
Samērā ātri tieku pāri ezeram un veiksmīgi atrodu ceļu, kas mani aizvedīs līdz nākamajam skrejceļam - Ajankijarvi ezeram. Pusceļā līdz ezeram atduros pret nepatīkamu pārsteigumu. Izskatās, ka ceļa šķūrētājs šajā vietā ir pamatīgi saguris, tāpēc nolēmis ceļu tālāk nešķūrēt. Modinu «ruksi» no miega, metu ratus otrādi un «suķim» mugurā. Esmu jau veicis 21 km, taču man rezervē vēl ir kāda stunda dienas gaišā laika, tāpēc nolemju vilkt savas kamanas tālāk. Ceļu līdz ezeram nākas krietni vien pameklēt, jo šajā gadalaikā šāda ceļa vienkārši nav - man tas ir jāizbrien pašam. Kādu laiku maldos pa mežu turpu, šurpu, «ruksis» ar purnu taranē grāvi un vairs nevēlas rāpties ārā, slīmests tāds. Tā sakot, iet jestri. Kad beidzot nonāku uz ezera, no lieliem priekiem noeju vēl pāris kilometrus, šodienas kopējo distanci pagarinot līdz 29 kilometriem.
Telti ceļu jau tumsā, un kaulos ir manāms viegls sagurums, tāpēc šovakar neko negatavoju, tikai izkausēju sniegu dzeršanai un ātri lienu migā. Lieliska diena.
22. diena - 31.03.2014. (66° 33.45N, 023° 49.80E)
Kad tev pēdējo reizi bija pirmā reize? Man – šodien, kad šķērsoju Tornio upi, ar kuras pāriešanu noslēdzās gājiens/slēpojums pāri Somijai pa polāro loku. Šā piedzīvojuma laikā piedzīvoju ļoti daudzas «pirmās reizes» – pirmo reizi devos vairāku dienu slēpojumā, pirmo reizi vilku kamanas, pirmo reizi gulēju teltī -25 grādu salā, pirmo reizi redzēju savvaļas ziemeļbriežus, pirmo reizi pārbaudīju teiciena «kaut asinis pa degunu, bet uz priekšu» praktisko izpildījumu, pirmo reizi uz ugunskura cepu tikko noķertu asari, pirmo reizi paliku mežā viens uz vairākām dienām. Tas viss bija lieliski. Izbaudīju piedzīvojumu ar katru šūnu.
Sākumā ar Mārtiņu plānojām noiet/noslēpot 25 km dienā un 10 dienu laikā pa polāro loku šķērsot Somiju. Esmu ļoti priecīgs par to, ka 22 dienu laikā tas tomēr ir izdevies, lai arī ar pamatīgu nokavēšanos. Šī ceļojuma laikā esmu guvis unikālu pieredzi, kas man noteikti noderēs nākamajos Bored of Borders piedzīvojumos. Pagaidām šis piedzīvojums ir noslēdzies, taču es noteikti vēl atgriezīšos uz polārā loka, lai šķērsotu Zviedriju un Norvēģiju.
Daudziem droši vien rodas jautājumi, kāpēc neturpināt ceļu tagad, ja jau jūtos tik labi un esmu beidzot adaptējies apstākļiem. Atbilde ir pavisam vienkārša: jūtu, ka 13 dienu laikā nepaspēšu sasniegt Norvēģu jūru (15. aprīlī man ir jābūt atpakaļ Latvijā, tas nozīmē, ka uz polārā loka vēl varu pavadīt ne vairāk par 13 dienām). Vienīgais veids, kā varētu paspēt, būtu iet pa lielajiem ceļiem, vairs nesekojot polārajam lokam, kas ir šā piedzīvojuma pamatā. Es nevēlos atmest šā piedzīvojuma sākotnējo ideju, un man pašam ir sajūta, ka, šķērsojot Zviedriju, ir noslēdzies viens piedzīvojuma posms, kam sekos nākamie. Šodien mani laipni savās mājās uzņem «latvieši uz polārā loka», kuri dzīvo Jouksengi ciematā.
Paldies atbalstītājiem – Lūzumpunktam, Ceļotājam, Vanagkalnam, Radisson Blu Elizabete, Stokker, Fiskars, karšu izdevniecībai Jāņa Sēta un maketi.lv.
Paldies Mārtiņam Gulbim par lielisko kompāniju, Mikam un Lienei par komunikācijas kanālu uzturēšanu.
Paldies visiem, kuri sekoja līdzi, un tiekamies nākamajā sērijā, jo Bored of Borders ir piedzīvojums dzīves garumā!
