Tu esi Latvijā pazīstams starp sitaminstrumentu māksliniekiem gan kā solists, gan ansambļos un simfoniskajā orķestrī. Kā nonāci līdz mūzikas komponēšanai?

Rihards Zaļupe: Līdz komponēšanai es nonācu agrā bērnībā, bet ne apzināti – pirmais impulss bija datorspēles. Tā kā datoru nevarējām atļauties šajā laikā, mēs ar draugu Andri izdomājām, ka varam ierakstīt datora raidītās skaņas. Tā es mājās klausījos mūziku no datorspēlēm, kas mani ievirzīja filmu mūzikas žanrā. Arī uz Sony Playstation radās programmas, kur varēja rakstīt mūziku. Es mazliet pieķēros tai lietai, bet tieši tajā laikā pārnācu uz Rīgu un sāku mācīties Mediņos, tāpēc komponēšana aizgāja otrajā plānā. 2002. gadā uzrakstīju savu pirmo Austrumu fantāziju, kas ir viens no spēlētākajiem skaņdarbiem pasaulē. Tas ir atskaņots visos kontinentos, izņemt Antarktīdu. Nekad nevarēju iedomāties, ka skaņdarbs kļūs tik populārs, jo es rakstīju tāpēc, ka gribējās rakstīt! Ilgu laiku rakstīšana man sagādāja problēmas, jo domāju – ja rakstu, izniekoju laiku, man taču vajadzētu spēlēt! Tagad ir otrādi – es vairāk rakstu un mazāk muzicēju. Domāju, ka tas viss ir procesā, nekad nebūs tā, ka es tikai rakstīšu mūziku, jo man ļoti patīk muzicēt. Līdzīgi kā Rahmaņinovs, kuram darbs bija sadalīts pa mēnešiem – šajā mēnesī viņš raksta mūziku, te atkal viņam ir pasaules tūre, te atkal raksta mūziku.

Esi izvēlējies savu karjeru attīstīt Latvijā, lai gan daudzi jauni un talantīgi mūziķi un skaņraži dodas pasaulē.

Rihards Zaļupe: Tas ir aktuāls jautājums, jo Rīgā man nedaudz pietrūkst skābekļa, tomēr Rīgai ir savs šarms, kāpēc daudzi mūziķi vēlas atgriezties. Tas ir milzīgais kultūras un mākslas kods, kas te valda, sākot ar orķestriem, koriem, mūzikas grupām. Nevienā citā tik mazā pilsētā neko tādu neatradīsiet. Rīga vilina, taču esmu apsvēris un zinu, ka vajag «šeftēties» apkārt, braukāt pa pasauli, to vienmēr darījuši mākslinieki, gleznotāji, mūziķi. Tas palīdz citādāk paskatīties uz lietām. Šogad rakstīšu simfoniju un zinu, ka Latvijā tas nenotiks, jo ļoti vēlos nomainīt vidi. Taču kopumā esmu pilnīgi apmierināts dzīvot Latvijā, ja mana mūzika tiek spēlēta ārpus Latvijas un man ir darbs ne tikai saistībā ar Latviju, bet arī citām valstīm. Es varu pieciest to, ka ir slikti ceļi, bet Latvija ir kaut kas ļoti īpašs, ko nevar izstāstīt, un tā nav tikai dzimtenes sajūta.

Ja man pienāktu uzaicinājums braukt uz Holivudu rakstīt mūziku, es arī noteikti aizbrauktu.

Ko klausītājiem dod jaunas mūzikas klausīšanās, kāpēc mums vienkārši neplānot savu atpūtu Mocarta mūzikas pavadībā?

Rihards Zaļupe: Simfoniskās mūzikas žanrā tuvākie pieci gadi parādīs, kurp mēs ejam, jo pašreizējais stāvoklis ir ļoti kritisks; simfoniskā mūzika praktiski netiek rakstīta. Kad Latvijā ir sarakstīta pēdējā simfonija? Cilvēku ieinteresētība šajā žanrā ir tuvu nullei, Kurš pie tā vainīgs? Domāju, ka visi kopumā esam atbildīgi, jo varbūt neesam pievērsuši uzmanību šim žanram. Es rakstu simfoniju, jo to vienkārši gribu rakstīt. Māksla, kultūra, simfoniskā mūzika raksturo laikmetu. Arī šajā laikā, ja cilvēks uzraksta simfoniju, ir jāsaprot, kāds tam ir pamats. Ja tiek rakstīta simfonija par mūsdienām, tas parāda, kā es kā komponists uztveru šo pasauli.

Kā minēji, laikmets vienmēr parādās mūzikā. Kas no šodienai raksturīgā nolasāms tavā darbā?

Rihards Zaļupe: Mūzikā parādās tehnoloģija, bet tādā aspektā kā filmu mūzikas ietekme. Holivudas filmu mūzika mani iedvesmo, turklāt man kā sitaminstrumentālistam tur izmantotās bungas ir kā saldais ēdiens. Vēl uzsvars tiek likts uz cilvēka ego. Tas ārprāts, kas notiek pasaulē, ir ierakstīts arī manā darbā.

Savu darbu rakstīju politiskās epopejas noskaņās, jo mēs stāvam kara priekšā un tas ir dzirdams skaņdarba noslēgumā.

Vesela pasaule ir arī zinātne, jo idejai skaņdarbam «Transformētā sekvence» ņemta no lielā sprādziena teorijas. Sekvence ir pirmā lieta, izejas punkts. Mūzika savā ziņā ved pretī lielajam sprādzienam. Atomi satiekas un uzsprāgst. Tas ir tas, kur muzikāli biju plānojis vest. No haosa veidojas kaut kas ļoti ritmisks un pārliecinošs, kas tiek ielikts rāmjos un beigās iziet no kontroles. Tas sasaucas ar politisko situāciju – papīros viss korekti, taču dzīvē, nonākot līdz konkrētam mirklim, viss, kas kādreiz norunāts, zaudē nozīmi. Skaņdarba beigās muzikālā spriedze nonāk līdz šādam mirklim. Tāpēc mans skaņdarbs lieliski raksturo šo 2014.gadu - gadu, kurš noteikti paliks vēsturē.

Tevis radītajai mūzikai neapšaubāmi raksturīga aktualitāte un šodienas «garša». Kā tu vēl iedvesmotu klausītājus nākt vērtēt jauno komponistu mūziku?

Rihards Zaļupe: Runājot par manu kompozīciju - koncertā dzirdēsiet trīs dažādas klarnetes, tā būs ļoti krāsaina mūzika. No mana skaņdarba nevajag baidīties, jo tas nebūs nekāds avangards. Negribu teikt, ka koncertā varēs dejot, bet skaņdarbā ir vairāki fragmenti, kuru laikā tiešām gribas piecelties no krēsla. Koncerts būs ļoti daudzveidīgs – Vitolda Lutoslavska, Santas Bušs un Riharda Zaļupes mūzika – trīs dažāda rakstura skaņdarbi

Latviešiem vajag citam citu atbalstīt!. Esam pieraduši, ka visi iet skatīties jauno kino, tāpēc es gaidu brīdi, kad sāksies atmoda un cilvēki uz latviešu mūzikas pirmatskaņojumiem ies kā uz notikumu, kās jādzird! Viens otru šādā veidā mēģinām atbalstīt, saklausīt. Latviešiem citam pret citu jābūt saudzīgākiem. Nāciet klausīties latviešu mūziku!

_{Koncerts «Sinfonietta Rīga. Rihards Zaļupe un Santa Bušs. Jaundarbi» 28. martā plkst. 19.00 Lielajā ģildē.}