S, 20.08.2022.
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Atlaist ciešanas mīlestības vārdā

Atlaist ciešanas mīlestības vārdā
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments
Foto: PantherMedia/ScanPix/pinterest

Vēlmes kā astoņkājis tiecas uz otru. Tā nav šausmu filma, tā ir īstenība. Ja cilvēks redzētu smalko - neredzamo plānu, tad tur ir šis skats. Redzamais ķermenis ir galarezultāts tam, ko sablīvējam neredzamajā plānā. Un tā vēlmju taustekļi «aplaimo» otru.

Spaida, groza, meklē vārgāko, sāpīgāko punktu, lai padomu dotu... Jautājums, kāda būs reakcija, kuru tā aptaustām? Viennozīmīgi - bailes, šausmas un atbildes agresija. Pazemotais atbildēs ar pazemojumu.
Un tā, kāpēc es uzspiežu? Lai pakļautu. Nākošais jautājums: kas būs, ja pakļaušu? Kļūs par manu sabiedroto. Kāds labums no tā? Varēšu valdīt. Ego būs uzvarējis.
Bet ja negrib, ka pakļauju? Es dusmošos. Kāpēc? Bailes liek. Lūk, stresa - baiļu īstā seja. Apspiest otru, lai paceltu sevi. Iedomība rada pazemojumu. Šis pazemojums gailēs to acīs, kurus pazemojam. Tas ir šausmas, kliedzieni un vaimanas.

Vēlmes, kuras nesakrīt ar citu vēlmēm, spaida citus tur, kur acis rāda. Šeit parādās acu iekāre. Iekāre rada enerģētisku uzbrukumu, kas, ejot atpakaļ, satriec cilvēka smalkos ķermeņus.

Parādās iekaisumi, temperatūra, slimības.


Kāpēc tā notiek? Cilvēka neziņas dēļ. Viņa iedomības, mazizglītotības dēļ.
Un tā, mana augstprātība skrien pa priekšu un baida citus. Kā? Kā astoņkājis.
Sanāk, jāpaklusē? Ne vien. Ir jāpadomā, kāpēc tā notiek. Cilvēks cilvēkam gan skolotājs, gan skolēns. Tātad neatkarīgi no gribas saskarsimies. Jo tieši šo problēmu dēļ esam dzimuši, lai tās atbrīvotu. Ja spējam sev atbildēt, kāpēc saskaros ar to, būs arī atbilde.

Ja manī vēlme, nemīlēs, ja necentīšos, tad - centīšos šīs vēlmes dēļ.

Ar ko tad sacentīšos? Ar to, kas blakām. Bet vienam jāuzvar, jo abi cenšas. Tos līdzīgos jau satiekam.

Un abi centīsies; stresojot, ka nevar uzvarēt,jo par labāko gribas kļūt. Bet dzīve teiks, tā nē... Un tie par «akmeņiem» kļūs - raupji, cieti no dusmu sitieniem. Sacietējot sirdij, tā lēni pukstēs, līdz apskaidrība nāks...

Ivars

Tēmas
Redaktors iesaka
Jaunākie raksti
Nepalaid garām!
Uz augšu