Pulkstenis rāda 19:30, esam iekārtojuši nometni, taču līdz ugunskuram vēl neesam tikuši. Mārtiņš pašlaik to būvē. Iespējams, ka tieši ugunskura trūkums ir tas, kas šā vakara -11 grādu temperatūrai liek šķist saltākai par vakarvakarā piedzīvotajiem -22 grādiem. Paldies visiem somu dieviem, manas prognozes par vakarnakts saltumu nepiepildījās - temperatūra nesasniedza jaunus mīnusa rekordus un man pat kājas nenosala. Iespējams, ka palīdzēja arī aizvērtā telts ieeja.
11. diena - 20.03.2014 (66° 32.69N, 026° 45.67E)
Šorīt sākām ceļu pa diezgan pamatīgu bezceļu. Aptuveni 5 kilometrus garā posmā mums izdevās pamatīgi un padziļināti izpētīt Somijas mežu meliorācijas grāvju sistēmu. Tā sakot, no viena grāvja otrā. Pēc šīs sistēmas pamatīgas analīzes nācās atzīt, ka kāds ir pielicis lielus pūliņus, lai visus grāvjus saplānotu tieši šķērsām mūsu maršrutam. Šis bija ļoti nogurdinošs posms, tāpēc, starp kokiem beidzot ieraudzījuši meža ceļu, pamatīgi nopriecājāmies.
Drīz vien mūsu prieku papildināja arī cerības, kuru iemesls bija ceļa malā uzstādīta zīme ar norādēm līdz tuvākajam restorānam. Iedomājieties, tas mums bija pa ceļam. Ar jaunu sparu iegūlām kamanu striķos un, velkot savu «ruksīti» apsolītās zemes virzienā, sapņojām par karalisko maltīti, kuru noteikti pasūtīsim restorānā. Es sapņoju par Cēzara salātiem, bet Mārtiņš jau mutē juta frī kartupeļu un kolas garšu. Kad iešļūcām Rājārvi ciematiņā, siekalas jau gāja pār bortu, taču, sasniedzot mūsu sapņu piepildījumu, nācās vien ilgotās pārtikas vietā norīt rūgtumiņu. Restorāns jeb Kalnraču ēstuve bija slēgts sakarā ar nepārvaramiem apstākļiem - ziemas iestāšanos.
Pilsētiņā satiktais elektriķis tik pasmīnēja par mūsu naivajām cerībām un izstāstīja, ka tuvākais veikals atrodas 35 kilometru attālumā un nebūt ne uz mūsu kursa. Nedaudz vīlušies, ar elektriķa palīdzību uzpildījām ūdens rezerves un devāmies tālāk jeb atpakaļ mežā. Šoreiz gan mums vairs nebija jālāčo pāri neskaitāmiem grāvjiem un grāveļiem, jo no šā ciema uz Rovaniemi pilsētu ziemā ved sniega motociklu trase, kuru arī izmantojām.
Rīt esam ieplānojuši turpināt slēpot pa sniega motociklu trasi, kas ap pusdienlaiku mūs izvedīs uz neliela ceļa. Tur tad arī atvadīsimies uz kādu laiku. Mārtiņš pa ceļu dosies līdz šosejai un mēģinās nostopēt kādu transportu, lai tiktu līdz Rovaniemi, kur viņam vakarā ir jākāpj vilcienā. Bet es turpināšu ceļu vienatnē.
12. un 13. diena - 21.-22.03.2014. (66° 36.00N, 026° 04.37E)
Nu jau divas dienas slēpoju viens. Mārtiņš ir veiksmīgi atgriezies Latvijā un gatavojas ieiet atpakaļ ikdienas sliedēs, bet es turpinu dzīt savas sliedes Polārā loka sniega segā.
Vakar no rīta nometnē bija jūtama zināma spriedze. Mārtiņš pirmais iztrausās no telts un uzreiz sāka rosīties un pakoties. Parasti tā nenotiek, taču šajā rītā mūsu dzīve bija jāpakārto ārējam grafikam - Mārtiņam jāpaspēj uz vakara vilcienu no Rovaniemi. Kā par spīti nepārtraukti sniga, un jaunā 15 cm biezā sniega sega nedaudz bremzēja mūsu kamanas. Spriedze auga ar katru metru, un pēc 500 m Mārtiņš padevās veselā saprāta balsij - lai viņš paspētu uz vilcienu, mums ir jāšķiras te un tagad. Kas jādara, jādara. Pārpakojām kamanu saturu, Mārtiņa 60 litru somā saliekot viņa mantas un šo to no mana ekipējuma, kas līdz šim nebija izrādījies noderīgs, cieši apskāvāmies, un Mārtiņš aizbrida civilizācijas virzienā. 7 km pa sniega motociklu trasi līdz meža ceļam, tad vēl 18 km pa meža ceļu līdz šosejai, kur Mārtiņam izdevās nostopēt somu ģimenes auto, kas viņu laicīgi nogādāja Rovaniemi dzelzceļa stacijā.
Es turpināju slēpot pa aizsnigušo sniega motociklu trasi, nedaudz pukojoties par joprojām krītošo sniegu, kas saķepa un lipa zem kamanām un slēpēm, it kā cenšoties mani pielīmēt uz vietas. Labi, ka pēc kāda laika man garām pa trasi pabrauca daži sniega motocikli, ar savām kāpurķēdēm pieblietējot sniegu. Tālāk vilkšana gāja daudz raitāk. Kad sasniedzu meža ceļu, nonācu gan fiziskās, gan morālās krustcelēs - ja turpinātu slēpot pa ceļu, droši vien kādā brīdī satiktu kādu cilvēku, bet, ja durtu taisni pa trasi caur mežu, visticamāk, ka nākamās trīs dienas pavadītu lepnā vientulībā. Kādu brīdi lauzījis galvu, tomēr izšķīros par labu iespējai kādu satikt, jo viens no šā piedzīvojuma mērķiem tomēr ir iepazīšanās ar Polārā loka apdzīvotājiem, turklāt iet vienam nav nemaz tik interesanti. Slēpojot pa meža ceļu, sapratu, ka man pietrūkst ne tikai kāda, ar ko parunāt, bet arī kāda, ar ko kopā paklusēt, zinot, ka saruna ir iespējama. Tajā vakarā pirmo reizi viens pats iekārtoju nometni. Viens cēlu telti, viens kūru ugunskuru un viens gatavoju vakariņas - teikšu godīgi, vienam šis process prasa daudz vairāk laika.
Šorīt uzstādīju savu personīgo kamanu vilkšanas ātruma rekordu, 7,5 kilometrus apledojuša ceļa veicot 1,5 stundās. No malas tas droši vien neizklausās visai iespaidīgi, taču man bija sajūta, ka pārvietojos gandrīz skriešus. Tā nu «aizskrēju» līdz Rovaniemi šosejai, kurai arī sekošu līdz pat Somijas lielākajai pilsētai uz Polārā loka. Pirmajā benzīntankā aptuveni stundu pavadīju pļāpājot ar vietējiem un izbaudot civilizācijas sniegtās iespējas - uzlādēju akumulatorus un nedaudz iepirkos. Šodien pusdienu piedāvājumā jogurts, ābols, lielākā pieejamā čipsu paka un apelsīnu limonāde. Sajūta bija kā svētkos. Tā kā neviens no vietējiem nepiedāvāja mani izmitināt savā garāžā, pēc pusdienām iejūdzos atpakaļ kamanās un turpināju ceļu gar šoseju. Kādu laiku man gāja tīri raiti, taču prieki beidzās, kad uzcītīgs sniega tīrītājs nošķūrēja šosejas apsnigušo piemali, atstājot mani augsta sniega vaļņa priekšā. Neko darīt, nācās rāpties augšā.
Šodien esmu noslēpojis 20 km un jau esmu iekārtojies teltī uz nakšņošanu, taču iemigt traucē nelielais lietus, kas ir lokalizējies man virs galvas. Telts iekšējo virsmu sedz kondensējies ūdens, kas salīdzinoši siltā laika dēļ nav pārvērties ledū, un ik pa brīdim no griestiem nopil pa kādai lāsei. Kuram gan varēja ienākt prātā, ka uz ziemeļiem ir jāņem līdzi lietussargs?
14., 15. un 16. diena - 23.-15.03.2014. (66° 29.78N, 025° 43.27E)
Varētu teikt, ka aizvakardiena bija līdz šim nozīmīgākais pagrieziena punkts šajā piedzīvojumā, un ne jau tāpēc, ka man beidzot izdevās satikt īsto Ziemassvētku vecīti, nevis zem liekās bārdas paslēpušos kaimiņu. Par pagrieziena punktu kļuva atskārsme, ka tā vairs turpināt nevar. Aizvakar Polārā loka galvaspilsētu Rovaniemi sasniedzu pilnīgā spēka izsīkumā, jo sniega tīrītāju uzstumtie sniega vaļņi un siltajā laikā pakusušais un līdz ar to nodevīgi lipīgais sniegs ragavu vilkšanu padarīja par, teikšu godīgi, neciešamu padarīšanu. Var jau būt, ka nav vērts vainot sniegu un laika apstākļus, iespējams, vienkārši esmu pārāk vājš, taču iemesli nemaina iznākumu - nonācis Rovaniemi, kur mani laipni uzņēma un izmitināja Linda Rautiainena, nolēmu, ka kaut kas ir jāmaina.
Tā kā manos spēkos nav noregulēt zemāku gaisa temperatūru un diez vai pāris trenažieru zāles apmeklējumi varētu man palīdzēt kļūt ievērojami spēcīgākam, es spēju iedomāties tikai vienu veidu, kā turpināt šo ceļojumu, - ir jāpārbūvē ragavas. Jau iepriekš kā joku ar Mārtiņu apsvērām iespēju ragavām piemontēt riteņus, taču tagad joks ir pārvērties realitātē. Citu variantu vienkārši nav. Tā nu es pēdējās divas dienas esmu pavadījis, ķemmējot Rovaniemi velosipēdu darbnīcas un būvmateriālu veikalus un cenšoties saprast, kā ar pieejamajiem resursiem kamanas pārbūvēt par kaut ko līdzīgu bērnu ratiņiem.
Starp citu, šodien piedzīvoju somu godīgumu visskaidrākajā tā izpausmē. Kad būvmateriālu veikalā gribēju norēķināties par stieņiem, skrūvēm un citiem loriņiem, sapratu, ka man kabatā vairs nav ne maka, ne pases, kas nedaudz apgrūtināja norēķinu procesu. Kā saka, daba nemīl tukšumu, tāpēc pazudušo mantu vietā drīz vien ieperinājās vispārēja panika. Ko tagad? Kā tālāk? Kamēr iekšēji panikoju un ārēji tēloju vēso džeku, iezvanījās mans telefons - satiksmes autobusā esot atrasts mans maks un pase. Kā teiktu Freds no Flinstoniem - jaba-daba-dū!
Pēc pāris stundām velodarbnīcā, kuras pavadīju urbjot un skrūvējot, esmu uzmeistarojis rāmi ar diviem velosipēda riteņiem. Godīgi sakot, ar rezultātu esmu visai apmierināts - ķerkata ripo labi un pat turas kopā. Vismaz līdz brīdim, kad uz tās uzguļas mans «ruksītis». Izrādās, kamanas ir pārāk smagas, un mana pašprojektētā konstrukcija draud sabrukt zem pārmērīgā spiediena. Savienojuma vietas ļogās un katrs ritenis šķiebjas uz savu pusi. Ir skaidrs, ka konstrukcija ir jāuzlabo, turklāt man ir aizdomas, ka uzlabojumu veikšanā ir jāiesaista kāds profesionālis, vēlams, metinātājs. Ar šādu domu lēnām stumju savu jauno ķerru uz pilsētas rajonu, kurā atrodas dažādas darbnīcas. Tur arī uzsliešu savu telti, lai rīt jau agri no rīta varētu meklēt kādu izpalīdzīgu metinātāja roku.
