Beļģija – neliela valsts starp Vāciju, Franciju un Nīderlandi, kas devusi mums šokolādi, Briseles kāpostus un Eiropas Savienību. Taču šai valstij, kuras platība pielīdzināma Vidzemei un Latgalei kopā ņemtām, ir vienas no unikālām un bagātīgākajām alus darīšanas tradīcijām pasaulē. Iezīmējot, kā arī maza valsts var iemantot pasaules slavu ar rūpīgu darbu un mērķtiecību, Lielvārdes alus piedāvā devīto rakstu sērijā «Alus – vairāk nekā dzēriens».
Neviens cits kā Gajs Jūlijs Cēzars ap 50. gadu pirms mūsu ēras min gallu konfederāciju, sauktu par beļģiem, kas bijuši nikni karotāji un darījuši stipru alu, ko dzēruši pārsteidzoši lielos daudzumos. Gallus, kas ir franču senči, vēlāk uz rietumiem atspieda ģermāņi – mūsdienu vācu, holandiešu un citu nordisko tautu priekšteči. Tādējādi Beļģija kļuva par vācu un franču kultūru krustcelēm, kas gadsimtu gaitā radīja nekam citam nepielīdzināmas alus tradīcijas.
Ar Rietumromas impērijas sabrukumu 5. gadsimtā zeme kļuva par baznīcas īpašumu, mācītājiem un mūkiem pārņemot lauksaimniecību un tādējādi arī alus darīšanu. Šeit arī rodama izcelsme abatijas alum – ņemot vērā, ka laika tiem netrūka, mūki izkopa brūvēšanas māku, katrai abatijai nonākot pie sava alus paveida. Vēlāk, kad zeme vairs nebija baznīcas rokās, alu tirgoja, lai pabalstītu klosterus, kā arī gavēņa laikā piedāvāja izsalkušiem ceļotājiem.
Pirmā gadu tūkstoša laikā klimats ļāva Francijai pamazām pāriet uz vīna darīšanu, atmetot tās vēsturiskās alus tradīcijas, kā ogu un garšvielu izmantošanu. Laimīgā kārtā šīs metodes saglabājās Beļģijā – turienes aldari nevis aizstāja vecas iestrādes ar jaunām, bet gan tās papildināja. Tas pats sakāms par vaļējās raudzēšanas metodi, kas pieminēta arī šīs sērijas rakstā par raugu – Briseles alus meistari vēl aizvien paļaujas uz vēja nesto savvaļas raugu. Šie vaļējās raudzēšanas procesā tapušie ali pazīstami kā lambiskais stils.
8. gadsimtā alus pasaulē ienāca apiņi, kas būtiski satrauca baznīckungus – tiem bija monopols uz gruita (zāļu un garšvielu maisījuma, ko izmantoja alus darīšanā) apriti, tādēļ apiņi tiem nebija pa prātam – tos varēja audzēt ikkatrs gribētājs un izmantot kā alternatīvu. Šā iemesla dēļ kāds bīskaps apiņus pat nosaucis par «vella augļiem». Lai būtu kā būdams, apiņi alus pasaulē ienāca uz palikšanu, jau atkal papildinot, nevis aizstājot iepriekšējās paražas.
Lielisks piemērs beļģu radošajai pieejai alus darīšanā ir apsvērt slaveno Bavārijas 1516. gadā pieņemto Alus tīrības likumu, kas ļauj izmantot tikai miežus, apiņus, ūdeni un raugu, un to salīdzināt ar 1559. gada Beļģijas Pajotenlandes pašvaldības noteikumiem, kas noteica, ka «alus jādara no 16 daļām graudu, tas ir, 6 daļām kviešu un 10 daļām auzu un miežu, kā pēc senajām paražām». Tādējādi beļģu alus meistari turpināja izmantot garšvielas un dažādus citus graudus, tostarp kviešus, radot alus stilu, kas pazīstams kā Witbier (baltais alus), – tā ideāls piemērs ir Lielvārdes Kviešu, atsvaidzinošs dūmakaini gaiši zeltains alus ar maigu un nedaudz pikantu garšu, kurā jūtamas koriandra un citrusaugļu nianses.
17. gadsimts saucams par alus darīšanas zelta laikmetu kā Lielvārdē, tā arī Beļģijā – pirmās alus meistaru ģildes guva ievērību un, izplešoties tirdzniecībai un alus popularitātei, arī turību. Briseles alus meistaru ģilde iegādājās greznu mītni pašā Briseles centrā, kas vēl šodien pazīstama kā «Maison des Brasseurs» – brūveru savrupnams.
Jau tā spēcīgo abatijas alus tradīciju 1789. gadā papildināja cisterciešu mūki – pēc La Trappe abatijas Francijā pazīstami kā trapisti; tie Beļģijā ieradās, bēgot no jaunās, revolucionārās Francijas, kur piederēt baznīcai bija kļuvis bīstami. Šie mūki dibināja jaunas abatijas un arī ķērās pie alus darīšanas, to gan sākot tirgot ārpus klostera sienām tikai 19. gadsimta beigās. Teju uzreiz, kā tas kļuva pieejams plašākam baudītāju lokam, trapistu alus iemantoja plašu slavu, kas turpinās līdz pat šodienai. Tieši trapistu alus meistari 1836. gadā rada arī Dubbel (dubulto) alu – lielisks šīs šķirnes piemērs ir Lielvārdes Tumšais, vidēji tumīgs, salds alus ar jūtamu dedzināta iesala, šokolādes un karameļu piegaršu.
Lūk, tā neliela valsts, kas atrodas lielvaru robežzemē, kļuva par alus darīšanas meku, tas bija iespējams, pateicoties mērķtiecīgam darbam un alus meistaru prasmēm apvienojumā ar radošu domu, kas brīvi kombinē jauno ar veco, radot patiesi vienreizējas garšas. Ņemot vērā, ka mums zemes ir divreiz vairāk nekā beļģiem, vēsturiski esam vieta, kur satiekas dažādas idejas un arī alus darīšana šeit daļa no kultūras, mēs Lielvārdes alū neredzam iemeslu, kādēļ ziemeļu alus metropole nevarētu būt tieši Latvija.
Lielvārdes alus turpina alus darīšanas zelta laikmetu Latvijā, kad Vidzemē uzplauka brūvēšana muižās un alus meistars tika augstā godā un cieņā celts. Tāpat kā 17. gadsimtā, mēs darām eila veida alu nelielos apjomos, pildot to īpašās melna stikla pudelēs, kas nodrošina vislabāko aizsardzību pret apkārtējās vides ietekmi.