Mitrā telts un nepatīkami miklie guļammaisi (3)

Piektā diena - 14.03.2014. (66° 32.54N, 028° 36.45E)

No rīta sākām slēpot pa nelielu meža ceļu, kas gan šajā gadalaikā drīzāk atgādina stigu, jo ceļa virsmu sedz gandrīz 2 metrus bieza sniega kārta un vienīgie transportlīdzekļi, kas pa to ir spējīgi pārvietoties, ir sniega motocikli. Ceļa malā slejas pamestas mājas ar izsistām rūtīm un ganās ziemeļbrieži, kas dienas pusē bija mūsu vienīgie sarunu biedri. Viņi gan vairāk klausījās, nekā runāja. Dienas otrajā pusē uzslēpojām uz lielākas nozīmes ceļa, pa kuru gluži sveša suņa pavadībā nonācām Hirvasvāras ciematiņā.

Ciematiņš jauks, taču, kā jau tas šajā pusē ierasts, ar vietējiem runājām katrs savā valodā. Kāds vīrs ciemata centrā mūs novirzīja uz nedaudz attālāk esošām mājām, kur, pēc viņa teiktā, kāds varētu spēt ar mums komunicēt, tā sakot, vienā valodā. Atstājām savas uzticamās kamanas ciemata centrā un devāmies meklēt angļu mēlē skolotos somus.

Vīra norādītajās mājās satikām somu pensionāru pāri Evu un Heiki un atkal ar pieri atsitāmies pret valodas barjeru, taču Evu un Heiki šī barjera it nemaz nesamulsināja. Viņi mūs uzreiz nosēdināja pie galda un cēla priekšā melleņu pīrāgu, sklandraušus un kafiju. Somu pāris izrādījās ne tikai gaužām viesmīlīgi, bet arī attapīgi ļautiņi - viņi sazvanīja savu dēlu, kas laipni piekrita vecākiem aizlienēt savas angļu valodas zināšanas. Tā nu mēs tērzējām, sēžot pie viena galda, taču sarunājoties pa telefonu un, kas interesanti, vienu un to pašu telefonu. Knapi bijām paspējuši apstāstīt, kas mēs tādi un ko te meklējam, kad klausules otrā galā Heiki dēla balss man pavēstīja, ka viņa tēvs gribot zināt, uz cikiem kurināt pirti. Šajā brīdī tapa skaidrs, ka mūsu šīsdienas ceļš šeit arī beigsies. Mēs gan sākumā centāmies vārgi pretoties, sakot, ka plānojam nakšņot pie tuvējā ezera, taču mūsu protests tika uzņemts ar diviem platiem smaidiem un paziņojumu, ka mājā esot papilnam brīvu gultu. Šī satikšanās pilnībā apgāza visas baumas un tenkas par noslēgtajām ziemeļnieku dvēselēm, jo varu jums pilnīgi noteikti apgalvot, ka šo divu somu sirdis ir plaši atvērtas.

Kad galvenie jautājumi ir noskaidroti un Heiki dēls ir pārtraucis pildīt tulka pienākumus, paliekam četratā, taču jau esam atraduši kopīgu valodu, kurā centrālais vārds ir «sauna». Mārtiņš dodas uz pilsētiņas centru pēc mūsu trešā ceļabiedra, bet es mājas saimniekiem kartē rādu mūsu maršrutu.

Sestā diena - 15.03.2014. (66° 33.77N, 028° 19.61E)

Lai gan man patīk apgalvot, ka pagātne nepastāv, dienas pirmā puse pagāja atmiņās par vakar apmeklēto pirti un apbrīnojot Heiki zelta rokas. Heiki ir pensionēts mednieks, taču tas neliedz viņam prasmīgi rīkoties ar ēveli, kaltu un citiem galdnieka rīkiem. Bet visam pāri Heiki ir soms, kas paredz ļoti īpašas attiecības ar pirti. Viņam mājās ir divas pirtis - viena atrodas iekšā mājā ikdienas lietošanai, bet otra - atsevišķā ēkā, kas, šķiet, ir vairāk piemērota vasaras apstākļiem. Tā nu mums vakar vakarā pēc karaliskām vakariņām bija tas gods iemēģināt īstu somu pirti. Pirtošanās čempionāts gan šoreiz izpalika, jo Heiki atzina, ka viņa «motors» vairs nedarbojas tik vienmērīgi kā jaunībā. Tā sakot, šoreiz izsprukām ar veselu ādu. Kad Heiki jautāju, cik tad bieži viņi ar sievu iet pirtī, Heiki domīgi atbildēja: «Nu kā, vienu dienu ejam, tad vienu dienu neejam. Bet, kad neejam, ejam makšķerēt» un, kā apstiprinot šo apgalvojumu, cēla vakariņu galdā šorīt no ezera izvilktos un jau nokūpinātos asarīšus. Pēc vakariņām un pirts apmeklējuma vēl nedaudz papļāpājām ar saimniekiem, saziņas uzlabošanas nolūkos sparīgi šķirstot vārdnīcu. It kā jau varēja mēģināt iztikt arī bez vārdnīcas, taču šādā gadījumā mans un Mārtiņa kopējais somu valodas vārdu krājums būtu aptuveni šāds: «Zivs narkomāns.» Diez vai ar to pietiktu cik necik sakarīgai sarunai. Sarunas gaitā uzzinājām, ka Eva un Heiki šeit dzīvo, kopš sevi atceras, un, kad viņi ir gājuši skolā, tajā ir mācījušies 70 bērni, kas tagad ir kopējais iedzīvotāju skaits ciematā. Arī viņu pašu seši bērni ir pārvākušies dzīvot uz Somijas dienvidiem, un Eva un Heiki arī plāno pamest Polāro loku. Starp citu, viņu īpašums ir nopērkams, turklāt par ļoti pieņemamu cenu.

Šodien visu dienu turpināja snigt, un pa dienu jau tā biezā sniega sega kļuva vēl par 25 cm biezāka. Dienas pirmajā pusē šļūcām pār Hirvasjārvi ezeru, bezbēdīgi svilpojot, jo slēpot pa ezeru ir tiešām viegli. Pēc ezera mūsu ceļā stājās kalni un lejas, līdz ar to pirmo reizi šajā slēpojumā izbaudījām, ko nozīmē vilkt kamanas kalnā. Izrādās, tas nozīmē kārpīties līdz spēku izsīkumam un ik pa brīdim apsvērt iespēju pārgriezt «cūkas» striķi un ļaut nepaklausīgajam lopiņam iet savu ceļu, tomēr pie šādiem drastiskiem līdzekļiem vismaz šodien vēl neķeramies. Līdz ar tumsas iestāšanos ierīkojām nometni un iekūrām ugunskuru. Tagad laiks vakariņām.

Starp citu, mūsu naktsmītne atrodas aptuveni 10 metru attālumā no sniega motociklu trases, tāpēc nākas vien cerēt, ka vietējie ievēro trases robežas un pa nakti mūsu teltī neieslīdēs kāds sniega motocikls.

Septītā diena - 16.03.2014. - (66° 33.21N, 028° 02.68E)

Šovakar sasniedzām Somijas slēpošanas kūrortu Suomu, kur, pateicoties Laimas Kaufiņas gādībai, iepazināmies ar kalnu slēpošanas kluba KORE biedriem. Šobrīd Suomu uzturas aptuveni 100 latviešu, jo šeit norisinās Latvijas un Baltijas čempionāts kalnu slēpošanā. Latvietis latvietim draugs - KOREs slēpotāji mūs laipni uzņem un piedāvā izmitināt savos siltajos apartamentos, kas pēc vakarnakts piedzīvotā sala ir tieši vietā.

Runā, ka vakarnakt temperatūra esot noslīdējusi līdz -15 grādiem. Paši gan šo faktu nefiksējām, taču par naktī piedzīvoto salu liecināja tas, ka no rīta pamodos vienā guļammaisā ar nodevīgi smīnošām kakla sāpēm. Kopumā šī diena bija kā no standarta laika ziņu piedāvājuma izrauta - vietām saulains, brīžiem apmācies, ik pa laikam snieg. Nu nekādas konsekvences.

Konsekvences nebija arī reljefa jautājumā - no rīta pētot karti, pārliecinājāmies, ka šodien pa kalniem nebūs jākāpelē, taču dienas gaitā tik vai tā pamanījāmies atrast kaut kādus sasodītus paugurus, kuros atkal nācās ilgi un dikti cīnīties ar nepaklausīgajām kamanām.

Šodien saskārāmies ar jaunu un negaidītu sarežģījumu - sniega trūkumu. Nevar zināt, vai pie vainas ir nejaušība vai kāda ģeogrāfiska rakstura īpatnība, taču ir acīm redzams, ka šajā apvidū sniega ir krietni mazāk. Sniega trūkums visvairāk ietekmēja mūsu kamanas, kuras neparko negribēja slīdēt pa 5 cm biezo sniega segu, tāpēc ap dienas vidu metām nost slēpes un ieliecām muguras. Jāvelk bija pamatīgi, un, ejot lejā pa nogāzi, ātrums bija stipri mazāks nekā slēpojot, taču atbrīvošanās no slēpēm jūtami atviegloja «cūciņas» vilkšanu kalnā.

Rīt visu dienu pavadīsim uz ezera, tāpēc pastāv pamatotas cerības nedaudz kāpināt tempu. Manu kaklu nedaudz satrauc prognozētā temperatūras pazemināšanās, taču es to mierinu ar kūpošu tēju un siltām domām.