Protams, jebkurš sabiedriskās domas pētījums ir ar savu kļūdas diapazonu, taču arī tad šie skaitļi ir biedējoši. Tie liek domāt, ka trešdaļa latviešu īpaši neiebilstu, ja Krievija ar tiem pašiem argumentiem, ar kuriem tā organizē tautiešu glābšanu un citas valsts daļas aneksiju Eiropā, to pašu atkārtotu arī Latvijā, Baltijā. Jo Latvijā un Igaunijā šo krievu tautiešu ir katrā ap 25%. Lietuvā 6%.

Šādas domas par Kremļa invāzijas attaisnošanu un pieļaušanu Ukrainā nevar rasties, skatoties Latvijas vai demokrātisko Rietumu valstu TV kanālus. Bet pie tādas pārliecības pavisam droši var nonākt, ja katru dienu atrodas Maskavas propagandas TV kanālu ietekmē, pasauli uztverot caur Kremļa viedokļu prizmu. Tas, ka krievu ar šādiem uzskatiem varētu būt divas reizes vairāk nekā latviešu, mani nepārsteidz, jo viņi ir lielākā Kremļa TV kanālu ietekmē, bet, ka šiem kanāliem ir liela ietekme arī uz latviešu prātiem, droši vien daudzus šokēja un pārliecināja par Ukrainas varas rīcības pamatotību, kad tā kopš 11. marta pārtrauca piecu Maskavas TV staciju retranslāciju ukraiņu kabeļu TV tīklos. Jo Ukraina faktiski atrodas informācijas kara apstākļos ar Krieviju. Ukraina šo rīcību pamatoja ar nacionālās informācijas drošības apdraudējumu, pamatojoties uz Valsts drošības padomes lēmumu par neatliekamiem pasākumiem valsts nacionālās drošības grantēšanā.

Ja mēs apzināmies, ka Baltijas valstis noteikti būs nākamie Putina impērisko plānu upuri, tad informācijas kara pieteikums Ukrainai ir jāuzskata arī par propagandas kara pieteikumu Latvijai. Šis propagandas uzbrukums apdraud arī mūsu drošību. Viena trešdaļa latviešu un divreiz vairāk Latvijas krievu jau ir uzvarēti šajā Kremļa informācijas karā. Vai Latvijas vadītāji neko nedarīs, lai šos kaunpilnos zaudējumus nepalielinātu, un atsauksies tikai uz Satversmes 100. pantu, kuru ciniski izmanto Kremlis, kam ir daudz tālejošāki plāni Baltijas valstīs?

Kāpēc valdība vilcinās, lai novērstu Latvijas enerģētisko un ekonomisko atkarību no Krievijas?

Mūsu valdība tiešām ir nobijusies no Krievijas lāča propagandas un to sāk respektēt. Jo tagad pat pieņem lēmumus, kurš drīkst 16. martā iet pie Brīvības pieminekļa un kurš ne. Lai tik nesadusmotu izbadējušos Krievijas lāci. Taču gribētos, lai mūsu valdība savu dārgo laiku tērē, pieņemot svarīgākus lēmumus. Piemēram, kā pasargāt Latviju, lai tā būtu mazāk atkarīga no Krievijas enerģētiskā, ekonomiskā diktāta.

Mēs zinām, ka Latvijas valdība Kremļa vadītā «Gazprom» spiediena rezultātā ir atlikusi gāzes tirgus liberalizāciju, pakļaujoties «Kremļa ietekmes aģenta» Adriana Dāvja daiļrunībai. Šobrīd mēs par dabasgāzi maksājam Kremlim, lai palīdzētu tam bruņoties un īstenot impērijas paplašināšanas plānus. Un maksājam vairāk nekā pieklājīgi. Latvijas patērētāji par «Gazprom» piegādāto katru gadu pārmaksā vidēji 100 miljonus EUR. 2012. gadā dabasgāzes cenas Latvijā bija augstākas nekā Francijā, Nīderlandē un arī Vācijā (Nacionālās Gāzes Termināļa Biedrības dati). Kā zināms, lielākais «Latvijas Gāzes» akcionārs ir Vācijas «E.ON Ruhrgas International GmbH» (47,23%). Krievijas «Gazprom» pieder 34%, bet 16% - Krievijas «Itera» meitasuzņēmumam «Itera Latvija». Krievijas agresija pret Ukrainu, cerams, būs stimuls, lai arī Latvijas politiķi pamostos un veicinātu sašķidrinātās gāzes terminālu un citu enerģijas projektu neatliekamu īstenošanu Latvijā vai sadarbībā ar citām ES valstīm.

Kremļa agresijai Ukrainā būtu jābūt pēdējam zvanam, lai Eiropa beidzot saprastu, ka ar Putina Krieviju nevar veidot lietišķas attiecības, nebaidoties, ka jebkurā brīdī Krievija tās izmantos kā šantāžas un agresijas līdzekli. Vai tad 1998. gada Krievijas krīze nepārmācīja mūsu tranzīta, šprotu un piena biznesmeņus, ka nevar visas olas likt Krievijas grozā? Jau desmit gadus esam Eiropas Savienībā un baudām šā lielā biznesa un darba tirgus priekšrocības, kuras līdz galam vēl neizmantojam. Tagad redzam, ka enerģētiskā un ekonomiskā atkarība no Krievijas liedz būt principiāliem, lai apturētu Kremļa lāča virzību pāri robežām, kurš vēlas iekarot jaunas zemes Eiropas kontinentā.

Eiropas ekonomiskā atkarība no Krievijas - drauds pašai Eiropai

Bet Latvija un pārējās Baltijas nav vienīgās, kas ir atkarīgas no Kremļa, un šī atkarība traucē ekonomiski ietekmēt satrakojušos lāci. Visa ES vēl joprojām ir atkarīga un Krievijas gāzes, sevišķi Vācija, kas no Krievijas importē vienu trešo daļu no sev vajadzīgās gāzes un naftas. Turklāt Vācijas automobiļu rūpniecība apgādā Krievijas vidusšķiru un bagātniekus ar Mercedes, BMW, Audi un Volkswagen auto un vācu elektroniku. Lielbritānijas bankas pamatīgi pelna ar krievu investīcijām caur pastkastīšu firmām un uzņēmumu reģistrāciju britu nodokļu paradīzēs. Britu naftas kompānijai BP pieder 20% akciju Krievijas «Rosneft», no kuras nāk nauda arī Maskavas maigās varas projektiem Latvijā (Rīgas Dinamo). Krievu bagātākie cilvēki pērk arī apmēram 10% britu autorūpniecības ražojumus.

Arī Franciju Putins ir nopircis. Šai valstij Putins pasūtīja 1,2 miljardu eiro vērtus divus karakuģus. Šis darījums ir kļuvis par pirmo reizi, kad NATO valsts piegādā kara tehniku Krievijai.

Stipra draudzība ir izveidojusies starp «liliputu» Kipru un milzi Krieviju. Mazā Kipra ar vienu miljonu iedzīvotāju ir trešā lielākā investore Krievijā. Tas tāpēc, ka Kiprā krievu uzņēmumi nogulda savu naudu, lai ar viltīgu gājienu palīdzību izvairītos no nodokļiem un pēc tam investētu atkal Krievijā. Draudzība ar Kipru ir radusies vēsturiski, kad PSRS atbalstīja Kipru pēc tās atbrīvošanās no britu kolonijas statusa 1960. gadā. 1998. gadā Krievija Kiprai pārdeva pat 40 raķetes, kad Kipra bija konfliktā ar Turciju. Krievija Kiprai nesen aizdeva arī 2,5 miljardus eiro ar mazākiem procentiem, nekā SVF aizdeva citām krīzes valstīm, tādām kā Latvija, Grieķija.

Kad Putins brīdināja Eiropu, ka tās ekonomiskās sankcijas var vērsties arī pret pašu Eiropu, viņš zināja, ko saka. Viss jau bija izplānots.

Pēdējais brīdis kļūt neatkarīgiem no Krievijas

Nav vairs PSRS laiki, kad sarkanais režīms Eiropu varēja pakļaut tikai ar tankiem. Tagad Putins rīkojas gudrāk nekā Brežņevs, jo liek lietā Krievijas naudu un Rietumu atkarību no tās. Bet ne visu var nopirkt par naudu un visus nevar pārliecināt ar dārgu propagandu PSRS stilā.

Kopš deviņdesmitajiem gadiem pasaule Krieviju sāka uzskatīt par savu partneri (lai gan bieži par neērtu partneri), nevis par ienaidnieku. Radās pat priekšstats, ka, integrējot Krieviju Rietumu institūcijās, šī valsts ar laiku kļūs tāda pati kā Rietumi. Taču Rietumi pārrēķinājās.

Bijušais KGB virsnieks Putins, redzot, kā sagrūst PSRS, ieguva labu mācību, kas būtu jādara, lai jaunā Krievijas impērija šo kļūdu neatkārtotu. To viņš tagad mēģina īstenot dzīvē. Jo Rietumi Putina acīs ir dekadentiski, korumpēti un reāli draudi tradicionālām krievu vērtībām. Putina izpratnē Rietumi ir ideoloģiski naidīgi Krievijai un Rietumu demokrātija ar tās izteikšanās un preses brīvību ir reāls drauds valsts varai, kādu Krievijā nostiprina putinisma ideoloģija.

Kad Pulicera balvas saņēmējai poļu-amerikāņu publicistei Annai Eplebaumai (Anne Elizabeth Applebaum), kas ir pētījusi PSRS režīmu un centrālās Eiropas vēsturi un strādājusi «The Washington Post» un «The Economist», jautāja, vai pastāv risks, ka Ukrainas konflikts izpletīsies uz Baltiju, viņa atbildēja: «Ne tagad un ne šonedēļ. Taču Putina signāli pasaulei liecina, ka viņš ir gatavs lauzt visus līgumus un vienošanās un tie viņam nav saistoši, viņš ir gatavs arī mēģināt draudēt NATO.»

Ne tagad un ne šonedēļ Latvija iegūs ekonomisko un enerģētisko neatkarību no Krievijas. Taču šodien un šonedēļ ir pēdējais brīdis to sākt darīt. Jo NATO to nedarīs mūsu vietā.