Kārļa Bardeļa ceļš uz Eiropas ziemeļiem. Igauņu viesmīlība

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Publicitātes foto

Ceļš no Rīgas līdz Tallinai tiek vadīts uz diezgan romantiski-dramatiskas nots, autobusā skatoties filmu «Forests Gamps». Bērnībā tā bija viena no manām mīļākajām filmām, kuras nodriskāto VHS kaseti regulāri stūķēju iekšā videomagnetofonā, lai pārliecinātos, vai nav mainījies filmas sižets. Iepriekšējo reizi šo filmu skatījos 2008. gadā, un nākamajā dienā pēc filmas noskatīšanās manai mājai diemžēl nodega otrais stāvs, bet nemeklēsim likumsakarības tur, kur to nav. Filma taču skaista.

Ceļojuma pirmās sajūtas ir diezgan komiskas - par manāmi amizantu ir uzskatāms fakts, ka sākumā ar Mārtiņu īsti nevaram panest kamanas un vienā piegājienā netiekam tālāk par 30 metriem. Pēc kāda laika un pusgalona sviedru amats mums beidzot ir rokā - izrādās, ka kravu vieglāk ir nest uz pleca, gaitā pārmaiņus mainot atbalstu no labā uz kreiso plecu, taču nekāda pasaka tāpat nesanāk.

Pie katra luksofora obligāti apstājamies, ja ne satiksmes drošības vārdā, tad vismaz lai atvilktu elpu - luksofora sarkanā gaisma ir gluži kā glābējzvans. Kad ar zināmām grūtībām esam ievēlušies tramvajā, šķiet, ka kāpt ārā vajadzīgajā pieturā ir tīri lieki - tomēr nebija nemaz tik viegli tikt iekšā, lai tā uzreiz pa galvu pa kaklu lēktu ārā. Tā nu nosebojam savu pieturu un izlaižam vēl kādu loku - labi, ka laiks vēl nespiež.

No, no - it's not heavy from Bored of Borders on Vimeo.

Kad beidzot nonākam Tallinas ostā, mums uz savas ādas nākas izbaudīt Igauņu izslavēto viesmīlību un laipnību - mūsu neveiklā klumburēšana iežēlina ostas veikaliņa pārdevējas un viņas ļauj mums izmantot hidrauliskos palešu ratiņus (tautā sauktus par roklu). Ar šo ratiņu palīdzību prāmī ieripojam palēkdamies.

Uz prāmja klāja satiekam Jāni (LV) un Artjomu (LT), kuri uz ziemeļiem dodas, lai trenētos slēpošanā. Jebkurā citā diena šai informācijai nebūtu gluži nekādas nozīmes, bet šodien šie jaunumi mums nozīmē tikai vienu - ziemeļos sniegs IR!

Nākamais transportlīdzeklis ceļā līdz Krievijas/Somijas robežai ir nakts vilciens Helsinki-Kemijavari, kurā vadīsim aptuveni 15 stundas. Tātad pirmo nakti ārpus ierastās un mīkstās gultas pavadīsim vilciena kupejā, kas man ļoti iet pie sirds, jo principiāli esmu pret laika neefektīvu izmantošanu un pārvietošanās guļot, manuprāt, ir pat ļoti efektīva.

Foto: Publicitātes foto

Vilciena kupeja mums kalpo kā bufera zona starp nakšņošanu apsildītā dzīvoklī un neskartā mežā un ļaus pakāpeniski adaptēties ērtību zudumam. Bet štrunts par ērtībām! Nekādas ērtības nespēj pārspēt prieku, ko rada atkalredzēšanās ar veco draugu Ceļu. Vilciens iešūpo pasauli vienotā ritmā - tu-dun, tu-dun - un nes mūs pretī piedzīvojumam.

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu