Dažas iestādes joprojām strādā tā, it kā Krievija nebūtu iebrukusi Krimā

Pagājušajā nedēļā Baltijas – Melnās jūras alianse (BMJA) sadarbībā ar Aizsardzības ministriju iepazīstināja ar dokumentu, kas apkopo Latvijas un starptautiskas ekspertu grupas sagatavotus priekšlikumus Latvijas, pārējo Baltijas valstu, kā arī Ukrainas, Gruzijas un Moldovas mediju un informatīvās telpas aizsardzībai pret Krievijas informatīvo karu.

Alianses valdes priekšsēdētāja Sarmīte Ēlerte akcentēja, ka apstākļos, kad informācija tiek lietota kā ierocis, reģiona demokrātiskas mediju vides nostiprināšana ir nacionālās drošības jautājums.

Vaino mediju politikas trūkumu

NEPLP mājas lapā rakstīts, ka viena no padomes kompetencēm ir veicināt Latvijas nacionālajām interesēm atbilstošu elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmu politiku. Tāpēc savādi, ka NEPLP sekretariāta vadītājs, lūgts ieskicēt padomes iespējas, plānus stiprināt mūsu mediju vidi un stāties pretī Krievijas informācijas agresijai, runāja par ilgstošu mediju politikas trūkumu un NEPLP kapacitātes neatbilstību.

Bet kas tad ir atbildīgs par mediju politikas trūkumu? Visdrīzāk, tā ir arī NEPLP un tās vadītāja Dimanta neizdarība.

Lūgts ieskicēt padomes iespējas, plānus stiprināt mediju vidi un stāties pretī informācijas agresijai, Ķēniņš sacīja, ka padome uz pašreizējo situāciju skatās kā uz iespēju vai izdevību, jo

mūsu tagadējās bažas un satraukums par notiekošo ir sekas tam, ka ilgus gadus mums nav bijusi valstiskā līmenī izstrādāta un realizēta mediju politika.

Tā rezultātā mums ilgus gadus bijis vājš sabiedriskais medijs. Lai gan patlaban sabiedriskais medijs tiek tiek stiprināts, tas ir nepietiekami.

«Mēs ļoti daudzus gadus esam runājuši, ka mums Latvijā ir proporcionāli mazs nacionālais saturs, ka mēs dzīvojam no citās valstīs (ne tikai Eiropā, bet arī Amerikā un Krievijā) radītā satura, mums nav sava satura.

Mēs entos gadus runājam par to, ka mūsu likumdošana ir vāja, mēs netiekam līdzi elektronisko mediju aktualitātēm, mēs dzenamies kaut kam pakaļ, un mums ir ļoti daudz kas neregulēts.»

Esošā kapacitāte ir daudz par mazu

«Tajā pašā laikā mediju uzraugs, kas šobrīd ir iestāde, ko es pārstāvu, strādā kapacitātē, kāda varbūt bija vajadzīga pirms desmit gadiem,» viņš teica. Ķēniņš norādīja, ka pēdējo desmit gadu laikā daudz kas mediju vidē ir mainījies, bet padomes kapacitāte šajā laikā nav attīstījusies. Tāpēc viņš uzskata, ka

patlaban esošās bažas par mediju vidē notiekošo ir sekas ilgstošam un vienotam mediju politikas trūkumam.

Patlaban Latvijā reģistrēti 108 reāli darbojošies elektroniskie plašsaziņas līdzekļi, kas gadā saražo tuvu pie miljons stundām satura.

NEPLP kapacitāte, lai to kontrolētu, ļauj apskatīt tikai 0,5% no Latvijā saražotā materiāla.

Pasakot šos datus, Ķēniņš uzdeva jautājumu - vai redzama kapacitāte kontrolēt citās valstīs esošos medijus, kas tiek retranslēti Latvijā?

Uz šo jautājumus viņš pats atbildēja šādi: «Es teikšu, ka mums vienkārši fiziski tādas [kapacitātes] nav. Mēs, protams, varētu kaut kādu mazu gabaliņu paķert klāt, bet maza kripatiņa nedos nekādu politisku efektu. Līdz ar to es uzskatu, ka mums ir jādomā par nopietnu reformu nozarē, kas pēc būtības ir uzsākta.» Viņš pauda cerību, ka mediju politikas pamatnostādņu izstrādes ekspertu darba grupas vadītāja Mārtiņa Kaprāna ieceres realizēsies.

Bet līdz tam steidzami jārunā par padomes monitoringa kapacitātes palielināšanu, lai padome varētu kontrolēt ne tikai to saturu, kas tiek veidots Latvijā, bet arī ārvalstīs radīto.

Turklāt kontroles aspektā jārunā ne tikai par mediju satura monitoringu, bet arī satura izplatītājiem, kas Latvijā to dara neregulēti vai nelikumīgi.

20% satura pakalpojumu sniedzēju nav reģistrēti vai kā satelītoperatori nepakļaujas Latvijas jurisdikcijai.

«Tas arī ir likumdošanas un padomes kapacitātes jautājums.»

Pēc Ķēniņa teiktā, vajadzīgi uzlabojumi arī pašā regulējumā, piemēram, šobrīd padome regulē tikai kabeļoperatorus, bet ne satelītoperatorus. Tāpēc var teikt, ka NEPLP monitorings vai kanālu ierobežošana nedos vēlamo efektu, ja lauks kopumā netiks regulēts.

Ķēniņš uzskata, ka jādarbojas arī sabiedrisko mediju stiprināšanā. Šajā jomā var būt dažādi risinājumi. Vienlaikus nedrīkst aizmirst arī komercmedijus, kuriem ir ir liela loma Latvijas mediju vidē.

Viņš norādīja, ka arī Eiropas līmenī jāstiprina audiovizuālie mediji, bet šajā jomā darbs, visticamāk, būs ilgstošs. Tas nebūs dažu mēnešu risinājums.

Tāpēc patlaban jākoncentrējas uz tiem risinājumiem, ko mēs paši šeit šodien varam izdarīt. Tie saistīti ar mūsu likumu, mūsu regulatoru un mūsu saturu.

Uz šiem trīs vaļiem jābalsta mūsu turpmākā darbība, lai pusgada vai gada laikā krīzi veiksmīgi pārvarētu, Ķēniņš rezumēja.

Ko no tā visa varam secināt?

Ķēniņa argumenti par nepietiekamo monitorēšanas kapacitāti ir saprotami, bet uzskatām, ka apstākļos, kad informācija tiek lietota kā ierocis un reģiona demokrātiskas mediju vides nostiprināšana ir nacionālās drošības jautājums, tas īsti neiztur kritiku.

Uzskatām, ka TV kanālu satura monitorētājiem nav jāskatās visi raidījumi un kanāli pēc kārtas, bet jāpievēršas iespējami problemātiskākajiem.

Mēs visi zinām, kuri TV kanāli un konkrēti raidījumi pārraida Krievijas propagandu, skalojot smadzenes Latvijas iedzīvotājiem.

Arī NEPLP nevajadzētu izlikties, ka viņi to nezina un ka Krievijas propagandas atmaskošanai viņiem būtu jāmonitorē tādi starptautiskie kanāli kā Eurosport vai BBC.

Ierobežotas kapacitātes apstākļos jākoncentrējas uz bīstamāko saturu, proti, Krievijas valsts propagandas kanāliem.

NEPLP nedrīkst ignorēt faktu, ka Krievijas informācijas karš pret Baltijas valstīm, tostarp Latviju, nav sācies tikai šogad vai pērn - patiesībā tas ilgst vismaz 15 gadus (līdz ar Putina nākšanu pie varas). Turklāt jāņem vērā, ka pēdējo gadu laikā tas ir kļuvis ievērojami intensīvāks un apjomīgāks.

Šajā situācijā NEPLP ir jādara daudz vairāk, nekā prasa tikai likuma burts.