Ja nu Latvijas vēsturē ir kāda patiesi apbrīnojama sieviete, tā ir Elza Rozenberga-Pliekšāne jeb Aspazija (1865-1943). Šodien ir viņas 150. dzimšanas diena. Latvijā 2015. gads pasludināts par Raiņa un Aspazijas gadu, kā arī UNESCO iekļāvis dzejnieku dzimšanas dienas starptautiskajā svinamo dienu sarakstā.
Aspazija savas dzīves laikā iespējusi daudz un atstājusi daudz nākamajām paaudzēm. Dzīves laikā viņa raksturota kā šerpa dāma, kura nebaidījās teikt neglaimojošu patiesību, rakstīja sociāli asus un tam laikam ļoti modernus darbus. Arno Jundze Aspaziju raksturojis ļoti trāpīgi - kā pārmodernu dzejnieci, kas raksta tik sarežģīti, ka laikabiedriem no tā sāp galva.
Aspazijas 150.jubilejā sadarbībā ar muzeja speciālisti, Raiņa un Aspazijas atstātā mantojuma pētnieci Astrīdu Cīruli apkopoti 20 Aspazijas dzīvi raksturojoši nopietni un nenopietni fakti.
1. Ar Aspazijas īsto vārdu saistās dažādi pārsteigumi – Zaļenieku pagasta «Daukšu» māju saimniekiem Dāvim un Grietai Rozenbergiem piedzimst meita, kurai dots Johannas Emīlijas Lizetes vārds. Ģimenē viņu sāk saukt par Elzu, un vārdu Elza Rozenberga lieto arī viņa pati. Tomēr dokumentos parādās visdažādākās vārdu kombinācijas. Savukārt sengrieķu feministes un valdnieka Perikla mīļotās Aspazijas vārdu izvēlas dzejniece pati, ienākot literatūrā.
2. Leģendārs ir arī Aspazijas dzimšanas gads – 1865. «Saimnieču un zelteņu kalendārā 1895.gadam» publicēta J.Jansona biogrāfiska apcere par jauno dzejnieci. Tur norādīts nepareizs dzimšanas gads – 1868. Turpmāk tas figurē visu viņas mūžu, un
tikai pēc aizvadītās simtgades 1968.gadā tiek atklāts īstais dzimšanas gads.
3. Pirmās atmiņas Aspazijai saistās ar vēju. «Vispirmais iespaids man bij vējš: «Kas tā par lielu, stipru dvašu, kas man pūta virsū?» Par sauli es neko nebrīnījos, jo vējš, kas man patika daudz labāk, bij aizņēmis visas manas jūtas.»
4. Jau bērnībā Aspazijai patika greznoties. Jelgavā dzīvojot, viņa aizņēmās Albertīnes melna samta cepuri ar melnām gaiļu spalvām, kas viņai bija daudz par lielu, un devās pastaigā. Triumfa vietā nāca vilšanās. «Ielas puikas skrēja man pakaļ un smējās:
«Lūk, kur sēnīte! Galva lielāka nekā pati!» atzīstas Aspazija.
5. Pirmie Aspazijas dzejoļi bija rakstīti vācu valodā, un jaunā autore paprāvu kladi aiznesa publicēšanai Indriķim Alunānam Jelgavā. Viņš tos atdeva atpakaļ un «teica, ka es vēl esot par daudz jauniņa, kaut gan es jau biju četrpadsmit gadu, lai nākot desmit gadu vēlāk un lai mācoties latviski dzejot. Tas mani tā apkaunoja un nospieda, ka es apņēmos vairs nedzejot un, mājās pārnākusi, iemetu visu savu dzejas krājumiņu krāsnītē,» atceras Aspazija.
6. Pirmais Aspazijas publicētais dzejolis ir «Jaunā gadā», kas ievietots laikraksta «Dienas Lapa» Feļetona pielikumā 1887.gada 24.decembrī.
7. Drāmas «Vaidelote» pirmizrādei ir nepieredzēti panākumi. Aspazija saņem daudz ziedu un dāvanas. Rīgas Latviešu biedrības dižvīri pasniedz viņai goda karti ar divdesmit trīs dāvinātāju parakstiem un zelta aproci ar īstiem akmeņiem.
Mazu groziņu ar vijolītēm nosūta Rainis, ar kuru dzejniece iepriekšējā dienā bija iepazinusies.
8. Aspazijas un Raiņa savstarpējo saraksti, iekļaujot tajā arī dažādos avotos publicēto epistulāro materiālu, kuru oriģināli nav saglabājušies, veido vairāk nekā 2500 vēstuļu latviešu, vācu un krievu valodā. 2009. gadā šī divu pasaules mēroga radošu personību savstarpējā korespondence, kas gan materiāla apjoma, gan satura ziņā ir unikāla parādība kultūras vēsturē, kam arī pasaulē grūti atrast analogu, tika iekļauta UNESCO programmas «Pasaules atmiņa» Latvijas nacionālajā reģistrā.
9. 1894.gada vasarā, viesojoties Nītaurē, Aspazija apstaigā apkārtni ar bieziem mežiem, dumbrājiem un gravām. Sena teika stāstīja, ka tur dzīvojušas raganas. Dzejniecei rodas iecere drāmai «Ragana», vēlāk arī «Sidraba šķidrautam». «Guna ir māsa Liesmai un mājo tanīs pašos mežos,» uzskata Aspazija.
10. Aspazija bija
sarakstījusi apcerējumu par slaveno franču rakstnieci Žoržu Sandu. Cenzors to neļāva publicēt,
Žoržas Sandas vārds visur bija izsvītrots. «Liekat tanī vietā kādu citu - godīgu sievišķi,» viņš ieteica. Aspazija nomainīja Žoržas Sandas vārdu ar viņas īsto vārdu – Aurora Didevāna. Tas derēja!
11. Dzejnieki laulājas dažas dienas pēc tam, kad Rainis pret drošības naudu izlaists no cietuma. 1897.gada 21.decembrī viņus salaulā cietuma mācītājs Kellers. Aspazija stāsta, ka viņš laulājot izlaidis vārdus: «Jūs, sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, jo tas vīrs ir tā sievas galva.»
12. Aspazijai bija ļoti mazs pēdas izmērs. 1902.gadā Slobodskā Rainis uzrakstījis Aspazijai veltītu dzejoli «Mazākās kājiņas»:
«Mazākās kājiņas
Pa visu zemi, -
Es viņas, azotē
Aizslēpis, sildu.»
13. Šveices trimdas laikā Aspazija un Rainis dodas garās pastaigās pa Lugāno apkārtni. «Izgājām arī tālākas vietas,
nosēdāmies kādā krodziņā un pa itāliešu modei ēdām desu un sieru un dzērām Chianti.
Burvīgā Montagnola, tur bij līdzi cepta pīle,» atceras Aspazija.
14. «Man bija jāmācās strādāt lauku darbi: slaukt govis, grābt sienu, ievākt labību, arī dažādi rokdarbi, kā vērpt u.c.» stāsta Aspazija. Šīs prasmes noderēja arī vēlāk. 20.gados, dzīvojot Rīgā, Dīķu ielā, dzejnieki turēja govi. Parasti to slauca mājkalpotāja Anniņa, bet bija reizes, kad to darīja pati Aspazija.
15. 1926. gada 16. novembrī Aspazijai piešķir Triju Zvaigžņu ordeni (III šķiru).
16. Aspazija sauc puķes par «zemes poēziju». Ziedu viņas dzejā ir bezgala daudz. Par to liecina kaut vai tikai dzejoļu krājumu nosaukumi: «Sarkanas puķes», «Ziedu klēpis», «Asteru laikā», «Kaisītas rozes».
17. 1939.gada 15. maijā Aspazija saņem Tēvzemes balvu (8000 latu).
18. Viens no Aspazijas mīļākajiem komponistiem ir Rihards Vāgners. Viņa operu tēli uz visu mūžu kļūst tuvi Aspazijai un ienāk viņas dzejā – spožā Vakarzvaigzne, Tanheizers, Valkīra Brunhilde.
19. Aspazija sacerējusi 11 dzejoļu krājumus (pirmais – «Sarkanas puķes», pēdējais – «Zem vakara zvaigznes») un 14 lugas (pirmā – «Atriebēja», pēdējā – «Velna nauda»).
