Alus – šis veldzējošais dzēriens var šķist parasts, pat ikdienišķs, ja neapzināmies tā seno izcelsmi un lomu cilvēces vēsturē jau tūkstošiem gadu. Lai arī Lielvārdes ar lepnumu iedzīvina tieši 17. gadsimta amatnieku alus tradīcijas, šoreiz palūkosimies tālāk vēstures miglājos, lai atklātu, kāda ir izcelsme dzērienam, ko šodien pazīstam kā alu. Apzinoties savas saknes, Lielvārdes alus piedāvā pirmo rakstu sērijā «Alus – kas vairāk nekā dzēriens».
Par alus pirmsākumiem vēsturnieki vēl strīdas, taču tiek uzskatīts, ka senākais alus darīšanas gadījums fiksēts mūsdienu Irānas teritorijā starp 3100. un 3500. gadu pirms mūsu ēras. Zināms, ka alum jau toreiz bija īpaša loma sabiedrībā – dzejā un gleznojumos dievības atainoja dzerot alu, tas tika uzskatīts par dāvanu no debesīm, kas liecināja par dievu mīlestību pret cilvēci. Tā kā alus acīmredzamu klimata iemeslu dēļ senās Divupes reģionā tika raudzēts augstās temperatūrās, to tad arī var pamatoti saukt par eila pirmsākumu. Tieši uz šo mantojumu balstās Lielvārdes alus, atjaunojot un popularizējot eila kultūru Latvijā.
Senākā kvīts par alus iegādi saglabājusies jau no 2050. gada pirms mūsu ēras, tā liecina, ka šumeru alus meistars Ululu piegādājis ap 5 litru sava labākā alus rakstvedim Ur-Amma. Tā kā tiek norādīts, ka piegādāts tieši «labākais» alus, ir pamats uzskatīt, ka jau šajā brīdī pastāvēja vairākas atšķirīgas alus šķirnes, zināms, ka babiloniešu laikā pastāvēja jau vismaz 20 dažādi alus veidi. Atjaunojot tradicionālā alus kultūru Latvijā, tāds ir arī Lielvārdes alus mērķis – prasīgākajiem alus cienītājiem piedāvāt aizvien augošu eilu klāstu.
Jau Hammurapi likumos ir paredzēta alus tirdzniecības uzraudzība, paredzot sodīt ar slīcināšanu krodziniekus, kas krāpuši savus klientus, lejot tiem mazāk alus nekā nolīgts. Arī babiloniešu eposā «Gilgamešs» alum atvēlēta īpaša loma – tikai apgūstot alus baudīšanu, eposa varonis top civilizēts.
Alum tikpat svarīga loma bijusi arī senajā Ēģiptē – ir zināms, ka strādniekiem, kas cēla Lielo Gīzas piramīdu, algu par viņu pūliņiem izmaksāja alū, sīpolos un maizē. Ēģiptieši uzskatīja, ka māku darīt alu cilvēcei iemācījis pats dižais dievs Ozīriss. Interesanti, ka Kleopatras popularitāte Ēģiptē vairāk cieta no tā, ka viņa atļāvās uzlikt nodokli alum, nevis no ilgstošajiem kariem ar Romu.
Lūkojoties alus vēsturē tuvāk mūsu platuma grādiem, pirmie alu Ziemeļeiropā darīja senie ģermāņi jau ap 800. gadu pirms mūsu ēras, un ir uzskatāms, ka tieši īpašu, ar vaivariņiem aizdarītu alu pirms kaujas dzēra leģendārie vikingu karotāji – berzerkeri. Skandināvu mitoloģijā dievi ne tikai dāvāja zināšanas par alu cilvēcei, bet arī paši to dzēra daudz un labprāt, īpaši pazīstams ar to bija pērkona dievs Tors.
Renesanse nesa būtiskas izmaiņas sabiedrības struktūrā un veicināja organizētas alus darīšanas izveidošanos – 1489. gadā tika dibināta pirmā aldaru ģilde. To tad arī varam uzskatīt par profesionālā alus meistara amata rašanos, kas noveda pie alus Zelta laikmeta Latvijā 17. gadsimtā, tieši šīs tradīcijas nu atdzīvina Lielvārdes alus.
Alus meistars kā atsevišķa un cienīta profesija arī ļāva uzlabot alus kvalitāti, par to liecina kaut vai tas, ka puritāņiem ceļā uz Ameriku 1620. gadā kuģa krājumos alus bija vairāk nekā dzeramā ūdens.
Alus nozīmi vēsturē un kultūrā parāda arī tā nosaukums dažādās Eiropas valodās – tas sniedzas pāri valodu grupu robežām, toties atspoguļo kultūrtelpu, kurai valsts teritorija vēsturiski piederējusi. Tieši šā iemesla dēļ Ziemeļeiropā - Baltijā, Somijā, kā arī Skandināvijā alus nosaukums ir radniecīgs – ol/olu/alus, jāmin arī vācu senvārds Äl. Der norādīt, ka mums labi zināmā vārda «alus» un šķietami mazpazīstamā «eils» izcelsme ir viena. Tādējādi, atjaunojot tradicionāla eila darīšanu Latvijā, Lielvārdes alus arī šādi veicina atgriešanos pie mūsu saknēm.
Alum patiesi ir bijusi gara vēsture, kas ir neatdalāmi saistīta ar cilvēces un civilizācijas vēsturi. Lai arī dažādas modes iezīmes, kā toga, ragaina ķivere vai pūderēta parūka ir nākušas un gājušas, alus pamatoti ir saglabājis būtisku lomu mūsu kultūrā, sabiedrībā un identitāti. Tādēļ Lielvārdes alus, darot tradicionālu eilu, ar lepnumu turpina šo vareno mantojumu.
Lielvārdes alus turpina alus darīšanas Zelta laikmetu Latvijā, kad Vidzemē uzplauka brūvēšana muižās un alus meistars tika augstā godā un cieņā celts. Tāpat kā 17. gadsimtā, mēs darām eila veida alu nelielos apjomos, pildot to īpašās melna stikla pudelēs, kas nodrošina vislabāko aizsardzību pret apkārtējās vides ietekmi.