Tagad, kad esam iezīmējuši alus seno vēsturi mūsu pasaulē, Lielvārdes alus piedāvā otro rakstu sērijā «Alus – kas vairāk nekā dzēriens». Šoreiz šķetināsim jautājumu, kas mums uzdots ne reizi vien: kā atšķiras eili un lāgeri un kāpēc Lielvārdes ir eils?
Lielvārdes atjauno senākā cilvēcei pazīstamā alus veida – eila - darīšanas tradīcijas, šā iemesla dēļ eila un alus izcelsme faktiski pārklājas un sniedzas tūkstošiem gadu tālā pagātnē, kā iezīmēts pirmajā sērijas rakstā.
Eils mūsdienās apzīmē ar augšējās raudzēšanas metodi darītu alu, kas rūdzis 15-25 grādu temperatūrā, lai arī ir arī alus raugi, kas labāk jūtas pat 35 grādu temperatūrā (taču par raugu vairāk vienā no nākamajiem rakstiem). Tā kā iespējas rast vēsāku vidi raudzēšanai nebija plašas, it īpaši alus izcelsmes vietā Tuvajos Austrumos, viss alus gadu tūkstošu garumā bija eils.
Lai arī vārds «eils» latviešu valodā var šķist neatpazīstams un svešāds, jānorāda, ka tā izcelsme ir tāda pati kā mūsu pazīstamajam un mīļajam vārdam «alus», no protoindoeiropiešu valodas vārda «alu». Turklāt, ja pievēršam uzmanību tam, kā laukos mājas alus ticis un top darīts – tas ir augšējās rūgšanas process istabas temperatūrā. Paši to nemaz neapzinoties, latvieši eilu ir darījuši un dzēruši gadsimtiem ilgi – šo tradīciju Lielvārdes alus ar prieku ceļ gaismā un no tās iedvesmojas.
Lāgera, kas cēlies no vācu vārda «gelagert» – noglabāts, saknes meklējamas vācu un čehu alus tradīcijās. 19. gadsimtā, rodoties kontrolētas dzesēšanas iespējām, popularitāti ieguva zemās temperatūrās (ap 10 grādiem) apakšējās raudzēšanas metodē darīts alus. Šis dzidrais, gaišais un vieglais dzēriens bija jaunums alus pasaulē, līdz tam bija pieejami tikai krietni tumīgākie eili. Viens no mūsdienu pazīstamākajiem lāgeriem sākotnēji tika laists tirgū kā sezonāls Ziemassvētku alus – tas skaidri norāda, cik neparasts sākotnēji šķita šis alus veids.
Ironiskā vēstures pavērsienā jaunais un interesantais kļuva par ierasto, savukārt eils vismaz Eiropas kontinentālajā daļā faktiski palika mājdarītāju rokās. Tas pats notika arī ar alus darīšanu Latvijā – to, kā daudzas citas jomas 700 gadu garumā, pārvaldīja vācieši, kas padarīja lāgeru par vadošo alus veidu. Tradicionālais eils tika aizmirsts gandrīz pilnībā. Lielvārdes alus, iedvesmojoties no 17. gadsimta amatnieku alus meistariem, nu atjauno eila darīšanu Latvijā.
Runājot par garšu, eila augstākās raudzēšanas temperatūras un raugu specifika ļauj tam iegūt pilnīgāku un daudzšķautņaināku garšu, tostarp ļaujot tam iegūt interesantas garšas nianses, kas var atgādināt žāvētus augļus, banānus vai pat krustnagliņas. Atsevišķi eila rauga paveidi arī ļauj spilgtāk izpausties alus darīšanā izmantotajiem iesaliem, spilgtāk izceļot to iesala viegli saldeno, karamelīgo vai grauzdēto garšu un smaržu. Zemākas temperatūras mīlošais lāgera raugs ļauj alum norūgt dziļāk, radot mazāk izteiktu garšu, arī izmantoto iesalu garšas ir mazāk jūtamas.
Lai arī lāgera izvēle parasti aprobežojas ar gaišo (un, ja paveicas, tumšo), pastāv daudz vairāk eila veidu, no kuriem izvēlēties atbilstoši jebkurai gaumei. Piemēram, Lielvārdes Gaišais ir gaišais eils, ko raksturo izteikta, taču sabalansēta garša un smarža, tikmēr Lielvārdes Tumšais ir beļģu Abatijas dubbel stila eils, kura aromātā jūtama karamele, dedzinātais iesals un vieglas šokolādes nianses, tā saldeni rūgtajā pēcgaršā jūtama arī īrisa piegarša.
Lielvārdes IPA, lai arī tas ir gaišais eils, ir būtiski rūgtāks par Gaišo, ar izteiktu Amerikas apiņu aromātu un paliekošu rūgtu pēcgaršu. Lielvārdes Kviešu, beļģu Witbier stilā darīts, ir vēl atšķirīgāks, tā aromātā jūtamas garšvielas un citrusaugļi, ko sniedz pievienotā apelsīna miziņa un koriandrs, tā garša ir nedaudz rūgtena, maiga un vienlaikus nedaudz pikanta – arī tas ir eils.
Ar plašu dažādu garšu klāstu Lielvārdes alus piedāvā pilnvērtīgu ievadu plašajā un aizraujošajā eilu pasaulē. Savstarpēji salīdziniet mūsu eilus un atklājiet jaunas alus garšas iespējas, ko Latvijā ceļ gaismā Lielvārdes alus.
Lielvārdes alus turpina alus darīšanas Zelta laikmetu Latvijā, kad Vidzemē uzplauka brūvēšana muižās un alus meistars tika augstā godā un cieņā celts. Tāpat kā 17. gadsimtā, mēs darām eila veida alu nelielos apjomos, pildot to īpašās melna stikla pudelēs, kas nodrošina vislabāko aizsardzību pret apkārtējās vides ietekmi.