Šici: Šīs bronzas medaļas mums ir zelta vērtē (23)

«Paldies trenerim Jānim Liepam, kurš atgriezās un turpināja strādāt ar mums. Paldies sieviņai, kura mani mājās gaida ar vistas cepeti. Tas ir pats galvenais! Tagad gribas ātrāk tikt pie telefona un nosūtīt bučas dēlam, sievai, vecākiem, vecvecmammai. Vienalga, kāds būs rēķins telefonam, gribas ātrāk visus apzināt. Ģimenes noteikti kaut ko citādāk teiktu par sportu nekā mēs, tāpēc paldies viņiem par sapratni, par to, ka atbalsta mūs un tic mums, un pacieš to, ka neesam mājās,» saviļņots bija Andris Šics.

«Domāju, ka viņiem [ģimenei] bija lielāks stress nekā mums, mēs vēl esam uzvilkušies pēc sacensībām,» Latvijas žurnālistiem sacīja Juris.

Viņi abi atzina, ka šīs medaļas nākušas ļoti grūti, jo pēc Vankūveras olimpiskajām spēlēm bijis grūts periods.

«Mēs pēc šīm medaļām gājām divus gadus, jo bija traumas un brāļa avārija. Paldies dakteriem un paldies brālim, ka viņš atgriezās uz kājām. Varbūt citi neticēja, bet es tam noticēju un zināju, ka tā būs un mēs turpināsim strādāt un iet uz priekšu,» pateicību pauda Andris Šics. Viņš atzina, ka vēl nespēj noticēt tam, ka pirms brītiņa stāvējis uz goda pjedestāla, kur saņēmis ziedus. «Man vajag aiziet mājās, lai nav cilvēku, lai es varu paraudāt un papriecāties, tagad cilvēkos es to nevaru izdarīt,» piebilda bronzas laureāts, kurš otrā brauciena laikā finišējis, skaļi kliedzot. «Es biju tik priecīgs pēc otrā brauciena, ka pēdējā virāžā pilnīgi kliedzu, jo zināju, ka ir labi. Tik skaļi, ka tagad pat kakls iet ciet,» smēja medaļnieks.

«Šī medaļa ir zelta vērtē un ir kā uzvara. Pirms diviem gadiem bija avārija, citi teica, ka nestaigāšu un lai nesapņoju par sportu. Olimpiskajām spēlēm mēs gatavojāmies divus, nevis četrus gadus, tāpēc paldies visiem, kuri man noticēja. Ar brāli man ir ļoti viegli braukt, jo viens otru saprotam bez vārdiem,» sacīja Juris.

Redzot, ka pēc Austrijas dueta Petera Penca/Georga Fišlera kļūdas brāļi tiek pie bronzas medaļas, viņi tobrīd savas emocijas neizrādīja. «Gribējām tikt olimpiskajā trijniekā, taču labāk būtu, ja tas notiktu sīvā cīņā. Nav patīkami redzēt, ka tā notiek, taču sports ir sports, katrs var kļūdīties. Kas īsti viņiem notika, es nezinu, taču mēs visi kamaniņās esam vairāk vai mazāk draugi, gan jau viņiem pašiem vēlāk, kad būs nomierinājušies, paprasīsim,» turpināja Andris Šics.

Arī viņiem pirmajā braucienā bijusi neliela kļūdiņa, taču šoreiz paveicies. «Pirmajā braucienā sanāca kļūdiņa, kuru pieļāvām arī abos pēdējos treniņbraucienos, tāpēc pirms šodienas bija tāda kā neziņa. Pirmais brauciens, tāpēc sanāca tāda kā taustīšanās. Kur kļūdījāmies? 14. virāžā nedaudz pieskārāmies maliņai, tomēr sapratām, ka varam. Otro izbraucām labi un finišā sapratām, ka jābūt,» par braucieniem iespaidos dalījās Juris, kamēr otrs brālis piebilda, ka jāpateicas veiksmei. «Mums ļoti, ļoti paveicās, ka neatsita pret malu, varbūt īstajā laikā pielikām kāju,» situāciju skaidroja Andris.

Intervijas laikā ar Latvijas žurnālistiem bronzas medaļniekus telefoniski apsveica arī valsts prezidents Andris Bērziņš, kurš pateicās par puišu varonīgo cīņu. «Jūs esat ieguldījuši tik daudz, un tas ir likumsakarīgs rezultāts. Pasveiciniet arī treneri, jo viens nav karotājs,» sacīja prezidents.

Pa īstam atslābināties Šici vēl nevar, jo ceturtdien notiks komandu stafete. «Mēs pirms sacensībām nekad nedomājam par medaļām, galvenais nobraukt stabili,» uz jautājumu, vai arī komandu cīņā var cerēt uz medaļu, atzina Andris.

Vēlāk preses konferencē, kurā piedalījās tikai Juris, jo no katra divnieka bija pa vienam pārstāvim, viņš uz jautājumu, cik šī medaļa ir nozīmīga Latvijai, atbildēja, ka tā noteikti nebūs pēdējā šajās olimpiskajās spēlēs. «Visi domā, ka Latvija ir maza valsts, bet mums ir sava trase un mums ir spēcīgs bobslejs, skeletons un kamaniņu braukšana. Latvijai šī ir laba medaļa, bet domāju, ka būs vēl, jātur tikai īkšķi un jāgaida.»