Atziņas pēc atrašanās slimnīcā: iespējams, ka nieki, jo galvenais jau ārstēšanas kvalitāte, bet tomēr…

Ja šo lasīs kāds no šo medicīnas iestāžu darbiniekiem, es gribu kopumā būt pozitīva un sākumā tomēr minēt to, ka esmu pateicīga dakteriem un personālam par viņu pūlēm un rūpēm, jo ne velti steidzamies uz slimnīcām, kad situācija šķiet nekontrolējama, – tieši tāpēc, ka zinām: dakteri palīdzēs.

Šis nebūs izglītojošs raksts, kā rīkoties, bet gan pārdomas par dažādiem ar medicīnu saistītiem aspektiem, ko esmu novērojusi un ar kuriem man gribējās padalīties, iespējams, raisīt diskusiju. Un jā – pirmajā reizē bijām BKUS 9. nodaļā un otro reizi Vaivaru pediatrijas nodaļā (un tā bija mūsu izvēle netraukties uz BKUS). Un ar to arī sākas pirmais pārdomu punkts.

Pēc ierašanās BKUS pirms diviem mēnešiem agrajā rīta stundā mūs pieņēma dežurējošais ārsts, kurš pēc dzīvesvietas precizēšanas mums jautā:

Kāpēc jūs, jūrmalnieki, braucat uz šejieni, jums taču sava slimnīca,

noteikti mājīgāk un personiskāk, kāpēc visiem liekas, ka šeit būs kas savādāk? Un man ir tikai viena atbilde prātā – nu kā, šī taču ir centrālā vieta Latvijā, kur bērni saņem profesionālāko medicīnas aprūpi. BKUS darbiniecei bija cits viedoklis, ja jau viņa šo sarunu aizsāka. Nav jau liela bēda, ja Rimi pārdevēja iesaka iepirkties Maximā, tomēr par lojalitāti un apmierinātību tas kaut ko liecina. Un es ļoti gaidu, ka par mana bērna veselību rūpēsies cilvēks, kuram darba laikā prātā tikai bērnu veselība, nevis sistēma.

Tālāk – speciālistu pieejamība. Laikam jau tieši tāpēc vecāki nesas uz BKUS, lai speciālistu konsultāciju ārstēšanās laikā saņemtu maksimāli operatīvi. Un tieši tas ir vājais punkts reģionālajām slimnīcām vai ārstēšanās vietām.

Kad mēs pirmdienas pusdienlaikā ierodamies Vaivaros, nākamā LORa pieņemšanas reize ir tikai ceturtdien,

tad nu četras dienas mēs ārstējam tikai vienu kaiti, bet paralēli varējām ārstēt arī vidusauss iekaisumu. Saprotu, ka šeit nonākam pie diskusijas par «katrā pilsētā banku un katrā pilsētā slimnīcu», bet man šķiet, ka speciālistu regulāra pieejamība ir ļoti būtiska laicīgai slimības diagnostikai.

Nākamais aspekts. Bērnu ēdināšana. Tā kā esam ar meitiņu kopā, mums pienākas arī ēdināšana. Respektīvi – standarta porcija. Gaļa, salāti, kartupeļi, zupiņa. Viss it kā ok. Bet man jau svarīgi barot savu mazuli, kuram slimnīcas režīmā nevaru iztvaicēt un sablendēt.

Kad lūdzu kādu dārzenīti sablendēt, nākamajā ēdienreizē viss pieaugušo ēdiens tiek atnests sablendēts :).

Sākumā domāju, ka tādas tad izskatīsies manas slimnīcas pusdienas – buljons bez neviena biezuma un pabrūna kartupeļu biezputra (kartupeļu biezenī iejaukta blendēta kotlete), bet nē – tas esot bērniņam. Un tad es aizdomājos – viņas taču zina, ka meitiņai ir nepilni astoņi mēneši, līdz ar to ēdienkartē vēl īsti nav gaļas un biezpiena, ko mums atnes brokastīs – arī sablendētu :). Nu cilvēki centās, to novērtēju, bet īpaši nedomāja līdzi savām darbībām, to rezultātam.

Liels bija mans pārsteigums, ka 5. mēnesī, esot BKUS, pēc mana lūguma iedot man paracetamolu pret galvassāpēm (biju slimnīcā ar meitiņu un pašai arī bija iesnas un neliela temperatūra, galvassāpes) saņēmu atbildi, ka «mēs šeit ārstējam tikai bērnus». Lieliski. Man jārūpējas par meitiņas veselību un jābūt maksimāli veselai pašai, un ārsti to nesadzird. Biju tiešām vīlusies. Vīrs, protams, visus medikamentus sagādāja, bet kaut kas man šajā medicīnas sistēmas aspektā nepatīk. Ļoti līdzīgs moments iezīmējās arī Vaivaros. Sākot lietot antibiotikas, ārsts atgādina arī par probiotiķiem. Daktere norāda –

lielākiem bērniem mums ir Linex, ko iedot, bet Liveo Baby, ko vajadzētu maziņajiem, mums nav.

Tas jums pašiem jāgādā. Sagādāsim, bet atkal – kāpēc tāds robs ārstēšanas procesā?

Esot Vaivaros, pārrunāju ar vienu no māsiņām, ka visvairāk bērni tiek ievesti pirmdienās no rīta un ceturtdienās, piektdienās. It kā loģiski – vienā gadījumā vecāki cīnās pa brīvdienām, lai dabūtu bērnu uz kājām. Neizdodas. Nākamais solis – slimnīca. Bet skaidrs ir arī tas, ka daudzi vecāki ļoti labi zina, ka brīvdienās nav uz vietas ārsta, līdz ar to notiek tāda taustīšanās ar medikamentu lietošanu. Man kā mammai tomēr gribētos, ka arī brīvdienās notiek pilnvērtīgs ārstēšanas process.

Vēl viena lieta, kura mani pārsteidza. Vienu dienu Vaivaros ievēroju, ka medmāsiņa, kas tajā diennaktī atbild par medicīniskajām manipulācijām, pati ir slima – klepo un sev «pilina šķīdumu vēnā». Visas nedēļas laikā piefiksēju, ka kopā ir vidēji četras māsiņas, kuras mainās ik pa diennaktij. Jautāju viņai – vai tiešām slimai jānāk uz darbu un nav kas aizstāj? Viņa atbild – nav gan, jo ir sestdiena. Skaidrs, ka citām māsiņām jau savi plāni brīvdienām, bet man

nav pieņemams, ka māsiņa slima nāk pie mazajiem pacientiem un veicina baciļu vairošanos.

Turpinu ar higiēnas tēmu. Pirmo reizi pieredzēju, ka zāļu trauciņus, ko Vaivaros ik dienu dala slimnieciņiem pildītus ar zālēm, sanitārīte lūdz nemest ārā, bet gan atstāt uz galda, jo tie tiks lietoti atkārtoti. Hm. Nu tad man rodas aizdomas, vai tik arī špricītes medmāsiņas neizdomās lietot atkārtoti. Pēc nedēļas sabūšanas slimnīcā piefiksēju, ka to man lūdz tikai viena sanitārīte.

Interesanti novērot arī to, kā viens mediķis dažkārt vīpsnā par otra noteiktajiem medikamentiem. Tas konkurences dēļ vai kā?

Un visbeidzot – par medicīnas iestādes darbinieku smēķēšanu.

Izeju ar meitiņu no palātas uz procedūrām, jūtu, ka koridors pēc cigaretēm ož.

Jautāju personālam, kāpēc pēc cigarešu dūmiem ož. Viņas – oi, tā jau laikam mūsu [Taņa, Vera, Ļuba – neatceros vārdu, bet uzkopēja]… būs bijusi smēķēt. Redz, mammīte nesmēķē, uzreiz jūt. Man smiekli nenāk. Ar likumu jāaizliedz medicīnas apkalpojošajam personālam smēķēt…

Brīdī, kad lieku pēdējos punktus, meitiņai pēc nedēļas atrašanās mājās atkal ir temperatūra, un saprotam, ka ir liela varbūtība, ka atkal nonāksim slimnīcā. Kā man nepatīk tā sajūta, kad bērni slimo! Nedaudz sevis, bet visvairāk jau tā mazā ķipara dēļ…

Veselība ir svētība.

Kāda ir tava pieredze slimnīcā?

Raksti komentāros vai uz e-pastu lasitaji@tvnet.lv!