Atšķirībā no Tallinas, kur Eda koncerts izpārdots jau pirms pusotras nedēļas, Rīgā vēl dažas brīvas vietas trešajā stāvā pirms koncerta bija pieejamas. Par ko tas liecina - nezinu, taču, iespējams, latvieši tomēr ir mazliet kūtrāki jaunu mūzikas zvaigžņu apgūšanā. Esam pārbaudītu vērtību piekritēji.
Pēc iesildošā mākslinieka Raiena Kīna ilgs brīdis nepaiet, un noteiktajā laikā plkst. 20:30, meiteņu spiedzienu sagaidīts, uz skatuves iznāk pats «Rudais Jēzus» (tā viņu iesaukuši fani). Skatuve iekārtota askētiski, vienīgais būtiskais šova elements ir četrpadsmit dažāda izmēra augstas izšķirtspējas LED ekrāni, uz kuriem tiek demonstrētas videoinstalācijas - gan reālajā laikā nofilmētie koncerta kadri, gan iepriekš sagatavoti video.
Šīrans galvenokārt izpilda dziesmas ar akustisko ģitāru, kurai pieslēgta vesela efektpedāļu virtene,
kas ļauj lūpot (loop) jeb cilpot paša ierakstīto. Tādējādi Šīrans dziesmām veido pats savu pavadījumu, ritmu radīdams uz dobji skanošā ģitāras koka korpusa.
Jau pie otrās dziesmas «Lego House» Edam dzied līdzi visa Arēna, kulminējot, protams, ar divām smeldzīgām balādēm - «The A Team» no pirmās plates «+» (skat. recenziju) un «Thinking Out Loud».
Tieši šīs romantiskās mīlas dziesmas rada asociācijas ar šāda veida puņķbalādes «žanra celmlauzi» Džeimsu Blantu, taču, brīžos, kad Šīrans sāk repot un cilpot hiphopa bītus (izskanēja arī «No Diggity» kaverversija), ir skaidrs, ka šis rudais puika latiņu ir pacēlis daudz augstāk. Turklāt arī dziesmas ir spēcīgas un prātā paliekošas, ne velti Šīrans ir pieprasīts arī kā komponists (viņš sacerējis dziesmas «One Direction», Teilorei Sviftai u.c.).
