Tieši mammas, māsas un citi tuvinieki ir tie, kas spiež sievieti izdarīt abortu, uzzinot par gaidāmo bērniņu. Tāda ir misijas «Pakāpieni» aprūpē ņemto meiteņu pieredze. Un tikai bailes no tā, ka pēc aborta viņām, iespējams, nekad vairs nebūs bērnu vai ilgas pēc mazuļa ļāvušas pretoties abortam un mazuli paturēt. Viņām tas maksājis daudz. Padzītas no mājām, palikušas vienas un nu spiestas meklēt savu vietu dzīvē jau ar zīdaini uz rokas.
Jauno sieviešu pieredze: Uz abortu dzen tieši tuvinieki
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Sirsnīga buča Esterei. Piens pirms miedziņa Melisai. Saldi sapņi Elizabetei. Tukuma Bēbīšu mājā šis ir mazo dāmu pavasaris, mammām dzimst tikai meitenes. Vēl esot savu mammu vēderos, šie mazuļi dzirdēja vārdu «aborts». Galvenie iemesli, kāpēc viņas spieda to izdarīt, – meitenes vēl nav sasniegušas pilngadību vai viņu ģimene ir pārāk trūcīga, negrib lieku muti un izdevumus.
«Māsai esmu aizbildnībā.
Uzzinot, ka esmu stāvoklī, lika iet uz abortu. Teica, ja es neiešu, viņa no manis atteiksies.
Bet es nobijos, sāku raudāt un tajā dienā neaizgāju uz to abortu,» saka Ieva, Melisas mamma.
Esteres mamma Lidija: «Raudāju, nezināju, ko darīt, viņš man lūdza piedošanu, māsas piedāvāja abortu, bet man bija bailes, ka es pēc tam vairs nevarēšu palikt stāvoklī…»
«Kāpēc sieviete iet uz abortu? Izmisums, nespēj pateikt vecākiem…» atzīst Līga, Elizabetes mamma.
Saeimas deputāti grasās likumā noteikt, ka pirms aborta sievietei jāsatiekas ar psihologu. Misijas vadītājs Viljams Šulcs piekrīt, ka jebkurš šķērslis šādā brīdī var palīdzēt bērniņu paturēt. Vai tā ir vēl viena saruna, vai kas cits. Ārvalstīs veikts pētījums pat pierādījis –
ja kaut kas aizkavē sievieti aborta dienā, piemēram, viņa nokavē autobusu vai aizguļas, 25% izvēlas bērniņu paturēt.
«Man ir bijusi iespēja turēt rokās abortētu bēbīti (10 nedēļas), un es prasīju sievietēm, kas sēž rindā un gaida abortu, vai viņas grib redzēt, ko viņas tūlīt darīs. Jums vajadzēja redzēt tās acis! Jā, jo daudzas domā, ka tas ir receklis. Nē, tas ir mazs cilvēciņš, kuru viņas grasās abortēt, bet es teiktu – nogalināt,» stāsta misijas «Pakāpieni» vadītājs Viljams Šulcs.
Šo mammu, kas palikušas vienas ar bēbīti uz rokas, ieteiktā aborta vietā nebūtu tik daudz, ja tuvākie cilvēki un pārējā sabiedrība par viņām priecātos. Taču pieredze liecina, ka notiek pretējais. Tieši tā te nonāca pirmā meitene. No viņas atteicās visi, sākot ar mazuļa tēvu.
«Man riebjas bērni! Tie bija pēdējie vārdi, ko viņa dzirdēja. Tad viņa pateica darbā, ka gaida bērniņu. Un viņu atlaida. Tad viņa to pateica sava dzīvokļa saimniecei un viņu izmeta uz ielas. Un viņa sēdēja pie mums un raudāja uz kāpnēm, un viņas dēļ mēs paātrināti atvērām šo māju. Varbūt tas ir saasināts gadījums, bet visas saskaras ar noraidījumu. Viņas jūtas pilnīgi liekas,» klāsta Viljams Šulcs. «Citā valstī arī likumdošana ir sakārtota, tur vīrieši zina, ka par sekām ir jāmaksā. Šeit var piedraudēt un viss. Mums ir neskaitāmi gadījumi, kad vīrietis piedraud un sieviete baidās kārtot alimentus. Jā, tieši tik vienkārši.»
Mazuļi ēd, guļ, sapņo un aug. Viņu mammām sešu mēnešu laikā jāatrod jaunas mājas un jāsāk dzīvot nu jau divatā. Jo arī dzīve Bēbīšu mājā nav iespējama bezgalīgi ilgi. Lidija dosies pie meitiņas tēta uz Angliju. Strādās celtniecībā, tāpat kā šeit.
«Pakāpienu» pieredze liecina, ka zvana un pajumti meklē daudz vairāk topošo māmiņu, nekā reāli pēcāk atbrauc šurp, uz Tukumu. Tātad kaut kādā veidā viņām izdodas sakārot savu dzīvi.