Mielavs: «Jūtos piečakarēts»

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Jau svētdien, 15. februārī, plkst. 21 Radio «Klasika» ēterā sāks skanēt Ainara Mielava autorprogramma «AM frekvences», kas pusotras stundas garumā piedāvās klausītājiem visdažādāko žanru, stilu un laikmetu mūziku. Intervijā radio žurnālistam Edgaram Radzinskim Ainars dalās savās pārdomās par to, kas ir kvalitatīva mūzika, gremdējas atmiņās par laiku, kad sāka savu radio dīdžeja karjeru, kā arī izskaidro vienu no jūtīgākajiem jautājumiem - viņa pilsonisko izvēli divus gadus pēc kārtas uzstāties Uzvaras pieminekļa pakājē.

Taujāts vai «AM frekvenci» ir vērts klausīties tiem, kas Ainaru Mielavu saista ar dziedāšanu pie Uzvaras pieminekļa, viņš atbild apstiprinoši. «Noteikti ir vērts tiem cilvēkiem, kuri spītīgi turpina nesaprast lietas būtību, kamdēļ es izvēlējos divus gadus pēc kārtas dziedāt Pārdaugavā pie Uzvaras pieminekļa. Ja viņiem tas vēl nav skaidrs, tad, iespējams, klausoties manu programmu, viņi varētu to pārdomāt. Tiesa, man jāatzīst, ka kopš pagājušā pavasara daudz kas ir mainījies, arī manī pašā.»

Intervētājs: «Tas ir saistībā ar Ukrainas notikumiem?»

Mielavs: «Tieši tā! Saistībā ar šiem notikumiem un Krievijas agresiju, to, ko izdarīja Putins. Es joprojām uzskatu, ka rīkojos pareizi, dziedot 8. un 9. maijā. Pārdaugavā, jo tas bija tīri pilsonisks solis. Es gribēju parādīt, ka latvieši nekož, un es ļoti ticēju, ka, teiksim, krieviski sapņojošie un runājošie cilvēki, kas šeit dzīvo, tiešām grib šeit dzīvot un mēs kopā gribam sasniegt ekonomiskas labklājības virsotnes un valstī justies labi. Tam tiešām no sirds ticēju. Ļoti cienu un mīlu krievu kultūru, man tā ir dārga - literatūra, māksla, kino.

Kad apritējis gads kopš šiem šaušalīgajiem notikumiem, man nākas secināt, ka tas, par ko man katru dienu jādomā, ir - cik lojāli mūsu valstij ir krievi un citi cilvēki, kas runā krieviski.

Neesmu veicis plašu socioloģisku pētījumu, nav arī tādu iespēju. Tie daži jautājumi, ar kuriem esmu vērsies pie cilvēkiem, kurus pazīstu labāk vai sliktāk un kas ikdienā runā krieviski, labākajā gadījumā pretī esmu saņēmis neizteiksmīgus smaidus vai klusumu. Tas mani šausmina. Godīgi sakot, jūtos nodots, lietošu tādu ne pārāk glītu vārdu, kas, iespējams, pirmo reizi izskanēs Latvijas Radio Klasikā - «piečakarēts». Tas ir tāds ļoti precīzs vārds. Man liekas, ka esmu aizstāvējis vai uzticējies cilvēkiem, kuri beigu beigās mani pie pirmās izdevības ir nodevuši, atdevuši, pametuši frontes tajā pusē, lai gan frontes nekad nav bijis. Tā ir mana tāda globāla sajūta, par to man ļoti žēl un par to man katru dienu jādomā.»

Uz augšu