Anna Lieckalniņa: ...mīlas uguns latvietī ir gana daudz!

TVNET: Anna, saka, ka mīlestībai neesot vienotas definīcijas, jo tā spēj rasties vien no katra individuālas pieredzes. Vai tu šim apgalvojumam piekrīti? Kas pēc tavas pieredzes būtu mīlestība?

Anna Lieckalniņa: Zini, es par šo jautājumu esmu domājusi... Un jāsaka, ka īstas mīlestības definīcijas man arī nav. Tūkstošiem gadu dzejnieki, literāti, filozofi ir mēģinājuši definēt, kas un kāda tad ir mīlestība, un katram tas tomēr ir sanācis kā savādāk...

TVNET: Bet ja nu tomēr tu mēģinātu...

Anna Lieckalniņa: Tad es teiktu, ka mīlestība ir kā vējš - nekad nevari zināt, kad un no kurienes tā uzradīsies... Bet, kad uzrodas, tad tas ir neapšaubāms fakts, ko mēs vairs nevaram ietekmēt. Lai kā mēs vēlētos tai pretoties - tas nav mūsu varā...

Vēl saka, ka mīlestība ir tāda zināma neprāta forma - tam es arī varu piekrist! (Smejas.)

Par katra individuālo pieredzi runājot - jā, es varu piekrist šim apgalvojumam. Šeit laikam būtu vietā arī runāt par dažādām mīlestības valodām. Kā izpaužam savu mīlestību un kādā formā to atpazīstam - vārdos, darbos vai glāstos...

TVNET: Vai mīlestība iemanto arī krāsu, smaržu un skaņu? Pamēģināsim - es tev lūgšu tagad aizvērt acis un iedomāties par mīlestību... Kas ir pirmais, ko spēj sajust tavas maņas?

Anna Lieckalniņa: Pirms tam es tomēr gribētu izdalīt divas mīlestības stadijas - iemīlēšanos un mīlestību.

TVNET: Labi. Sākam ar iemīlēšanos...

Anna Lieckalniņa: Kad domāju par iemīlēšanās periodu - tas nenoliedzami ir satraukums... Mana sirds sitas straujāk, karsti sametas mugurā, taureņu sajūta vēderā, gribas visu laiku smaidīt, smieties, un ir nepārvarama vēlme satikties un kopā pavadīt pēc iespējas vairāk laika. Pirmais, kā mēs neapzināti reaģējam uz savu «mīlestības objektu», ir likteņa pirksta iespaidā un cilvēka smarža, ko uztveram ar savām smalkajām maņām.

Mīlestība jau ir tāda fundamentālāka stadija. Es mīlu šo cilvēku un viss. Mīlu ar visiem plusiem un mīnusiem. Mīlestība, iespējams, ir sava veida dvēseles stāvoklis. Mīlestība sajūtās man ir neizsmeļošs maigums pret otru... Krāsa? Tā varētu būt gaiši zila, tāda gaisīga un mirguļojoša.

TVNET: Kas mīlestību padara par vissvētāko un cēlāko emociju cilvēces pasaulē?

Anna Lieckalniņa: Ļoti filozofiks jautājums...

Mēdz teikt, ka mīlestība ir Dieva izpausme cilvēkā. Laikam jau tāpēc...

TVNET: Ir teorija, ka mīlestība sākas no sevis paša: ja spēsi mīlēsi sevi, tad arī citi tevi iemīlēs. Vai piekrīti šai sava veida mīlestības receptei?

Anna Lieckalniņa: Jā, es piekrītu. Jo, ja cilvēks nemīl sevi pašu, kā gan var mīlēt otru un saprast? Manuprāt, šeit mīlestība iet roku rokā ar cieņu pret sevi un citiem. Ja ciena sevi, tad ir viegli arī cienīt citus un nepārkāpt robežas. Un vēl kas, ja nemīl sevi, bet mīl tikai cilvēkus sev apkārt, tad agrāk vai vēlāk tomēr var nonākt līdz iekšējai neapmierinātībai ar sevi un savu dzīvi - tāda lieka uzupurēšanās sanāk.

Un, ja cilvēks nav apmierināts ar sevi, un būt mierā ar sevi izriet tieši no sevis iepazīšanas, pieņemšanas un mīlēšanas, tad no tā reiz cietīs ne tikai pats cilvēks, bet arī apkārtējie cilvēki, kuri «dabūn pa asti» nepelnīti. Domāju, ka

fundamentāli svarīgi iepazīt un iemīlēt sevi tādu, kāds nu mēs katrs esam - ar saviem plusiem un arī ar savām nepilnībām.

Neviens jau nav perfekts, un tieši tāpēc katra personība ir tik interesanta un daudzšķautņaina. Koša savās izpausmēs. Mūsu atšķirībās katrs esam unikāls - un tas ir mīlestības un cieņas vērts!

TVNET: Vai mīlestība ir mainīga kā mēs paši vai tomēr, ja tā ir patiesa, tu vari zvērēt mīlēt līdz mūža galam?

Anna Lieckalniņa: Jautājumi patiešām nav tie vieglākie... (Smaida.) Domāju, ka būtu skaļi apgalvot vienu vai otru patiesību. Domāju, ka mīlestības sapratne mainās ar gadiem un pieredzi. Sešpadsmit gados ir viena mīlestība forma un izpausme, savukārt 40 jau pavisam cita un 70 vai 80 gados mīlestība ir jau pavisam jaunā izpausmē un sapratnē. Tāpēc jau laikam tomēr nosliecos domāt, ka

mīlestība ir tikpat dzīva un mainīga kā mēs paši

- tā mainās, bet vai mainās «mīlestības objekts» - tas jau ir cits jautājums.

TVNET: Mīlestība, bez šaubām, izaicina mūs – kāds ir bijis tavs cēlākais, mīļākais vai pat muļķīgākais izgājiens mīlas vārdā?

Anna Lieckalniņa: Viscēlāk laikam ir ļaut būt otram tādam, kāds viņš ir: neprivatizēt, bet gan pieņemt un iepazīt otru. Ak vai! Ko tik es neesmu darījusi un ko piedzīvojusi! (Smejas.) Par trakulībām un muļķībām runājot... Visa kā tik daudz bijis, ka nemaz visu nevar atcerēties! Tīņu laikā

lavījos no mājām ārā, vasarnīcā mums bija īpašs signāls - kā pūces ūjināšana,

pēc signāla klusiņām gāju ārā - tā, lai neviens nepamostas.

TVNET: Kāda ir pašaizliedzīga mīlestība?

Anna Lieckalniņa: Pats vārds jau pasaka priekšā - tā ir pašu aizliedzoša mīlestība, kad otra vēlmes liec augstāk par savējām. Man labāk patīk visaptveroša beznosacījuma mīlestība, kas ļauj būt otram.

TVNET: Vai mīlestība spēj būt egoistiska?

Anna Lieckalniņa: Mīlestība nav egoistiska! Cilvēka raksturs tāds var būt. Mīlestība tāpēc ir Mīlestība (ar lielo burtu), un ar egoismu tam nav nekāda sakara.

Patiesa mīlestība, kad mīl otru cilvēku, drīzāk ir pazemīga nekā egoistiska.

TVNET: Mīlestība dzimst sirdī vai mūsu prātos?

Anna Lieckalniņa: Es teiktu, ka mīlestība dzimst mūsu dvēselēs. Ar prātu to var mēģināt kontrolēt, bet pārsvarā gadījumu tas beidzas nelāgi -

vai nu prāts kapitulē, vai sirds padodas, vai arī sākas veselības problēmas, ja nu gadījumā prāts triumfē!

TVNET: Filozofs Šopenhauers mīlestību gan nodēvē par lielu traucēkli dzīvē, kas bremzē tavu attīstību: «Mīlestība - liels traucēklis dzīvē. Ar tās palīdzību pildās cietumi un trakomājas...» Skaļi teikts?

Anna Lieckalniņa: Skaļi! Bet, iespējams, sava veida patiesums tajā ir! Ne velti mīlestību mēdz dēvēt arī par neprātu... Lai gan cietumi un trakonami drīzāk pildās nesaprastas mīlestības vai kaislības dēļ... Ja nav saņemta pretmīla.

TVNET: Mīlestība ir dažāda. Domājams, ka tā arī atšķiras kultūras līmenī – kādas tautas mīl karstasinīgāk, kādas «es tevi mīlu!» pasaka reizi mūžā... Kā mīlam mēs, latvieši?

Anna Lieckalniņa: Mēdz teikt, ka mēs, latvieši, esam tādi noslēgti un ne tik karstasinīgi izpaužam savas jūtas. Varu tam piekrist. Lai gan sāku domāt, ka nemaz tik netemperamentīgi neesam. Manī rit latgaļu asinis,

tāpēc es, ja mīlu, tad mīlu un to arī izpaužu - vārdos un darbos.

Bet kopumā domāju, ka uguns latvietī ir gana daudz, tikai mēs esam iemācījušies apvaldīties un savaldīties, kas patiesībā ir gana grūts uzdevums.

TVNET: Kurš ir, tavuprāt, visdiženākais mīlas stāsts pasaules vēsturē? Kāpēc?

Anna Lieckalniņa: (Smaida) Ļoti interesants jautājums... Ir tik daudz romānu, filmu, dziesmu un dzeju par mīlestību... Visskaistākais un visdiženākais laikam jau mums katram ir pašam savs mīlestības stāsts. Tā es domāju. Jo mīlestību skatoties tā īsti jau saprast nevar, to var tikai pieredzēt...

Gribas jums visiem novēlēt atcerēties mīlēt sevi, jo, kā zinām, tas ir pats pirmais solis, lai dzīvē piedzīvotu īstu mīlestību...