Jaunības karnevāls

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: Publicitātes foto

Šis gads Latvijas poproka un alternatīvās mūzikas lauciņā varētu būt vairāku interesantu debiju gads. Jaunu mazalbumu ierakstījusi latviešu atbilde «Pulp» – grupa «Komjaunatne», vairākos koncertos sevi spilgti apliecinājusi instrumentālā roka apvienība «Nē», Jelgavas postmetālisti «Audrey Fall», kā arī četru jaunekļu indīpopa kolektīvs «Carnival Youth», kas pavisam nesen lielajos koncertos iesildīja «Instrumentus», un jau šopiektdien plkst. 22 RADIO7 dzīvajās sesijās uzstāsies jaunatvērtajā klubā «Baseins» (Raiņa Bulvārī 21). Pirms grupu, kuras sastāvā muzicē arī dvīņubrāļi Kauperi, nav apstājuši Latvijas bulvārpreses čaklie kolēģi, draudzīgā atmosfērā tiekamies uz nelielu iepazīšanās sarunu.

Lai norunātu interviju, sazvanos ar vienu no brāļiem - Emīlu. «Mums stundas beidzas plkst. 15:15, tas nozīmē, ka ap četriem varam tikties,» viņš nosaka. Tas tomēr ir tik interesanti, pie sevis nodomāju. Visi puiši taču īstenībā vēl mācās vidusskolā, turklāt trīs no viņiem - brāļi Kauperi (Emīls un Edgars) un Roberts Vanags vienā klasē. Aleksis Luriņš paralēlklasē. Tas protams, nav nekāds brīnums, ka tik agrā vecumā (brāļiem šogad palika 18) mūziķi gūst jau vērā ņemamus panākumus. Tas pats Bobs Dilans (Bob Dylan) 19 gados jau tika pamanīts jauno folkmūziķu aprindās, muzicējot Grinidžvilidžas kafejnīcās, arī Mikam Džegeram (Mick Jagger) un Kītam Ričardsam (Keith Richards) bija 19, kad viņi sāka ar «The Rolling Stones». Džeiks Bags (Jake Bugg) ar Noelu Galaheru (Noel Gallagher) uz skatuves kopīgi uzstājās jau 18 gadu vecumā, par jauno, sešpadsmit gadus veco popzvaigzni Lordi (Lorde) nemaz nerunājot.

Kā veidosies jaunās grupas stāsts? Kādu iespaidu uz puišiem atstās slavenā abu dvīņu tēva Renāra Kaupera un «Prāta vētras» faktors (alter ego joku grupu «Biruta no Zilupes» puiši jau nodibinājuši), laiks rādīs! Šobrīd grupa strauji progresē, daudz uzstājas, izdevusi pirmo singlu «Never Have Enough» (skat. audio) un gandrīz jau pabeigusi debijas albumu, kurš, kā sola «Carnival Youth», klajā tiks laists jau šogad.

Ar ko jaunieši jūsu vecumā tagad brīvajā laikā nodarbojas? Pēc skolas taču uzreiz nenāk mājās un nepilda mājas darbus?

Edgars: Kas jauniešiem aktuāls? Sākusies ziema, snovbords. Kalns ir aktuāls. Autoskola.

Emīls: Daži no mums jau tikuši pie tiesībām. Esam ļoti priecīgi! Vēl aktuāla akadēmiskā zīmēšana.

Aleksis: Visam pāri mēģinājumi, ieraksti.

Emīls: Koncerti, ieraksti... intervijas (smejas).

Šī varētu būt jau kāda simtā?

Emīls: Jā, mēs jau vairs neskaitām (smejas).

Geimojat? Xbox? PlayStation?

Emīls: Tādas lietas mums nevienam nav mājās. Aleksis aizraujas ar vinilplatēm, meistaro ģitāras pedāļus. Viņš arī apģērbies tā, ka skolā šodien viņu mazie bērni sveicināja un domāja, ka viņš ir skolotājs.

Aleksis: Mēs esam garlaicīgi šādā ziņā.

Varbūt esat iemaldījušies nepareizajā gadu desmitā? Spēles nespēlējat, kolekcionējat vinilu? Kādas jums katram attiecības ar viedtālruņiem? Spējat sevi disciplinēt un neļauties, piemēram, Candy Crush infekcijai?

Roberts: Es nezinu, mums kaut kā tam neatliek laika.

Emīls: Mēs ar to visu īpaši neaizraujamies (rāda savu podziņu mobilo telefonu).

Roberts: Candy Crush es esmu spēlējis. Man un Aleksim uz skolu jābrauc ar sabiedrisko, un tad var pakavēt laiku.

Emīls: Aleksis dzīvo Carnikavā, Roberts - Kalngalē.

Aleksis: Jūs abi savukārt Āgenskalnā.

Roberts: Tā, protams, esam novērojuši šo parādību, kas traucē cilvēkiem dzīvot pa īstam. Arī jau pavisam mazi bērni ar to slimo.

Emīls: Kafejnīcā starpbrīdī puse izvelk savus aifonus un nemaz nesarunājas. Man ir sajūta, ka vēlos iet pret straumi. Tā ir forša sajūta. Tie telefoni ir pārāk liels meinstrīms (smejas).

No otras puses, skolotājas mūsdienās ir apmierinātas. Kādreiz starpbrīžos skolēni trakoja, ārdījās, meta ar somām u.tml., turpretī šodien gaiteņos valda klusums - katrs sēž, atspiedies pret sienu, un lūkojas ekrānā. Ir miers.

Emīls: Stundās savukārt skolotājas ir dusmīgas.

Roberts: Viss tikpat klusi un nemanāmi notiek zem galda.

«Carnival Youth»

FOTO: Edgars Kalmēns/TVNET

Vai sekojat līdzi tam, kas notiek pasaulē, Latvijā? Kas ir tie mediji, ko patērējat?

Roberts: Mēs dzīvojam šajā ātrajā informācijas laikmetā, kur viss plūst un mainās. Informācija pati atnāk. Reizēm sanāk noiet garām televizoram, kad vecāki skatās, bet tā īpaši neaizraujamies.

Labi. Kāds no jums skatās MTV?

Edgars: MTV no mūzikas kanāla ir pārvērties par šovu televīziju - «Māmiņas 16 gadu vecumā», «Jersey Shore» u.tml.

Kā citādi uzzināt par jauno mūziku? Pats kādreiz rakstīju dziesmas audiokasetēs no radio, gāju uz tirgu un pirku ierakstus, vēl agrāk cilvēki pie slavenā mūzikas pirāta Jura Lapinska pasūtīja lentes. Kā tas notiek šodien?

Emīls: Mums ir forša grupa - viens ar otru dalāmies ar mūziku. Mēs ar brāli esam aktīvi skeitbordisti, snovbordisti un daudz skatāmies šo sporta veidu video, kuros bieži skan patīkama mūzika. Tad video beigās pie komentāriem izlasām, kas ir izpildītājs vai kāds ir dziesmas nosaukums.

Aleksis: Viens no avotiem ir «Spotify». Tas pats «Pitchfork», arī «Youtube».

Roberts: Vēl «Last FM», kas piedāvā «līdzīgus māksliniekus». Nav tā, ka nodarbojamies ar mūzikas meklēšanu, tā pati pie mums atnāk.

Kā nonācāt līdz šādam skanējumam? Kā veidojusies jūsu muzikālā gaume?

Aleksis: Liela nozīme ir bijusi tam, ko vecāki klausījās.

Emīls: Mūsu draugi vēl pirms pāris gadiem klausījās lil veinus un keitijas perijas, bet mēs, atceros, ar brāli safanojāmies par «The Raconteurs» dziesmu «Steady, As She Goes» un uztaisījām ar savu pirmo grupu «Žirafes» kaverversiju.

Roberts: Bija jau tā: tad, kad man bija kādi 13 gadi, es nodomāju - cik var klausīties to veco mūziku, kuru tētis skandina?

Ja mašīnā neskanēja «Eiropas Hitu Radio», es dusmojos.

Bet tas ļoti ātri pagaisa, un es sapratu, ka tā vērtīgākā mūzika, ko mēs tagad klausāmies un novērtējam, ir daudz spēcīgāka, interesantāka un emocionālāka. Tā esam nonākuši līdz šādas mūzikas mūsdienīgai versijai - indīrokam.

Edgars: Man liekas, ka mēs spēlējam ko tādu, ko īsti nevar apzīmēt ar konkrētu stilu. Tāpēc varbūt to sauc par indīroku.

Roberts: Mēs neliekam sev nekādus ierobežojumus. Mēs spēlējam krāsainu sajūtu mūziku. Tāpēc karnevāls.

Edgars: Mēs ļoti ilgi domājām grupas nosaukumu. Kādu gadu. Mēs nospēlējām pāris koncertus ar nosaukumu «Berete».

Roberts: Sākotnēji spēlējām tādu akustiskāku neofolka mūziku.

«Carnival Youth» (Edgars un Roberts)

FOTO: Edgars Kalmēns/TVNET

Kā varētu latviskot jūsu grupas nosaukumu?

Edgars: «Jaunības karnevāls». Vai «Karnevāls jūt» (smejas).

Kā tas nākas, ka grupas nosaukums ir angliski, arī dziedat jūs angliski, bet klausītāji ir latvieši un valsts, kurā uzstājaties, ir Latvija?

Edgars: Ir arī dziesmas latviski. Jaunajā albumā būs veselas divas. Bet angliski ir vieglāk izdomāt vārdus.

Roberts: Mums vismaz tā liekas. Varbūt tā nav.

Emīls: Latviski skan tā kaut kā... prasti.

Roberts: Nav daudz tādu mūziķu, kas latviski var izteikties skanīgi un forši, kas neskanētu banāli.

Kas bija tā dziesma, ko jūs dziedājāt Liepājas «Summer Sound» koncerta beigās? Tā bija latviski. Ļoti laba!

Emīls: «Vilciens». Tā tāda joku dziesma.

Tās joku dziesmas jau reizēm ir tās, kas nostrādā. Līdzīgi kā «Prāta vētrai» slavenās «Lidmašīnas». It kā joks, bet beigās - lielākais grupas grāvējs.

Emīls: Mums uzreiz rodas sajūta, uztaustot kādu motīvu, - vai šī dziesma būs latviski vai angliski.

Vai varat sniegt ieskatu jūsu radošajā procesā? Kāds atnāk ar gatavu dziesmu, tekstu un tad visi to aranžē vai viss top uz vietas mēģinājumos?

Edgars: Parasti viss sākas ar mūziku. Vokālus mēs pieliekam klāt pēdējos.

Aleksis: Ir kāds maziņš rifs, kas tiek apaudzēts.

Roberts: Mēs parasti uzsveram, ka katra ieguldījums grupā ir līdzvērtīgs. Nav izteikta līdera. Visi esam dziesmu autori. Piemēram, mūsu jaunais singls tapa laukos, vienā mājā, kur visi dzīvojām kopā un ierakstījām demo. «Never Have Enough» radās tur uz vietas - par to, cik te ir forši, par to labo sajūtu, kas tur valda.

Izskatās, ka šis būs jūsu lielās debijas gads. Cik tālu esat ar pirmo plati?

Emīls: Albums ierakstīts kopā ar producentu un skaņu inženieri Gati Zaķi. Viņš bija atnācis uz mūsu koncertu pavasarī uz «Nabaklab», nodomājām - kā viņš vispār piekrita mūs ierakstīt? Kopš tā koncerta esam pamatīgi auguši. Albuma divpadsmit dziesmas ierakstītas trīs etapos - katrā pa četrām. Gatis mums palīdzēja, kā viņš saka, šīs dziesmas mazliet «sačakarēt». Lai interesantāk. Šobrīd esam nonākuši fināla stadijā. Jāieraksta vēl čells, un vēl šādi tādi sīkumi jāpieslīpē. Viss šis ieraksta process ir bijis ļoti izglītojošs.

Roberts: Jautrs un interesants!

Aleksis: Pēc «Summer Sound» koncerta pie mums pienāca viens bārdains vīrs bez matiem un saka: «Eu, džeki! Tas bija fantastiski! Man ļoti iepatikās, un es gribu jums palīdzēt.» Tas bija Arnis Račinskis (grupu «mofo» un «Laika suns» līderis - aut.).

Roberts: Mēs sapratām, ka viens no mūsu Latvijas mūzikas elkiem ir izteicis atzinību. Tas bija lieliski.

Aleksis: Rezultātā viņš arī palīdzēja ar albuma producēšanu. Ar pāris idejām, padomiem.

Emīls: Mēs visi domājam, ko darīt pēc divpadsmitās klases. Arhitektūra, māksla vai tml. Mēs domājam - bāc, ja tas viss jādara turpmāko visu dzīvi... atnākot pēc mēģinājuma, ir sajūta, ka nekas nav labāks par muzicēšanu.

Vai varat atklāt, kā sauksies plate?

Edgars: Vēl neesam līdz galam izdomājuši.

«Carnival Youth»

FOTO: Edgars Kalmēns/TVNET

Īstenībā nemaz tik daudz pasaulē slavenu rokgrupu, kurās muzicētu dvīņi, nav. Prātā nāk «Bee Gees», no jaunākiem ansambļiem «Tegan and Sara». Tas tāds jūsu grupas atpazīstamības kods. Vai jūs nebaida tas, ka grupu publika asociēs tikai ar dvīņubrāļiem Kauperiem?

Roberts: Vēl jau arī «The National» spēlē dvīņi. Viena no mūsu iecienītākajām grupām.

Emīls: Nē.

Mūsu grupas vīzija - mēs esam četri. Visur ejam kopā, sniedzam intervijas kopā.

Mums jau ar brāli reiz piedāvāja divatā interviju un foto sesiju, bet mēs pateicām, ka esam grupa un visur ejam četratā.

Saprotu, ka Edgara un Emīla tētis un pārējie pieredzējušie «prātnieki» neskopojas ar kādu kādu viedu padomu. Tas noteikti jums ļāvis izvairīties no iesācējiem raksturīgām kļūdām? Vai ir kādas lietas, no kurām tēvs jūs ir atturējis un ieteicis divreiz apdomāt?

Aleksis: Viņi dalījās ar mēģinājuma telpu.

Emīls: Mums liels paldies «Vētrai» par to. Telpu izmantojām gandrīz divu gadu garumā. Bet šī nedēļa ir īpaša, jo mēs pārvācamies uz jaunu mēģinājumu vietu.

Roberts: Tas, ka telpa bija aprīkota ar kvalitatīvu aparatūru, mums varbūt ļāva ātrāk izrauties.

Emīls: Paskatoties atpakaļ, ir sajūta, ka tādā īsā periodā ir izdarīts jau tik daudz.

Roberts: Pāris vērtīgu padomu mums deva arī «Vētras» menedžments.

Aleksi, Robert, vai arī kāds no jūsu vecākiem ir saistīts ar mūziku?

Aleksis: Viņi tikai klausās (smejas).

Kādreiz pastāvēja tāda štelle kā grupas fanu klubs. Meitenes (ne tikai) mūziķiem sūtīja vēstules, mīkstās rotaļlietas ar sirsniņām u.tml. Kā tas notiek 2014. gadā? Nešaubos, ka zināms fanu pulciņš jums jau veidojas.

Emīls: Sākumā uz koncertu nāca draugi. Feisbukā īstenībā var redzēt to statistiku - vai cilvēkiem patīk.

Roberts: Ja agrāk bija vēstules, tad tagad šis fanu atbalsts ir internetā.

www.facebook.com/CarnivalYouth

Un nobeigumā. Kas gaidāms piektdienas koncertā «Baseinā»?

Aleksis: Noteikti varēsim izvērsties, jo nebūsim iesildītāji, kas ierobežoti laikā.

Roberts: Spēlēsim galvenokārt albuma materiālu.

FOTO: Publicitātes foto

Uz augšu