Jā, Satversme nosaka, ka Latvijā baznīca ir atdalīta no valsts, kas nozīmē, ka tā nedrīkst «bāzt savu degunu» sekulārās valsts lietās, taču tā to dara ar politiķu palīdzību. Kad veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS), Imants Parādnieks (Nacionālā apvienība) un četri Reģionu apvienības deputāti – Mārtiņš Šics, Jānis Ruks, Nellija Kleinberga un Inga Bite ierosināja grozīt Seksuālās un reproduktīvās veselības likumu, lai ierobežotu sieviešu tiesības veikt abortus, aiz šo kungu un dāmu mugurām mēs jūtam baznīcas elpu un ietekmi.
Vai embrijs izjūt ciešanas?
Kristīgā baznīca uzskata, ka cilvēku embriji ir cilvēka dzīvības piemēri un tāpēc aborti esot ļaunums, kas ne ar ko neatšķiroties no cilvēka slepkavības. Tāpēc paši agresīvākie kristīgās, sevišķi katoļu baznīcas apoloģēti pat nogalina ārstus, kas veic abortus. Vardarbība ar citādi domājošo nogalināšanu nav tikai musulmaņu fundamentālistu prakse, tādus paraugus mums sniedz arī katoļticīgie (piemēram, ASV), kuri acis nemirkšķinot ir gatavi savas ideoloģijas vārdā nogalināt cilvēkus, lai tikai neļautu iznīcināt viņuprāt citus cilvēkus - embrijus, kuri (kā liecina medicīnas zinātne) nevar izjust ciešanas, jo tiem nav izveidojusies nervu sistēma.
Reliģijas kritiķis, bioloģijas profesors Ričards Dokinss (Richard Dawkins) savā slavenajā darbā «Dieva delūzija» jautā «Vai embrijs cieš?» un turpat arī atbild: «Domājams, necieš, ja vien to abortē pirms izveidojusies nervu sistēma; pat tad, ja tas pietiekami vecs, lai tam būtu nervu sistēma, tas noteikti cieš mazāk nekā, piemēram, pieaugusi govs kautuvē.) Vai grūtniece vai viņas ģimene cieš, ja viņai neveic abortu? Ļoti iespējams; un, lai būtu kā būdams, ja embrijam vēl nav nervu sistēmas, vai labi attīstītajai mātes nervu sistēmai nebūtu jāpiedāvā izvēles iespēja?»* Stingri abortu, kā arī embrionālo cilmjšūnu zinātnes pretinieki lielākoties ir dziļi reliģiozi un dogmātiski cilvēki, kuri uzskata, ka viņu reliģiski absolūtiskā morāle ir pārāka pār sekulāri konsekvencionālo morāli.
Abortu pretinieku nākamais arguments diskusijās par abortu amorālismu ir jautājums par nedzimuša bērniņa potenciālu, jo aborts liedzot embrijam nākotnē nodzīvot pilnvērtīgu cilvēka dzīvi.
Kustības «Par dzīvību» neloģiskie mīti par Bēthovenu kā aborta upuri
Internetā un grāmatnīcās var atrast simtiem reliģiskās kustības «Par dzīvību» (pro-life) publikāciju, kurās tiek tiražēts kāds sofistisks dialogs starp diviem ārstiem, ko profesors Dokinss sauc par leģendu, safabricējumu, ko tīši izplata reliģiozi abortu pretinieki. Tas ir šāds:
«- Es vēlētos jūsu viedokli par grūtniecības pārtraukšanu. Tēvam bija sifiliss, mātei tuberkuloze. No četriem piedzimušajiem bērniem pirmais bija akls, otrais nomira, trešais bija kurlmēms, ceturtajam arī bija tuberkuloze. Ko jūs būtu darījis?»
«- Es būtu grūtniecību izbeidzis.»
«- Jūs būtu nogalinājis Bēthovenu.»
Pat ja šī leģenda nebūtu melīga, jo Ludvigs van Bēthovens vecākiem nebija ne devītais, ne piektais bērns, viņš bija otrais un nav nekādu liecību, ka kādam no vecākiem būtu bijis sifiliss) no tās atvasinātais slēdziens tiek uzskatīts par loģiski pavisam greizu. Ja vien tam, ka mātei ir tuberkuloze un tēvam sifiliss, nav cēloniska sakara ar to, ka bērns ir ģeniāls mūziķis, tad pēc spriedēja domām, varbūtību, ka pasaulē nāks Bēthovens, aborts nemazina vairāk kā šķīsta atturēšanās no dzimumattiecībām.