Reliģijas kritiķis, bioloģijas profesors Ričards Dokinss (Richard Dawkins) savā slavenajā darbā «Dieva delūzija» jautā «Vai embrijs cieš?» un turpat arī atbild: «Domājams, necieš, ja vien to abortē pirms izveidojusies nervu sistēma; pat tad, ja tas pietiekami vecs, lai tam būtu nervu sistēma, tas noteikti cieš mazāk nekā, piemēram, pieaugusi govs kautuvē.) Vai grūtniece vai viņas ģimene cieš, ja viņai neveic abortu? Ļoti iespējams; un, lai būtu kā būdams, ja embrijam vēl nav nervu sistēmas, vai labi attīstītajai mātes nervu sistēmai nebūtu jāpiedāvā izvēles iespēja?»* Stingri abortu, kā arī embrionālo cilmjšūnu zinātnes pretinieki lielākoties ir dziļi reliģiozi un dogmātiski cilvēki, kuri uzskata, ka viņu reliģiski absolūtiskā morāle ir pārāka pār sekulāri konsekvencionālo morāli.
Abortu pretinieku nākamais arguments diskusijās par abortu amorālismu ir jautājums par nedzimuša bērniņa potenciālu, jo aborts liedzot embrijam nākotnē nodzīvot pilnvērtīgu cilvēka dzīvi.
Kustības «Par dzīvību» neloģiskie mīti par Bēthovenu kā aborta upuri
Internetā un grāmatnīcās var atrast simtiem reliģiskās kustības «Par dzīvību» (pro-life) publikāciju, kurās tiek tiražēts kāds sofistisks dialogs starp diviem ārstiem, ko profesors Dokinss sauc par leģendu, safabricējumu, ko tīši izplata reliģiozi abortu pretinieki. Tas ir šāds:
«- Es vēlētos jūsu viedokli par grūtniecības pārtraukšanu. Tēvam bija sifiliss, mātei tuberkuloze. No četriem piedzimušajiem bērniem pirmais bija akls, otrais nomira, trešais bija kurlmēms, ceturtajam arī bija tuberkuloze. Ko jūs būtu darījis?»