Kā pastāstīja muzeja direktore Daiga Upeniece, seno gadsimtu Itālijas māksla, īpaši glezniecība, ir neskaitāmu Rietumeiropas mākslas muzeju ekspozīciju lepnums. Tikpat gaidītas muzejos ir izstādes, īpaši, ja tās skar 15., 16. un 17.gadsimta mākslu.

Boloņas pilsētas izvēle neesot nejauša, jo to ar Latviju saista jau gadsimtiem seni vēsturiskie fakti. 1785. gadā Kurzemes hercogs Pēteris sava Eiropas ceļojuma laikā iemīlēja šo pilsētu un kā piemiņu par savu klātbūtni nodibināja mākslas prēmiju Boloņas Mākslas akadēmijā. Prestižā balva ieguva nosaukumu «Concorso Curlandese» un pastāvēja vēl ilgi pēc tam, kad Kurzemes hercogiste sen bija aizmirsta. Latvijā šis stāsts no jauna tika atklāts 20. gadsimtā.

16. gadsimta pēdējās desmitgadēs Boloņas glezniecība piedzīvoja nozīmīgu revolūciju itāļu un Eiropas mākslā. Boloņas pilsētā meklējams mākslas progresa aizsākums, kas atstāja ietekmi uz Romu un daudzām citām Eiropas pilsētām nākamajos divos gadsimtos. Izstādē ar portretu glezniecību tiks parādīts šīs mākslas īpašais un inovatīvais raksturs. Izstādes kodolu veido Boloņas Pinakotēkas kolekcija, kam pievienojas citu pilsētas muzeju darbi. Kā paskaidroja Upeniece, portrets ir žanrs, kas ļauj izsekot glezniecības meistarības attīstībai lielajā stilu daudzveidībā, kas parādās tālākajās mākslinieku paaudzēs.

Izstādi ievada Lavinijas Fontanas darbi, kura savos portretos pārņēmusi 16.gadsimta manieristu eleganci, kas vienlaikus balansē un pārsteidz ar apģērba smalkuma atveidi un personāžu psiholoģisko tēlu atklāsmi. Vienlaicīgi šo tradīciju aktualizēja toreiz moderni domājošie Annibale Karači, viņa brālis Agostīno un brālēns Ludoviko. Viņi realitāti tvēra ļoti jūtīgi, pavērdami iespējas modernās glezniecības attīstībai.

Katrai nākamajai Boloņas mākslinieku paaudzei raksturīga augstas kvalitātes tehnika, kas attīstījās līdz ar individuālu glezniecības stilu un ar pilnīgi oriģinālu stilistiku, kā arī ar spēju niansēti attēlot personāžu iekšējo pasauli. Gvido Reni darbi parāda baroka mākslas spēku - jūtīgi tvert cilvēka dvēseli un vienlaicīgi ticami atveidot realitāti. Izstāde dod iespēju sekot portretu mākslas evolūcijai, kas izpaužas Džuzepe Maria Krespi, Donato Krete un, tuvojoties 18. gadsimta beigām, - arī Gandolfi darbos.

Katrā izstādes gleznā iespējams ieraudzīt tās kvalitatīvās vērtības, kas tiecas pāri laikam, kā arī ir priekšnoteikums romantiskās kultūras un modernās mākslas attīstībai nākotnē. Tajā pašā laikā katrs portrets ir izcila mākslinieciska veiksme, neparasts personības atveidojums, izmantojot katra individualitāti un vēsturisko kontekstu, uzsvēra Upeniece.

_{Jau ziņots, ka Latvijas prezidentūras ES Padomē laikā kultūras pasākumi paredzēti arī Rīgā.}