Lietuvā izdod grāmatu, kā rīkoties kara gadījumā. Latvijā - pat nav domāts

FOTO: WAKIL KOHSAR / AFP

Lietuvas Aizsardzības ministrija ir izdevusi rokasgrāmatu, kā iedzīvotājiem rīkoties, ja sākas karš. Tas darīts Ukrainas notikumu iespaidā pēc sabiedrības pieprasījuma. Latvijā tādas nav. Mūs trenē ieslēgt televizoru, ja atskan trauksme. Tikai tad uzzināsim, ko darīt.

Fragments no Lietuvas Aizsardzības ministrijas izdotās rokasgrāmatas: «Jums kā civiliedzīvotājam svarīgākais ir parūpēties, lai jūs paliktu dzīvs, un būtu drošībā. Jums ir jāatkāpjas no karadarbības teritorijas, ja neesat karavīrs vai brīvprātīgais. Jums ir jārīkojas pēc izsludinātā plāna. Visticamāk, kara laikā naudai būs ļoti maza vērtība, tāpēc ir svarīgi iegādāties un krāt potenciālos maiņas produktus, piemēram, cigaretes, baterijas, akumulatorus, sērkociņus, ilgi uzglabājamo pārtiku, alkoholu.»

Šādi viegli uztverami un skaidri padomi ir apkopoti lietuviešu rokas grāmatā. Tajā apskatītas arī ārkārtas situācijas, kas nav tiešā saistībā ar kara stāvokli.

Iekļauta informācija, kā pretoties iebrucējiem un okupācijas varai, kā notiek mobilizācija.

JOZS OLEKS, Lietuvas aizsardzības ministrs: - Es domāju, ka ir padarīts labs darbs. Savlaicīgi padarīts. Tā kā bija daudz pieprasījumu un jautājumu, tad šis bija labs ceļš, kā atbildēt un dalīties ar tām zināšanām, kas ir mūsu rīcībā.

Vai jūs nedomājat, ka šī grāmatas izdošana biedē cilvēkus? Ka to var uztvert kā zīmi, ka kara iespējamība ir reāla?

OLEKS: - Es nedomāju, ka tā būs. Ir dažādi viedokļi diskusijās, televīzijā, radio un sociālajos tīklos. Daži varbūt arī tā uzskata, bet citi saka mums paldies, ka esam snieguši ļoti svarīgas atbildes.

Rokasgrāmatas atbildīgais redaktors Karolis Aleksa skaidro, ka šādai viegli pieejamai un uztveramai informācijai būtu jābūt ikvienas valsts iedzīvotāju rīcībā, ir militārs apdraudējums vai nav. Tā neesot jāskata kontekstā tikai un vienīgi ar pašreizējo ģeopolitisko situāciju.

KAROLIS ALEKSA, rokasgrāmatas atbildīgais redaktors: - Tas var psiholoģiski izskatīties: ja jūs publicējat šādu grāmatu, cilvēki var sākt domāt, ka varbūt valsts gatavojas karam, domāt, vai tas ir reāli vai nereāli, bet mēs uz to skatāmies kā uz instrumentu, kuram ir jābūt izveidotam jau tagad, jābūt pieejamam sabiedrībai. Situācija ir tāda, ka mēs nevaram gaidīt ilgāk.

Tā būtu kļūda, gaidīt piemērotāku brīdi un tad publicēt.

Mēs saprotam, ka psiholoģiskais klimats un politiskā situācija liek cilvēkiem domāt par šiem jautājumiem. Un mēs saprotam, ja sabiedrība to grib zināt, tad valsts drošība un aizsardzība tikai iegūst, ja mēs apmierinām šo pieprasījumu.

Skeptisks par šāda izdevuma nepieciešamību ir Lietuvas interneta portāla 15min.lt galvenais redaktors Rimvids Valatka. Viņš to uzskata par lieku panikas celšanu.

RIMVIDS VALATKA, portāla 15min.lt galvenais redaktors: - Es atbildētu ar vienu vārdu. Tā ir muļķība. Ar Krieviju karo ne ar grāmatām. Labāk būtu vienu papildu stingeru nopirkuši. Es skeptiski izturos pret sabiedrības sagatavošanu karam. Tehniski, tehnoloģiski, pasakot, kas tev jādara tā vai citādi. Katram cilvēkam, pat ja karš sākas, ir jādara savs darbs un jārada pēc iespējas mazāk panikas. To nevar iemācīties, palasot grāmatu. Pirmkārt, valstij ir jācenšas izveidot tādu armiju, lai ienaidnieks nemēģinātu iebrukt, sabiedrībai jābūt patriotiskai, lai katrs cilvēks pēc savām iespējām spētu aizsargāt un aizsargāties un kaitēt ienaidniekam. Pārējais izšķiries uz vietas, jo neviens nezina, kāds tas karš varētu būt. Katrs karš atšķiras no iepriekšējiem, bet mācīšanās notiek no tā, kas jau ir pagātne.

- Kā jūs rīkotos, ja sāktos karš?

AGNESE: - Nezinu, nemācēšu atbildēt.

- Jūs tas interesētu?

AGNESE: - Protams, interesētu. Nezinu, es būtu šoka stāvoklī.

VERONIKA: - Saliktu rociņas un gaidītu glābējus. Nu kas tad būtu.. Es jau vienu karu esmu pārdzīvojusi. Toreiz bija patversmes, tagad jau nav tādas. Bezizeja. Sēdi mājās un cauri. Gaidi, kas būs. Kas notiks, tas notiks.

- Ko jūs gaidītu no valsts?

VERONIKA: - Viņiem ir trauksmes signāls, kuru nevar dzirdēt, ja logi ir ciet. Var dūkt, cik grib. Katrs glābjas, kā māk.

- Vai palīdzētu informācija?

VERONIKA: - Jā, jā, par to nav, ko runāt, lai cilvēks vismaz jūt, ka kāds par viņu domā.

PĀVELS: - Jākravā mantas un jāmeklē drošāka vieta, kur ir pārtika un kur nešauj. Un nav jāiesaistās konfliktos. Tas ir drošākais veids, kā izdzīvot.

- Vai esat bijis militārajā dienestā, vai esat rezervē?

PĀVELS: - Nē, nē, man nav nekāda sakara ar militāro jomu. Mums ir valsts pārvalde, kas mūs visus komandē, un, protams, ja tikšu iesaukts, tad būs jāskatās. Neviens jau negrib iet karot, liet asinis. Par ko? Kungi karo, bet mēs dabonam pa pakaļu.

Latvijā dažādos normatīvajos aktos ir atrodama informācija, kāda būs valsts dienestu un pašvaldību rīcība ārkārtas situācijās. Piemēram, pašvaldību pienākums ir pārtikas izsniegšana cilvēkiem.

Taču par iedzīvotāju izglītošanu, kā būtu jārīkojas kara gadījumā, valsts nav parūpējusies. Tagad, kad lietuvieši ir publicējuši savu rokasgrāmatu, to sola apsvērt arī Aizsardzības ministrijā.

JĀNIS SĀRTS, Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs: - Es nedomāju, ka mums kā ticamus ir vērts izskatīt militārus scenārijus, un es nedomāju, ka mums par to jāsatraucas. Es piekrītu,

ja cilvēkam ir interese iepazīties, ko darīt, es piekrītu, tas ir tā vērts.

Tas ir tā vērts arī, lai zinātu, ja ir kaut kāda lielāka dabas nelaime vai lielas vētras, kā un ko rīkoties, tas ir vērtīgi, manuprāt. Bet to darīt, baidoties no tūlītēja kara, tā nebūtu pareizā motivācija.

Mūsu valsts aizsardzības plānā nav paredzēts, ka iedzīvotāji paši ar ieročiem pretosies iebrucējiem. Šis ir armijas un zemessardzes uzdevums. Ja iedzīvotājiem ir vēlēšanās piedalīties valsts aizstāvēšanā, tad labākais, ko varētu darīt, ir jau tagad pieteikties zemessardzē un apgūt militārās iemaņas, skaidro NBS komandieris Raimonds Graube. Viņš atzīst, ka rokasgrāmata varētu būt noderīga.

Tāda būtu jāveido visiem drošības un glābšanas dienestiem kopā.

Tomēr visas situācijas, kādas varētu rasties, neesot iespējams paredzēt.

RAIMONDS GRAUBE, NBS komandieris: - Pirmkārt, mēs nevaram prognozēt, nomodelēt situāciju. Kā es teicu, tur ļoti liela atbildība pašvaldībām un citām valsts institūcijām. Bet pats svarīgākais ir varbūt daļēja atbilde arī rokasgrāmatā, ko darīt, kādā veidā cilvēkiem būt sasaistē ar iespējamo informācijas saņemšanu.

Latvijas dienesti par labāko rīku iedzīvotāju sagatavošanai ārkārtas situācijām uzskata trauksmes sirēnas un informēšanu uzreiz pēc notikuma iestāšanās. Sirēnas ir Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta pārziņā. Dienestā skaidro, ka ļoti liela daļa no tām sekām, kas var rasties karadarbības gadījumā, ir iespējamas arī miera laikā. Piemēram, ķīmiskās avārijas, sabrukušas ēkas vai pārrautu aizsargdambju izraisīti plūdi. Tādiem gadījumiem ir gatavs gan glābšanas dienests, gan pieejama informācija, kā rīkoties iedzīvotājiem. Izdoti bukleti, publicēti padomi dienesta mājas lapā.

MĀRTIŅŠ BALTMANIS, VUGD Civilās aizsardzības pārvaldes priekšnieks: - Ja mums ir situācija par militāru iebrukumu vai karu, tad ir jārunā par iedzīvotāju apziņošanu, kur tiktu izmantota civilās trauksmes apziņošanas sistēma. Lai uzreiz informētu par iespējamo rīcību un to, kas ir noticis. Un tad, ņemot vērā šos iespējamos apdraudējuma attīstības variantus, jau tiktu sagatavota konkrēta informācija. Katrā konkrētā gadījumā būs rīcības algoritms.

Latvijā ir vesela virkne likumu un noteikumu par civilo aizsardzību, kā katram dienestam būtu jārīkojas ārkārtas situācijās, tostarp arī kara gadījumā, taču tikai neliela daļa no dokumentos sarakstītā ir pārbaudīta mācībās. Iemesls mācību neesamībai, kā ierasts, ir naudas trūkums.

Uz augšu
Back