Grinča sindroms jeb par tiem, kuriem nepatīk Ziemassvētki! (92)

Vientulība ir kā slimība

«Ir divu veidu vientulība – sociālā, kad cilvēks dažādu iemeslu dēļ nespēj pieiet un nelaiž sev klāt citu cilvēku, un eksistenciālā, kas piemīt pilnīgi visiem. Citiem vārdiem, nav iespējams līdz galam iepazīt un būt kopā ar otru. Šī vientulība mums vienkārši ir kā nolemta,» skaidro psiholoģe, uzreiz piebilzdama, ka destruktīva ir tikai sociālā vientulība, kas uzceļ sienu starp līdzcilvēkiem. Tā ir kā slimība, ko parasti īpaši spilgti var manīt mūža otrajā pusē. Jautājums – vai vientulības upuris ir vēlējies un ko darījis, lai savu stāvokli uzlabotu. «Cilvēks ir tiktāl aizgājis no citiem, sarūgtinājies un nocietinājies, ka vairs netic ne sev, ne cilvēkiem, ne brīnumam, ne Dievam. Tāds neklauvē un nevienu neaicina. Netic, ka pie viņa varētu kāds atnākt vai viņš varētu būt citiem interesants. Ja cilvēks dažādu iemeslu dēļ palicis viens, bet gribētu un jautātu par iespēju pavadīt Ziemassvētkus pie citiem, nedomāju, ka viņam atteiktu,» spriež I.Kapustjanska. Viņa min, ka sociālās

vientulības pamatā ir elementāra nespēja būt atvērtam un draudzīgam.

Tā cēlonis parasti meklējams tajā, ka cilvēks neapzinās savu identitāti, kā arī ir pārāk bailīgs vai augstprātīgs, lai ar kādu izveidotu ciešu draudzību.

Būt otram aste, ko paluncināt

Tuvas un atvērtas savstarpējās attiecības ir ļoti būtiskas, lai izdotos jebkura kopā sanākšana. Taču tā vietā bieži vien pie svētku galda triumfē liekulība. «Piekrītu, ka pie sevis jāaicina tikai tie, kurus pieņemu. Tomēr, īpaši darba kolektīvos, gadās tādi, starp kuriem nav lielas saskaņas. Uz kādu brīdi viņi gan saņemas, sapurinās un mēģina pieskaņoties, bet īsti nesanāk. Tādējādi saskarsmes līmenis, kurā nākam kopā, ir diezgan sekls. Visbiežāk runājam, par ko varam pašausmināties, – briesmīgiem dakteriem, neciešamiem skolotājiem, autoavārijām, draņķīgiem laikapstākļiem, jo apvienoties sliktajā ir daudz vienkāršāk. Taču jābūt tā, ka cits citam varētu pateikt: «Ja tev grūti, nāc pie manis. Vari man stāstīt, raudāt uz mana pleca, priecāties. Būšu tavs draugs, tavs suns, ķepa, ko padod, un aste, ko paluncināt.» Ja mēs nespējam to dabūt gatavu, uzskatu, ka nevaram pie tā galda kopā sēdēt,» teic Inese, uzsvērdama, ka ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties, kuros pasākumos piedalīties.

Nevienam nav pienākuma būt svētkos, kuros viņš nejūtas ērti.

Tāpat viesības var laist garām, ja nesen piedzīvota personīgā krīze vai zaudējums vai vienkārši ir sajūta, ka šoreiz neesmu «pilnos ziedos».

Sarežģītāk šo situāciju atrisināt ir ģimenē, kur pēc definīcijas jābūt tuvām un uzticības pilnām attiecībām. Taču bieži vien iezagušies dažādi «asumi». Izrunājot un atvainojoties tos vajadzētu pēc iespējas ātrāk nolīdzināt, mudina psiholoģe. «Svarīgi, ka cilvēki

ne tikai noklausās cits citu, bet arī sadzird

un atbild. Citiem vārdiem – uztvērējs ir zonā. Citādi nekas nesanāks,» saka I.Kapustjanska.

Svētkiem jāgatavojas laikus

Lai pasākums izdotos, nepietiek tikai ar atvērtiem un draudzīgiem cilvēkiem, kuri prot dot un ņemt pretī patīkamas emocijas. Ļoti svarīgi ir svētkus gaidīt un gatavoties tiem. «Ja neesmu gatava, Ziemassvētku vakarā aizejot uz baznīcu, būšu kā nenoskaņots instruments. Būs vajadzīgs laiks, lai pieskaņotos pārējām vijolēm, flautām, kontrabasiem un arfām,» salīdzina Inese. Viņa stāsta, ka šādos brīžos, kad esi gluži kā pēdējā minūtē ielēcis vagonā, mēdz traucēt viss apkārt notiekošais. Kāds ieklepojās, ieraudājās bērns, blakussēdētājs ne tā paskatījās, un prieks vējā.

«Daudziem svētki nepatīk, jo viņi nezina, ko tajos darīt. Tāpēc tam, kurš pārējos uzņem, būtu jāpadomā arī par pasākuma saturu, tēmu, kas laikus jāpaziņo.

Ziemassvētki manā izpratnē ir ļoti priecīgi svētki.

Katrs var izvēlēties savu aspektu. Kāds akcentē Kristus bērniņa piedzimšanu, kas pats par sevi ir priecīgs notikums. Cits ielīksmo pārējos, stāstot bērnības notikumus, kas ir kā atgriešanās brīnumu laikā,» dažādus piemērus, kas palīdz izvairīties no tukšuma un vientulības svētkos, min psiholoģe.

Palīdz brīvprātīgais darbs

Prasme dot un saņemt, bez kā nav iedomājami svētki, ir kā stipras zāles pret vientulību, vēlreiz atgādina I.Kapustjanska. Viņa piebilst, ka viens no labākajiem veidiem, kā to apgūt jau no bērnības, ir brīvprātīgais darbs. Par to varētu interesēties skolā, pašvaldībā, dažādās organizācijās, baznīcā. «Jābūt kādam, kas iekustina un sagatavo brīvprātīgajam darbam, un «sakārto spārnus», ja gājis ne tik gludi, kā gaidīts. Svarīgs pats princips – ja dodu, pienāks reize, kad dos arī man,» uz labiem darbiem pirmssvētku laikā aicina psiholoģe.

Tam piekrīt brīvprātīgā Eva Vītola, kura kopā ar vairākiem draugiem apvienojušies darbam sabiedrības labā. Piemēram, Ziemassvētkos viņi ar paciņām apciemo vientuļos pensionārus. «Parasti mūs sagaida ļoti sirsnīgi. Neatgrūž.

Vecie ļaudis ir atvērti sarunām. Var just, ka viņiem pietrūkst saskarsmes ar citiem cilvēkiem.

Savukārt man tas dod prieku, jo varu izdarīt ko labu,» ieguvumus min brīvprātīgā.

Būt blakus un atbalstīt

_{Anda Švinka, krīžu un konsultāciju centra «Skalbes» krīzes tālruņa konsultante}

Svētku laikā mūs dienā sazvana vidēji desmit krīzē nonākušu cilvēku. Līdzīgi gan sievietes, gan vīrieši, sākot no agras jaunības līdz pat sirmam vecumam. Šogad vairāk ir to, kas cieš ne tikai no Ziemassvētku laikam raksturīgās vientulības sajūtas, bet arī no nepārdzīvotām emocionālām traumām un ievainojumiem, ko uzjundījusi Zolitūdes traģēdija. Taču vientulība joprojām ir pirmajā vietā. Parasti mēs neizprašņājam, kas ir tās iemesli, bet var jau saprast – tuvojas svētki, cilvēki pulcējas ģimenes lokā, bet daudziem tā visa vienkārši nav. Mūsu galvenais uzdevums ir uzklausīt viņus, saprast, būt kopā kaut vai zvana attālumā. Tas arī ir viss, kas vajadzīgs, uz ko mudinām arī visus līdzcilvēkus. Būsim uzmanīgi pret saviem tuvajiem, ieklausīsimies un centīsimies sadzirdēt, ko viņi grib pateikt! Atbalstīsim cits citu! Ikdienā tas ir vairāk nepieciešams nekā dārgas Ziemassvētku dāvanas.

Savstarpējo attiecību tests

Pirmssvētku laikā psiholoģe Inese Kapustjanska iesaka pārbaudīt attiecību dziļumu, izmantojot vienkāršu paņēmienu. Vienā telpas stūrī nostājas cilvēks, kuram tuvojas cits cilvēks. Tiek pārbaudīts, cik tālu viņš spēs pienākt un cik tuvu stūrī stāvošais pielaidīs. «Dažkārt cilvēki šajā testā piedzīvo lielu atklājumu – līdz pat dvēseles satricinājumam –, jo līdz tam cits citu bija nepareizi uztvēruši, domājot, ka viņš jau nepienāks, bet es nelaidīšu,» teic psiholoģe.