«Šī nebūs pēdējā reize, kad mēs jutīsim trekno gadu paviršās celtniecības sekas,» LTV Panorāmā pirms dažām dienām drūmi prognozēja Austrumu slimnīcas neatliekamās palīdzības klīnikas vadītājs Pēteris Tomiņš, kurš tikko bija glābis kārtējā traģēdijas upura dzīvību. Ārsts ir gatavs, ka agri vai vēlu notiks jaunas līdzīgas traģēdijas. Uz šādām domām viņu mudinot būvniecības eksperta Meierovica un valsts prezidenta Bērziņa sacītais.
Re&Re ir sakompromitējis visu Latvijas būvniecību
P. Tomiņam var izrādīties traģiska taisnība, ja vien valstī tūlīt pat netiks pieņemti politiski lēmumi apturēt nekontrolēto nekustamo īpašumu būvniecības nāves ballīti.
Potenciālie nāves slazdi ar nosaukumiem Alfa, Rīga Plaza, Depo, Domina, Maxima, Spice, Rimi un citiem veido mūsdienu Rīgas un Latvijas arhitektonisko seju. Ne tikai tie. Domāju, ka reti kāds tagad uzticas arī steigā sabūvētajām un topošajām daudzdzīvokļu namu jaunbūvēm, kuru reklāmas kampaņai mēs bijām liecinieki visu oktobri. Šlesera, Šīna, Stendzenieka un viņu kompānijas smadzeņu skalošanas kampaņai, kuras mērķis bija iztirgot esošos tukšos īpašumus un būvēt jaunas daudzstāvu «kaltētu sūdu un māla sajaukuma» konstrukciju kastes.
Zolitūdes traģēdija izdarīja lāča pakalpojumu šiem kungiem un viņu biznesiem. 54 nevainīgu cilvēku nāve, cerams, apstādinās arī šo vīru un viņu NĪ firmu, banku biznesu, mēģinot pārdot kādu dzīvokli vai ēku, kuru būvējuši tagad jau totāli sakompromitējušies Latvijas būvnieki.
Nezin vai kāds bagāts Krievijas pilsonis riskēs bez cenas nosišanas iepirkties potenciālā nāves slazdā kādā Latvijas būvnieku producētā namā. Re&Re ir sakompromitējis visu Latvijas būvniecību. Latvijas politiķiem un pašiem būvniekiem tagad būs jāņemas vaiga sviedros, lai atjaunotu uzticību šai nozarei. Mēs sekosim, lai tas izdodas, jo gribam justies droši jebkurā veikalā un sporta, kultūras hallē.
Dzīvības un nāves cena
Zolitūdes Maximā vienā mirklī bojā gāja 54 cilvēki. Kā saka ārsti, šie nelaimīgie upuri pat neapjēdza, kas notiek. Nāve iestājusies momentā. Uz Latvijas ceļiem šogad vien bojā ir gājuši trīs reizes vairāk - 160 cilvēki (CSDD dati 25. novembrī). Taču šiem 160 ceļu satiksmes upuriem netiek izsludināta valsts sēru diena, netiek radīta aleja Rīgas 1. Meža kapos, netiek vākti ziedojumi. Taču šīs 160 nāves arī var saukt par masu slepkavību, jo 160 nāves ir lielāka masa nekā 54 upuri.
Drausmīga statistika tik mazai valstij kā Latvija. Abos gadījumos pamatā ir totāla nevērība pret savu un citu cilvēka dzīvību un drošību. Zolitūdes gadījumā signalizācijas zvanu un paziņojumu ilgstoša ignorēšana. Pat ja Maxima instrukcijas ir pretrunā ar Darba likumu, kas aizliedz darba devējam riskēt ar darbinieku dzīvībām, nevienu darbinieku nedrīkst atlaist, ja viņš reaģē uz trauksmes signalizāciju un pamet kasi. Tur pat nevajadzētu advokātus, lai jebkurš Maxima kasieris vinnētu šādu strīdu tiesā.
Ceļu negadījumos šo nevērību pret dzīvību apliecina ātruma pārsniegšana un atstarotāju nelietošana gājējiem. Ceļu kvalitātei arī ir nozīme, taču ne izšķirošā, jo homo sapiens ātrumu izvēlas atkarībā no ceļa seguma kvalitātes. «Mačo» braukšanas un uzvedības kultūra uz Latvijas ceļiem pļauj dzīvības vēl trakāk nekā Maxima krītošie jumti. Turklāt katru dienu.
Tāpēc bezatbildīga no nācijas drošības viedokļa ir pazīstamā televīzijas šofera (kā šis kungs pats sevi dēvē) P. Timrota kampaņa manabalss.lv ietvaros par 15 km/h robežas palielināšanu limitēto ātrumu normu robežās. Timrots mudina mūs rīkoties tāpat kā tie būvinženieri, kas Zolitūdes Maxima griestu šķērssijas lika saskrūvēt nevis ar 20, bet sešām skrūvēm. Nu mazliet mazāk skrūvju, vai tad tur kas bīstams! = Nu 15 km lielāks ātrums – vai tad tur kas bīstams! Redzat līdzības?
Šo nihilismu nevar likvidēt tikai ar likumu palīdzību, talkā jānāk arī audzināšanai, kas jau no bērnības aicina novērtēt jebkura cilvēka dzīvības vērtību. Arī savu. Jo RE&Re vadītājs Pauniņš droši vien grib bez dzīvības riska iepirkties paša būvētajā supermārketā un Timrots arī grib droši justies uz visbedrainākā ceļa, izvēloties vispiemērotāko ātrumu, nevis aicinot visus pārkāpt ātrumu par 15 km stundā. Jo neviens no viņiem un mums negrib mirt, kad vēl ir laiks un iespēja dzīvot. Tāpat kā negribēja mirt nelaimīgie Maxima traģēdijas upuri.
«Par visu padomāts» vai «Neviens negribēja mirt»?
Niekas nenorėjo mirti (Neviens negribēja mirt) - tā saucas slavenākā lietuviešu kinorežisora Vitauta Žalakēviča (Vytautas Žalakevičius) pazīstamā filma, kas pirmo reizi kino valodā stāstīja par nacionālo partizānu pretošanos padomju varai pēckara Lietuvā. Filma, kurā piedalījās pagājušā gadsimta sešdesmito gadu Baltijas kinoaktieru zieds (D. Banionis, R. Adomaitis, V. Artmane, B. Oja un citi). Pozitīvie varoņi, protams, bija padomju režīma aizstāvji, sliktie – nacionālie partizāni. Taču, neskatoties uz to, tā bija ļoti meistarīgi veidota un pirmā atklātākā (cik nu to atļāva PSRS cenzūra) filma par padomju režīma nostiprināšanos Baltijas valstīs un šā režīma ietekmi uz cilvēku likteņiem.
Šīs filmas nosaukums visiem, kas dzīvojuši PSRS laikā, asociējās ar Lietuvu un tās kultūru. Tāpat kā tagad Latvijā ar šo kaimiņvalsti un tās ne visai godīgo un pat cinisko biznesa kultūru (kā tagad izrādās) asociējas preču zīme Maxima.
Ironiski, ka kopš 21. novembra pēcpusdienas man Maxima reklāmas lozungu «Par visu padomāts» gribas aizstāt ar lozungu «Neviens negribēja mirt», kas ir slavenās lietuviešu filmas nosaukums. Tāpēc, ka tagad veikala Maxima nosaukums rada asociācijas ar nāvi, jo Zolitūtes Maximā, stāvot rindā uz kasi 21. novembrī, arī neviens negribēja mirt. Taču mira.
Populārajai lietuviešu lielveikalu ķēdei būs pamatīgi jānopūlas, lai nomazgātu šo kopīgo asociāciju ar Lietuvas biznesa un kultūras ikonām «Maxima» un «Neviens negribēja mirt». Vismaz Latvijā.
Visiem Maxima katastrofā cietušajiem būtu lietderīgi apvienoties upuru piederīgo sabiedriskā organizācijā līdzīgi tai, kas tika izveidota un joprojām darbojas pēc 1994. gada prāmja Estonia katastrofas, kad bojā gāja 757 cilvēki. Tādā veidā būtu vienkāršāk celt arī civiltiesiskās materiālās prasības pret Maximu, būvniekiem un citiem vainīgajiem. Cerams, ka mūsu valstī atradīsies juristi, kas kalpos ne tikai slepkavu aizstāvībai, bet arī upuru piederīgajiem.
Upuru piederīgajiem un sabiedrībai būtu jāpalīdz atvērt Maxima, Re&Re un citu bezatbildīgo uzņēmumu makus, jo viņi līdz šim naudu, kas bija paredzēta darbinieku un klientu drošībai, tērēja, vairojot savu īpašnieku privāto bagātību. Tādas iespējas nodrošina mūsu demokrātiskās sabiedrības tiesības un likumi, pat ja šos uzņēmumus šīs prasības izputinātu. Tas jādara ne tikai savā, bet arī mūsu labā, lai nepiepildītos daktera Pētera Tomiņa nelāga nojausma, ka šādas traģēdijas varētu atkārtoties.
Vienkārši tāpēc, ka «māla un mēslu» būdas šodien rotā ne tikai Rīgu, bet arī pārējās Latvijas pilsētas, un pagaidām nav ziņu, ka pašvaldības pašas jau vakar būtu sākušas, piemēram, Liepājas Depo vai Kuldīgas Rimi ēku pārbaudi.
Mēs patiešām negribam mirt iepērkoties.
Neviens negribam mirt veikalā.
