Laura Groza-Ķibere sevi nesaudzē - rada vienu jaudīgu izrādi pēc otras

FOTO: Edgars Kalmēns/TVNET

Pavisam nesen Liepājas teātrī pirmizrādi piedzīvoja režisores Lauras Grozas-Ķiberes iestudētais muzikālais dzīvesstāsts «Piafa», taču jau piektdien Dailes teātrī dienas gaismu ieraudzīs režisores jaunākais veikums - Deivida Henrija Hvanga austrumnieciskā drāma «M.Butterfly». Divas jaudīgas izrādes, bet režisore atzīst, ka nogurumu gluži kā ar roku noņem darba procesā iegūtā enerģija. Laura arī sapņo reiz kādu izrādi iestudēt ārvalstu teātrī.

Šobrīd režisore no agra rīta līdz vēlam vakaram ir teātrī, jo rit pēdējie mēģinājumi un sarunas ar aktieriem. Jau 8. novembra vakarā skatītāju vērtējumam tiks nodota austrumnieciskā drāma «M.Butterfly». Paralēli tam režisorei katru dienu ir intervijas - TV, radio, drukātajos un interneta medijos.

Sarunas sākumā režisore atminas aizvadītās vasaras nogali, kad iestudējusi «Piafu» Liepājas teātrī: «Liepājā bija ļoti jauka vasaras izskaņa. Tas bija ļoti skaists laiks. Vasarā savu laiku sadalīju pa nedēļām. Atteicos no visiem citiem darbiem, lai varētu kārtīgi sagatavoties «Piafai» un «M.Butterfly». Brīžiem vien mehāniski sadalīju savu laiku. Viena nedēļa pagāja Francijas zīmē, gatavojoties «Piafai», bet otra nedēļa bija veltīta ««M.Butterfly» un Ķīnai.»

Kā pēc skata trausla un smalka sieviete var vienu pēc otra iestudēt tik jaudīgus un apjomīgus darbus kā «Piafu» un tagad «M.Butterfly»?

- Es nezinu, es, goda vārds, nezinu. Es vienkārši strādāju, Un, protams, jau jūtos nogurusi, jo jau rit ceturtais mēnesis bez brīvdienām. Tā ir milzīga enerģija, kas ir jāieliek izrādē, lai to izveidotu. Un ar to vien ir par maz, jo gribas ideālo rezultātu. Es sevi nekad nežēloju. Tā laikam ir fizika, jo enerģija ražo enerģiju. Es nevaru sūdzēties par globālām noguruma pazīmēm. Protams, gribētos, lai tie darbi izkārtojas loģiskāk, ar ieelpām pa vidu, bet to jau nevaru prasīt. Esmu priecīga, ka vispār ir darbs. Es ņemu visu pretī. Paldies, ka varu strādāt.

FOTO: Edgars Kalmēns/TVNET

Teātra skatītāji jūs salīdzina ar režisori Gaļinu Poliščuku.

- Pati to dzirdu pirmo reizi. Es personiski viņu nepazīstu, bet esmu redzējusi viņas iestudējumus, un man tie ir ļoti patikuši. Neredzu gan viņas un manā darbībā nekādas paralēles. Varbūt tas vienkārši sanāk neizbēgami, jo sieviete režisore ir lielāks retums nekā vīrietis režisors. Varbūt tieši tādēļ skatītāji velk šīs paralēles.

Vai lieli skatuves mākslinieki no Dailes teātra jūs kā režisori klausa un vai viegli ir sastrādāties ar tik lielām un spēcīgām personībām?

- Dailes teātrī pirmos darbus sāku veikt no 2005. gada. Jau astotais gads, kā esmu teātrī, un esmu pa šo laiku sastrādājusies ar aktieriem. Es vairs neanalizēju tāda veida jautājumus. Mēs vienkārši esam un strādājam. Viņi man uzticas, un paldies par to. Dažreiz varbūt mazāk uzticas. Zinu, ka uzticība ir jānopelna. To es ļoti labi saprotu.

Jums kā radošai personībai nepieciešama iedvesma; kādi ir tie brīži, kad atlido mūza?

- Es to nesaucu par mūzu. Tā ir informācijas plūsma, kurā, attīstot savu enerģētiku, es spēju tai pieslēgties, kaut kādai kosmiskai informācijai, jo tā nav mūza vai mistērija, vai romantizēta būtne. Tas ir informācijas lauks, kuram tu vari pieslēgties brīdī, kad pats esi savu vibrāciju ievibrējis tik ļoti, ka vari dabūt informācijas pieslēgumu no citurienes. Tā ir vesela Akaši hronikas teorija. Teorētiski mums visiem ir pieejams kaut kāds informācijas lauks, kuram mēs ik pa brīdim varam pieslēgties. Tas atkarīgs no mūsu pašu enerģijas un blīvuma, vai mēs paši tam varam pietuvoties un to sasniegt.

FOTO: Edgars Kalmēns/TVNET

Vai spējat nodalīt savu dzīvi no savu režisēto izrāžu tēliem?

- Protams. Es nedzīvoju to cilvēku dzīves. Viņi dzīvo manējo dzīvi. Tādā nozīmē, ka mēģinu savu dzīvi stāstīt ar viņu palīdzību. Bet tā jebkurā gadījumā ir mana dzīve, nevis viņu dzīve.

Skatītāji atzinuši, ka teātrī ienācāt ar stiprām un dvēseli uzrunājošām izrādēm.

-

Es sevi netaupu, es sevi plēšu. Un tad, kad tu plēs, tad arī ir rezultāts.

Man ļoti patīk teātris un dzīve. Es negribu teātri saukt par darbu, tas ir izziņas process, kurā atrodos visu savu dzīvi. Gribētu, lai tā būtu. Tāpēc sevi arī netaupu. Ļoti egoistiski, bet to daru sevis dēļ.

Liepājas teātris, Dailes teātris, kas būs nākamais, kur iestudēsiet kādu izrādi? Varbūt vajag pamēģināt ārpus Latvijas robežām?

- Jā, es gribētu. Man ļoti patīk ceļot un citas valstis un kultūras. Domāju, ka reiz kaut kur uztaisīšu kādu izrādi. Nav plānos konkrēta valsts, tas būtu pilnīgi vienalga. Mani fascinē, ka teātris īstenībā jebkur pasaulē ir vienāds. Teātra vide ir īpaša mikropasaule jebkurā pasaules vietā, mainās tikai valoda, mentalitāte un interešu loks.

Veidojot jauniestudējumu «M.Butterfly», noteikti ļoti ilgu laiku pavadījāt, apkopojot informāciju par Ķīnu, par Austrumiem?

- Protams, izmantoju savu it kā šķietami niecīgo dzīves pieredzi, bet tanī pašā laikā nevajag jau aizbraukt uz Ķīnu, lai varētu par to runāt. Tā ir kaut kāda asociācija, spēja mēģināt sajust pasaules pulsu. Informācijas jau mūsdienās tiešām ir daudz, un arī tās vākšanas metodes ir tik dažādas. Atliek tikai pareizi atlasīt. Izlasīju daudz literatūras un noskatījos kino par Ķīnu. Un tādējādi izveidojās galarezultāts, kas ir mūsu latviešu izpratne par Tālajiem Austrumiem.

Vai Dailes teātra skatītājs nebūs šokēts par šādu sižetu: «Franču diplomāts Renē Galimārs cietuma kamerā atceras savas dzīves laimīgo laiku, kad viņš dzīvoja kopā ar Ķīnas operas dīvu Song Lilingu. Kā viņš varēja zināt, ka viņa izsapņotā, ideālā sieviete patiesībā ir Ķīnas valdības spiegs un vīrietis, kurš pārģērbies par sievieti?»

- Tas ir tāpat kā šokēties par ikvakara ziņu raidījuma tematiku. Šī luga ir balstīta uz patiesiem notikumiem, kas pāršalca pasauli astoņdesmito gadu beigās. Tas ir patiess stāsts, kas šokē, tāpat kā daudzi citi netradicionāli stāsti. Es nedomāju, ka tas ir kaut kas šokējošs, bet gan aizkustinošs un interesants stāsts.

Iespējams, vairākkārt noskatījāties arī «M.Butterfly» lugas ekranizāciju ar Džeremiju Aironsu galvenajā lomā? Vai filmā redzētie elementi ir iedvesmojuši, veidojot savu lugu?

- Vairākkārt esmu noskatījusies šo filmu. Nē, filma ir kā atsevišķs mākslas darbs. Tas ir kino, kurā ir pavisam cits žanrs, bet lugā pavisam cits. Tādas burtiskas lietas nemaz nevar paņemt, un es arī negribu neko ņemt.

Tā kā izrādē ir personāžs, kas atveido spiedzi, vai pati interesējaties par spiegošanu un mūsdienu spiegošanas skandāliem?

- Ir ļoti daudz kino par šo tēmu. Tā ir ļoti barojoša un sensacionāla tēma, jo tas viss asociējas ar detektīviem un detektīvromāniem. Protams, tas ir interesanti. Man vispār patīk dramaturģijas darbi, kuros ir detektīvintriga, jo tā jau patiesībā pastāv jebkurā mīlas stāstā.

Speciāli gan pati neinteresējos par mūsdienu spiegošanas skandāliem. Vienkārši, iepazīstoties ar šo vēsturisko stāstu, iepazinos ar spiegošanu, kas ir pati par sevi ļoti interesanta.

Kamēr iestudējāt abas izrādes, iecelta jauna kultūras ministre Dace Melbārde. Kā jūs viņu vērtējat?

- Es neko vēl nezinu. Iepazinu viņu, strādājot pie Dziesmu svētku ieskaņas koncerta, kas bija 2012. gadā. Viņa man atstāja ļoti labu iespaidu. Šobrīd, kad ir notikusi ministru maiņa, esmu ierakusies Dailes teātra tumsā un vēl neesmu paspējusi novērtēt rezultātu, kas ir tapis.

Man mājās nav televizora un neesmu arī ieslēgusi radio, tādēļ ļoti grūti kaut ko komentēt. Es tikai no rīta palasu 15 minūtes internetu, vai nav sācies pasaulē kodolkarš. Tās brīvās stundas, kas man ir, es labāk pavadu izguļoties, nevis uztraucoties par pasaules vai operas problēmām.



Uz augšu