«Kas par koncertzāli, kas par vietu! Kinoteātris!» vakardienas nepieradinātās mūzikas festivāla «Skaņu mežs» pirmā vakara koncertā iesaucās atraktīvais grupas «Jaga Jazzist» bundzinieks. Nudien, prieks, ka «Skaņu mežs» šogad piedāvā Rīgas mūzikas gardēžiem komfortu - mīkstus kino «Splendid Palace» krēslus, vēsturisku interjeru, labu skaņu un pat kinoekrānu. Galu galā jāiztur kādas septiņas stundas, lai izbaudītu visu vakara muzikālo programmu.
Dubults prieks, protams, par to, ka festivāla rīkotājiem izdevās savā «skaņu mežā» ievilināt arī deviņgalvaino norvēģu džeza pūķi «Jaga Jazzist», kas muzicē jau kopš 90.gadu beigām un tiek uzskatīts par vienu no modernā džeza spilgtākajiem kolektīviem. Būtībā tāds norvēģu «Tortoise». Ansambļa koncerts tikpat labi iederētos arī kādā no džeza festivāla «Rīgas ritmi» koncertvakariem vai pat kādā no vasaras rokfestivāliem - grupas muzikālā valoda ir demokrātiska, pieejama plašam klausītāju lokam, vienlaikus sakausējot savā mūzikā frīdžeza, klasiskās mūzikas (īpaši Stīva Reiha minimālismu), elektronikas un, protams, progresīvā roka elementus. Jāpiebilst, ka «Jaga Jazzist» 1994. gadā nodibināja brāļi Larss un Martins Horntveti (Lars, Martin Horntveth). Grupas slavas stunda sita, kad radiostacija BBC nosauca viņu debijas albumu «A Livingroom Hush» par labāko 2002. gada džeza ierakstu.
«Es tev teicu, ka tev patiks,» pēc koncerta nejauši noklausījos divu sajūsminātu meiteņu sarunu. «Un tu teici, ka tev džezs nepatīk.»
Tas tiešām nebija džezs tradicionālā izpratnē. Tas bija fusion - dažādu žanru kokteilis ar džeza elementiem.
Vāgners sastopas ar Fela Kuti
- tā varētu raksturot koncerta kulmināciju, lielisko un asprātīgo «Vienroču bandītu» jeb «One Armed Bandit» (skat. audio), kas kopā ar askētiskajām skatuves dekorācijām (spēļu automāta ikoniņām - ķirsīti, zvaniņu «7») radīja muzikālu pavadījumu iedomātas spēļu zāles videi.
«Jaga Jazzist» mūzika ir precīza, pārdomāta, tajā nav vietas liekai improvizācijai. Katrs no deviņiem mūziķiem koncerta laikā mainīja instrumentus, demonstrējot savas muzikālās prasmes, taču vienlaikus neradot «bardaku» - katrs sava instrumenta partiju ieklāja tieši tur, kur nepieciešams.
Šo koncertu festivāla rīkotāji bija nodēvējuši par akustiskās un elektriskās mūzikas koncertvakaru «Plašumi» - «Jaga Jazzist» šim uzstādījumam atbilda par visiem 100 procentiem.
Pēc norvēģiem uz skatuves kāpt vēl kādam māksliniekam ļoti vēlā ceturtdienas vakarā šķita teju bezjēdzīgi, taču, lai arī liela daļa publikas tiešām pēc «Jaga Jazzist» devās prom, pacietīgākie eksperimentālās mūzikas cienītāji vakara noslēgumā uz lielā ekrāna varēja noskatīties 1977.gada Rīgas kinostudijas klasiku «Nāves ēnā» ar jaunradītu skaņu celiņu. Trokšņu mūzikas žanrā populārās amerikāņu grupas «Wolf Eyes» dalībnieks Neits Jangs (Nate Young) centās no visas sirds, bet pēc dzīvo instrumentu mūzikas lavīnas no jauna pārslēgties uz abstraktāku skaņu pasauli nebija viegli, īpaši tādā vēlā stundā.
Bez Neita Janga un «Jaga Jazzist» ceturtdienas koncertā izskanēja arī multidisciplinārā mākslinieka Jana Petera Zontāga jaunais darbs «Pacific Nocturne», amerikāņu avangarda bundzinieka Viljama Hukera (William Hooker) trio, KTL maigais noizs, Fila Nibloka ambiences un Stefana Matjē elektroakustiskie eksperimenti.
Man kā dzīvo instrumentu (ar to domājot - klasisko džeza/roka komplektu: bungas, bass, ģitāra, pūšamie) mūzikas cienītājam īpaši pie sirds gāja Edgara Rubeņa, Hukera un lietuviešu saksofonista Ļuda Mockūna (Liudas Mockūnas) saspēle. Priekšnesumu ar žestiem un pāris izsaucieniem diriģēja Hukers, ļaujot gan Rubenim, gan Mockūnam absolūtu improvizācijas brīvību. Rezultāts bija otrreiz neatkārtojams frīdžeza un brīvās improvizācijas koncertuzvedums, kur trīs instrumentu skaņas (Edgars gan vairāk rotaļājās ar pedāļiem) gan sapinās vienā juceklīgā virpulī, gan veidoja savdabīgu dialogu vai pat monologu, īsti pie konkrēta ritma tā arī nepieturoties.
Ejot uz @jagajazzist iznāca redzēt Sunn o))) ģitārista projektu KTL. Bija labs. Gandrīz būtu palaidis garām. pic.twitter.com/8f2drrdrT0
— Einārs Cilinskis (@EinarsCilinskis) October 11, 2013
Vienīgo vilšanos sagādāja vecais kungs Fils Nibloks, kura «koncerts» izpaudās šādi: pie skaņu pults tika nolikts dators, uz skatuves čelliste Guna Āboliņa no «Sinfonietta Riga» un uzspiesta poga «play». Pa to laiku, kamēr skan dators, pats Nibloks vai nu vēsā mierā stāv pie ekrāna un bauda šovu, vai mierīgi sēž zālē starp skatītājiem. Viss būtu labi, ja vienā brīdī nejauši vecajam vīram neuzspiestos pauze. «Shit!» pie sevis norūca Nibloks, un uz pāris sekundēm kinoteātrī iestājās totāls klusums (pat čells neskanēja dīvainā kārtā).
Jājautā, kur ir tā robeža starp dzīvo performanci un gandrīz 100% fonogrammas izmantošanu?
Lai laba veselība vecajam vīram!
Arī šovakar «Skaņu mežs» turpinās ar koncertiem «Palladium» koncertzālē. Vakars būs veltīts ritmiskajai mūzikai, tostarp eksperimentālās deju mūzikas projektiem Demdike Stare un Shackleton, kā arī avangarda mūzikai, kas savā saturā izmanto deju mūzikas kodus. Endija Stota (Andy Stott) vārds oficiālajā festivāla mājas lapā ir izsvītrots... žēl gan.
Savukārt sestdien koncerti notiks Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā.
