Viss varēja notikt. Līdz svētdienai, kad seši jaunie deputāti no ZRP to visu sagrāva. Līdz pat šim brīdim viņu patiesie motīvi nav skaidri un saprotami. Viņi paši bija izveidojuši jaunu partiju, bija tās biedri. Kāpēc iekšējo nesaskaņu dēļ pēkšņi ķīlnieku lomā bija jānostāda visa valsts? Pēc pilnīga absurda izklausījās viņu teiktais, ka turpināšot atbalstīt koalīciju. Vai viņi patiešām iedomājās, ka var pakļaut sešu cilvēku ambīcijām, iegribām valdības stabilitāti? Kopš kura laika aste vicinās suni? Vai tā ir tā jaunā "politiskā kultūra", ko viņi paši solīja nest?
Vai viņi spēj paskaidrot, kādēļ apvienojās ap Klāvu Olšteinu, kurš šajā izšķirīgajā laikā bija manāms Edgara Jaunupa un Dana Titava sabiedrībā? Nevienam nav noslēpums, ka pirmajam patīk ieturēt privātas vakariņas ar ietekmīgiem sponsoriem valdības veidošanu laikā, bet otrais labprāt bauda futbola spēles kopā ar Vladmiru Vaškeviču.
Šajā situācijā Olšteina žēlošanās par uzticības trūkumu no partijas biedru puses ir neiedomājama liekulība un nožēlojama cūcība. Gan pret bijušajiem partijas biedriem, gan pret visiem ZRP vēlētājiem. Ja atlikušie pieci bez Olšteina cer saglabāt kaut nelielas reputācijas druskas, tad viņu vienīgā izvēle ir nolikt mandātus. Vai arī visu atlikušo mūžu dzīvot ar zīmogu, ko reiz līdzīgā gadījumā nodibināja Jānis Jurkāns, pieminot līdzīgus “uzmetējus”. Viņš viņus nodevēja savādāk. Nav šaubu, ka minētajiem pieciem deputātiem turpmāk būs ar to jāsadzīvo. Ja vien neatradīs drosmi atvainoties cilvēkam, uz kura pleciem iejāja Saeimā.
Kā Ušakovs ielūkojās Olšteina gaišajā dvēselītē
Šobrīd atliek vien kārtējo reizi apbrīnot "Saskaņas centra" līdera Nila Ušakova apbrīnojamo gaišredzību. Atgādinu – pirms nedēļas viņš uzmundrināja savus vēlētājus: "Bet mums vēl ir nedēļa, lai strādātu un nepieļautu šīs valdības izveidošanu." (Но у нас есть еще неделя, чтобы работать над тем, чтобы это правительство все таки изначально не было сформировано.)
Nu gluži kā ūdenī nākotni būtu noskatījis. Vai Klāva Olšteina gaišajā dvēselītē. Tikmēr mēs visi atkal esam brīnumzemē Latvijā, kur suni mēdz luncināt aste.