Latvija – zeme, kur aste luncina suni

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

11.Saeimas deputāts Klāvs Olšteins svinīgo zvērestu jeb solījumu apliecina ar savu parakstu. 17.oktobris, 2011

FOTO: LETA

Vēl pirms pāris mēnešiem daudziem bija apņemšanās padarīt Latviju par labāku zemi, valsti. Bija mērķi, cerība, aktīva rīcība, skaidri plāni un skaisti sapņi. Bija pat kaut kas daudz vairāk, kaut kas tāds, ko bijām aizmirsuši kopš Atmodas laikiem, – cerības, ka atkal būs vērtības un ideāli, kas saliedēs sabiedrību.

Bija arī politiķis, kuram pietika drosmes aicināt lauzt sistēmu. To pašu sistēmu, kas bija novedusi valsti pie miljardu parādiem, ārzemnieku kontroles pār ekonomiku, resursiem un īpašumiem. Tādas kontroles, kur latviešiem lielākoties bija atvēlēta vien tā pati vecā kalpa loma. Izskatās, ka skaistais vasaras sapnis, kas sākās 28.maijā, ir pārvērties par murgu.

Svētdien sešu ZRP "šķeltnieku" paziņojums bija kā auksts ūdens spainis uz galvas pat daudz pieredzējušajai Latvijas sabiedrībai. Šobrīd ir ārkārtīgi svarīgi saprast – kāpēc tā ir noticis? Vai pie visa ir vainīgs Valdis Zatlers? Šobrīd viņu kritizē visi, kam nav slinkums, dēvējot par nodevēju, lempi, neprofesionāli un citos ne pārāk glītos vārdos. Ja kāds pat tikai iedomājas to apšaubīt, tad riskē pats dabūt uz galvas dubļu spaini un tapt mūžam ierakstīts "kangarisko zatleristu" sarakstā.

Patiesību sakot, daļu no šiem apvainojumiem Zatlers un viņa tuvākā komanda ir godam nopelnījuši. Nereti viņi ir rīkojušies pārsteidzīgi, neapdomīgi un arī liekulīgi. Jau priekšvēlēšanu cīņā profesionāļiem vajadzēja pamanīt, ka Zatlera komandas redzamākās personas – Edmunds Sprūdžs un Sandra Sondore-Kukule ir vāji un ievainojami posmi ZRP.

Sprūdžs un Kukule – ZRP vājie posmi

Sprūdžam ir nepārliecinoša biznesa pieredze, neskaidri izglītības dokumenti un, pats galvenais, viņš izskatās nepieredzējis un nenobriedis. To nekavējoties pamanīja konkurenti un apskatnieki – pie katras izdevības norādot, ka ZRP premjera kandidāts ir "neizglītots puišelis". Taisnība vai nav taisnība, bet šis viedoklis kļuva ļoti izplatīts. Iespējams, ka tas laupīja balsis vēlēšanās un pēc tam mazināja ZRP reputāciju koalīcijas veidošanas laikā. Profesionāla komanda būtu to ātrāk sapratusi un Sprūdžs kaut mazliet atkāptos no starmešu gaismām. Zatlers rīkojās pilnīgi pretēji – spītīgi virzīja viņu premjerministra postenim. Iespējams, ka patiesībā Sprūdžs ir ļoti zinošs un nobriedis cilvēks. Tomēr politikā izšķiroša nozīmē ir publiskajam tēlam. Konkurenti un masu mediji to ir krietni saplosījuši.

Otrs ļoti vājais posms ir Sandra Sondore-Kukule. Viņai nenoliedzami ir pamatīgas reputācijas problēmas. Var, protams, diskutēt par smalkiem autiņiem, bet politikas profesionāļi zina, ka vizināšanās ar ekskluzīvu "Jaguar" nav taisnākas ceļš uz vēlētāju sirdīm. To pašu var teikt par smalku villu Ādažos un ne pārāk smalku strīdu par tauvas joslu. Tomēr ir pats smagākais un kritiskākais punkts viņas reputācijai ir savādā ekspedīcija ar dārgiem auto "Ceļš uz mājām". Ņemot vērā, ka šajā projektā tika dāsni pumpēta nauda no valsts uzņēmumiem, tas liecina par viņas ciešo saistību ar agrāko eliti un tās ciniskajiem paradumiem. Ir bezgala grūti noticēt, ka tieši šāda persona būs viena no "jaunās politiskās kultūras" redzamākajām pārstāvēm.

Vēlētāju izvēli ir jārespektē. Pat Valdim Zatleram

Kukules-Sondores pieredze un zināšanas valsts līmeņa juridiskajos jautājumos var būt visaugstākajā līmenī, Zatlera uzticība bezgalīga, bet publiskajai politikai viņa sevi ir norakstījusi. Visbriesmīgāko kļūdu Sondore-Kukule un pats Zatlers izdarīja jau pēc vēlēšanām – vēlētāji viņu bija izsvītrojuši, bet abi galvenie varoņi to skaidroja pavisam nepārliecinoši – vēlētāji viņu vienkārši pietiekami nepazīstot. Vai Zatlers pilnā nopietnība domā, ka Latvijā lasītākais izdevums ir "Rīgas Laiks", nevis "Privātā Dzīve"?! Atkal – iespējams, ka viņa ir ļoti zinoša profesionāle un alkst nest valstij ideālus un vērtības, tomēr publiskais tēls ir tāds, kāds ir. Un vēlētāju izvēle ir jārespektē. Pat Valdim Zatleram. Atrunas un ignorēšana ir liekulība.

Šobrīd izskatās, ka tieši šo nepārliecinošo kandidātu izvēle un spītīgā turēšana starmešu gaismā izdarīja lāča pakalpojumu pašam Zatleram, ZRP un, pats galvenais, idejām un reformām, ko viņi piedāvāja sabiedrībai. Sprūdžs un Sondore-Kukule bija viegli ievainojami, un, protams, šo iespēju nelaida garām ne konkurenti, ne mediji. ZRP tika sista, un nevar teikt, ka bez pamata.

Otra, iespējams, vissmagākā un izšķirošā kļūda bija negaidītais nakts lēmums aicināt koalīcijā "Saskaņas centru". Par to jau ir daudz diskutēts, bet šobrīd visiem ir skaidrs, ka doma varbūt bija laba, bet rīcība bija graujoši nepārdomāta un nesagatavota. Tas, kas notika vēlāk, liecināja, ka Zatlers un ZRP tomēr rēķinās ar sabiedrības viedokli, spēj atzīt kļūdas un labot tās.

Kā Zatleram vairāk – kļūdu vai panākumu?

Kopumā, ja skatās uz Zatlera un viņu domubiedru paveikto, tad panākumu bija vairāk nekā kļūdu. Zatlers uzdrošinājās atlaist Saeimu, kurā oligarhi ciešā saitē ar "Saskaņas centru" bija izveidojuši "sarkano kvadrātu" un valstij izšķirošos posteņos iebalsoja sev vēlamās personas, slaidi uzspļaujot formālajiem koalīcijas partneriem no "Vienotības". Līdzīgas pretrunas plosīja arī valdību, kur Lembergs varēja premjerministram ierādīt vietu, piemēram, jautājumā par iekšlietu ministra atbilstību amatam. Un tas nebija ne pirmais, ne vienīgais premjera pazemojums.

Zatlers izveidoja jaunu komandu, kas spēja radīt kvalitatīvu programmu, piedāvāt ilgi gaidītās, nepieciešamas reformās. Līdz šim gandrīz nepamanīts fakts ir tas, ka ZRP šajās vēlēšanās palielināja to vēlētāju izvēli, kuri līdz šim bija spiesti balsot par "Vienotību" kā vienīgo "mazāko ļaunumu". Tagad vismaz bija alternatīva tiem, kuri vairs īsti neticēja "Vienotības" sparam nopietni apkarot korupciju un oligarhus.

Ļoti svarīgi – Zatlers un ZRP panāca, ka no aktīvās politikas būtiski tika izstumti redzamākie un ietekmīgākie oligarhi – Lembergs, Šķēle un Šlesers. Daudzi tagad saka, ka viņi bija demonizēti un tā bija pārspīlēta problēma. Tam nekādi nevar piekrist. Viņu "oligarhiskums" ir tikai daļa no pamata problēmas. Neviens no viņiem līdz šim nav notiesāts, un par noziedzniekiem viņus nedrīkst saukt. Par laimi, dzīvojam valstī, kur cilvēku vainīgumu vai nevainīgumu nosaka tiesā, nevis publiski noklapē ar avīzēm. Pamatiemesls, kādēļ viņus sen vajadzēja izstumt no lielās politikas, ir neveiksmīgā valsts vadīšana. Līdz 2009.gadam viņiem kopā vai atsevišķi bija milzīga ietekme, un sekas mēs visi redzam un jūtam. Viņi paši ir multimiljonāri, bet valsts un tās iedzīvotāju parādi ir mērāmi miljardos. Tādēļ viņiem vajadzēja iet, un tieši Zatlers deva vēlētājiem iespēju parādīt durvis.

Visbeidzot nevar nenovērtēt enerģiju, ar kādu Zatlers spēja apvienot zinošus un spējīgus cilvēkus reformām un ticībai lauzt politisko sistēmu. To sistēmu ar kuru apmierināti bija vien tie, kuri trekni barojās no siles. Tas nav maz, un nav jābrīnās par milzīgo pretdarbību, masīvajiem un metodiskajiem uzbrukumiem no visām iespējamām pusēm. Viņš bija metis izaicinājumu faktiski visiem šīs absurdās sistēmas iemītniekiem.

Politmanipulatoru gaviles un triumfs

Ļoti svarīgi ir ievērot: kas bija visaktīvākie un metodiskākie Zatlera un ZRP kritiķi? Īpaši izcēlās bēdīgi slavenie politmanipulatori Jurģis Liepnieks un Dans Titavs. Viņu viedoklis regulāri un dāsni tika tiražēts tieši avīzes "Diena" slejās. Var tikai jautāt – kāpēc? Jautājums ir arī par citu mediju žurnālistu kāri izplatīt viņu viedokļus. Tai skaitā LTV.

Abi tiek uzskatīti par polittehnologiem. Tas ir – par personām, kas slēptā vai atklātā veidā mēģina manipulēt ar sabiedrības viedokli par labu kādam politiskajam vai ekonomiskajam grupējumam. Līdz ar to katrs viņu viedoklis ir kritiski jāvērtē tieši no šā aspekta. Kad viņi runā to, ko domā, un kad viņi apzināti mēģina manipulēt ar sabiedrisko domu sev vajadzīgajā virzienā? Abi ir ļoti pieredzējuši, un katram viņu vēstījumam vienmēr ir skaidrs mērķis. Titavs jau vairākus mēnešus metodiski ir atkārtojis šo un līdzīgus domu graudus: "Zatlera izraisītais haoss Latvijas politikā turpinās." Liepnieks neatpalika, tiražējot pa labi un pa kreisi – "Zatleru motivēja kliedzošs savtīgums". Nav jābūt lielam demagogam, lai zinātu, kas pārvēršas par patiesību, ja to atkārto pietiekami bieži un skaļi.

Par viņu profesionālismu šaubu nav – šobrīd līdzīgi domā ļoti liela sabiedrības daļa. Titavs un Liepnieks savu ir panākuši. Viņu viedoklis ir sadzirdēts, uzklausīts un pieņemts. Melnā PR lavīnas efekts nostrādājis perfekti – izprovocētai masu histērijai ļāvās pat tie, kuri iepriekš domāja ar savu galvu. Lupatlielveikalu “trakās dienas” var tikai pamācīties. Ņemot vērā Liepnieka un Titava profesiju un reputāciju, ir pamatots jautājums – cik mēs viņiem varam ticēt, paļauties un vai tas nebija kādu ietekmīgu klientu pasūtījums?

Par pasūtītāju trūkumu ZRP diskreditēšanā noteikti nevarēja sūdzēties. Zatlers bija atņēmis ietekmi Lembergam, pamatīgi izstūmis no politikas Šķēli, Šlesers zaudējis deputāta neaizskaramību. Arī "Vienotība" ar Solvitu Āboltiņu priekšgalā nejutās laimīgi par aktīvajiem konkurentiem, kuru dēļ daudzi zaudēja deputātu vietas, ērtos ministru krēslus un ietekmi. Līdzīgās domās noteikti bija arī Āboltiņas politiskais padomnieks un "Vienotības" "kasieris" Edgars Jaunups. Var tikai pieņemt, ka Zatlera un ZRP nelabvēļu saraksts ar to tikai tikai sākas.

Kā skaists sapnis pārvēršas par murgu?

Saliekot kopā, mēs varam sākt nojaust, kāpēc tā cerība un sapnis, kas parādījās 28.maijā ar rīkojumu Nr. 2, šajā svētdienā pārvērtās par pilnīgu murgu. Lai kā ZRP ar Zatleru kūleņoja un klupa, konkurenti un mediji pamatoti un nepamatoti kritizēja, tomēr vēl bija atlikušas cerības uz stabilitāti, reformām un pārmaiņām. Koalīcijā bija apvienojušās divas lielas partijas – abas ar labām programmām, viena ar lielu pieredzi, otra ar reformu entuziasmu, sparīgiem jaunpienācējiem. Par trešo tika uzaicināta Nacionālā apvienība, un tas acīmredzami tika darīts, ieklausoties sabiedrības viedoklī. Neviens no šīs koalīcijas nebija ideāls, nevainojams un perfekts. Tomēr bija jau gandrīz panākta vienošanās, lai beidzot varētu sākt strādāt. Atlika vien piemeklēt labākos ministrus. Neoficiāli nosauktos eksperti vērtēja kā labu un cerīgu komandu. Par tās vadītāju jau bija izlemts, respektējot to pašu vēlētāju izvēli, – Valdis Dombrovskis.

Viss varēja notikt. Līdz svētdienai, kad seši jaunie deputāti no ZRP to visu sagrāva. Līdz pat šim brīdim viņu patiesie motīvi nav skaidri un saprotami. Viņi paši bija izveidojuši jaunu partiju, bija tās biedri. Kāpēc iekšējo nesaskaņu dēļ pēkšņi ķīlnieku lomā bija jānostāda visa valsts? Pēc pilnīga absurda izklausījās viņu teiktais, ka turpināšot atbalstīt koalīciju. Vai viņi patiešām iedomājās, ka var pakļaut sešu cilvēku ambīcijām, iegribām valdības stabilitāti? Kopš kura laika aste vicinās suni? Vai tā ir tā jaunā "politiskā kultūra", ko viņi paši solīja nest?

Vai viņi spēj paskaidrot, kādēļ apvienojās ap Klāvu Olšteinu, kurš šajā izšķirīgajā laikā bija manāms Edgara Jaunupa un Dana Titava sabiedrībā? Nevienam nav noslēpums, ka pirmajam patīk ieturēt privātas vakariņas ar ietekmīgiem sponsoriem valdības veidošanu laikā, bet otrais labprāt bauda futbola spēles kopā ar Vladmiru Vaškeviču.

Šajā situācijā Olšteina žēlošanās par uzticības trūkumu no partijas biedru puses ir neiedomājama liekulība un nožēlojama cūcība. Gan pret bijušajiem partijas biedriem, gan pret visiem ZRP vēlētājiem. Ja atlikušie pieci bez Olšteina cer saglabāt kaut nelielas reputācijas druskas, tad viņu vienīgā izvēle ir nolikt mandātus. Vai arī visu atlikušo mūžu dzīvot ar zīmogu, ko reiz līdzīgā gadījumā nodibināja Jānis Jurkāns, pieminot līdzīgus “uzmetējus”. Viņš viņus nodevēja savādāk. Nav šaubu, ka minētajiem pieciem deputātiem turpmāk būs ar to jāsadzīvo. Ja vien neatradīs drosmi atvainoties cilvēkam, uz kura pleciem iejāja Saeimā.

Kā Ušakovs ielūkojās Olšteina gaišajā dvēselītē

Šobrīd atliek vien kārtējo reizi apbrīnot "Saskaņas centra" līdera Nila Ušakova apbrīnojamo gaišredzību. Atgādinu – pirms nedēļas viņš uzmundrināja savus vēlētājus: "Bet mums vēl ir nedēļa, lai strādātu un nepieļautu šīs valdības izveidošanu." (Но у нас есть еще неделя, чтобы работать над тем, чтобы это правительство все таки изначально не было сформировано.)

Nu gluži kā ūdenī nākotni būtu noskatījis. Vai Klāva Olšteina gaišajā dvēselītē. Tikmēr mēs visi atkal esam brīnumzemē Latvijā, kur suni mēdz luncināt aste.

Uz augšu