ISMS - Ventspils pagrīdes fantastiskās kolāžas

«Smogs»

FOTO: no personiskā arhīva

«Isms» jeb Andris Grandbergs - latviešu mūziķis, grafiskais dizainers izdevis jaunu albumu «Burzma». Andris pēc izglītības ir radiotehniķis, fotogrāfs, vizuālo komunikāciju dizainers. Vairāku grupu un projektu līderis: «ISMS», «Smogs», «Nācijas Urīns», «Uldis Dumpis», «Mutants Bende» u.c. Piedāvājam interviju ar mākslinieku.

Pagrīde, latviešu hārdkors un 1990. gadi – varbūt, mazu ekskursiju, leģendām apvītās grupas «Smogs», «Uldis Dumpis» un citas, kurās esi bijis grupu dibinātājs, mūziķis un pagrīdē «visvairāk grupu nomainījušais» titula dalībnieks ar.

Andris Grandbergs: Man mūzikas radīšana sākās jau bērnībā, kad tēva maģī «Nota» ar citiem «sētas bērniem» rakstījām ar mikrofonu pa televizoru redzētas parodijas par to laiku populāriem televīzijas raidījumiem. Tas bija tāds nejaušs stimuls arī turpmāk sist ritmā kāju pret grīdu jebkurā vietā un imitēt «nopietnos personāžus», piemēram, «Depeche Mode». Bija tikai nepieciešama kaut kāda ievirze .

Sākumā startēju kā lenšu licējs dažās Rīgas Radioelektronikas un aparātbūves tehnikuma (RRAT) lokālajās diskotēkās, kur savulaik apguvu radiotehniķa profesiju. RRAT kursā mācījos kopā ar Andri Indānu (Andžoni), un redzēju, ka viņš aizrautīgi un, man līdz šim neredzētā formā, taisa roku, fano par «Dzelteniem Pastniekiem» u.c. tā laika vietējiem disko brendiem. Tas, un pārējais tehnikuma kursabiedru diskofīlings iedvesmoja.

Dzīvoju kojās, istabā bija «Elfa», no mono uz stereo pārtaisīts mazs kasešnieks, no cita kursa biedra Māra Freidenfleda aizlienēta, viņa paštaisīta solo ģitāra, ksilofons, blumīzers, tējkannas, glāzes, četru jauniešu balsis u.c. lietas, lai kopumā ierakstītu «Analfabētisms» albumu «Bez bērnības». Tas bija 1991. gads, mūsu RRAT pēdējais kurss, kad uz ielas notika «lielais Latvijas politiskais sprādziens». Ar manu kursa biedru Guntaru Rubeni startējām tālāk – Rīgas Tehniskajā universitātē.

Tā gada vasaras brīvlaikā Ventspilī, bet šoreiz ar citiem saviem draugiem – Madaru Štramdieri un Uldi Zēniņu (Puišelis) nodibinājām «Smukuma Stumums» un ierakstījām albumus «Dzīve Ventspilī», «Pohujs». Man bija ģitāra, Puišelim – viņa paštaisītais bass no skaidu plates, Madars sita bungu imitācijas. Vasaras ierakstu sesiju beigās radās arī pirmais ISMS albums «Naids», kur visu darīju viens. Ventspilī tiku pie «lielākas» pusakustiskās ģitāras un fūža.

Pēc tam ar Guntaru Rubeni Rīgā, 1992.gadā, «Tornī» tusējot nodibinājām «Uldis Dumpis». Spēlējām nosacīti neprognozējami traku hārdkoru (hardcore), kur bungas sita gan Andžons, gan Marks (Mārcis Bērziņš), gan arī Uldis Gedra, Jānis Daugavietis arī giču mazliet piespēlēja. Guntars rāva savu baseni, bet es – vokālu un sologiču. Ierakstījāmies («Gaidītais spļāviens», «Jēzus palika gribot»), uzstājāmies, arī, vienu reizi koncertā uz tādas mazas skatuves Lietišķajos.

1992.g. RTU studiju ziemas brīvdienās, Ventspilī kopā ar Puišeli un Madaru pārsaucām «Smukuma Stumums» par «Nācijas Urīns», iegādājos arī īstu bungu komplektu. Notika apgreids uz pilnvērtīgāku skaņas aparatūru, ierakstu sesiju pārcēlām no dzīvokļa uz manu garāžu. Ierakstījām «Smirdīgie Ziemassvētki» (1992).

Pēc tam, kaut kad Rīgā, Guntars pārgāja studēt uz Latvija Universitātes ģeogrāfiem. Es paliku Tornī un kopā ar Mārtiņu Lablaiku un Uldi Gedru nodibinājām grupu «Smogs». Sākotnējais nosaukums varēja kļūt «Smogs Despots», bet kaut kā no tā «despota» atbrīvojāmies. Tas bija diezgan satrenētu personāžu bariņš, jo Lablaiks savu pieredzi bija uzkrājis Inokentijā Mārplā kā basists, bet Gedra – kā daudzu Torņa projektu bundzinieks. Spēlējām ātri, tekstus ar soloģitāras partijām piegādāju es no savām kojām. Bija atraktīva noskaņa, nebija šaubu par grupas vājumu utt. Tanī laikā viss bija nomācoši labi. Aizbraucām uz Igaunijas studiju Pērnavā, lai ierakstītu divus hitus priekš vinila plates. Tornī ierakstījām divus albumus «Orgānu demonstrācija» (1994) un «Plastmasa» (1995). Pāris reižu arī uzstājāmies.

«Smogs»

FOTO: No personiskā arhīva

Ap to laiku Ventspilī (1993. un 1994.g. vasarās) «Nācijas Urīns» arī ierakstīja divus albumus «D Nr. 2» (1993) un «Humors» (1994). Mēs ierakstu sesijās mainījāmies ar instrumentiem, lai panāktu domas plašumu, lai nekas neskanētu kā iepriekš paredzēts, lai visi būtu grupas noteicēji. 1993. gada ierakstā parādās arī Norķis (Normunds Kornijanovs), kurš no dienesta Latvijas armijā atved savu filosofiju. Grupas kodols ir bagātināts. Visu «Nācijas Urīns» albumu izlase ir «Skaistums» (1995).

1993. gada beigās ar Puišeli divatā uzcepām projektu «Mutants Bende», ierakstījām albumu «Mutants Bende» (1993). Tas ir tempa ziņā visātrākais no visiem ierakstiem, kuros esmu piedalījies, un kaut kādā ziņā ietekmējies no to laiku Kuldīgas pankroka kustības, arī no «Napalm Death».

Latviešu pagrīdes grupas allaž izcēlušās ar oriģināliem nosaukumiem - jaunības

Andris Grandbergs: ... tas, laikam, ir tas jaunības skatījums, jo savus nosaukumus esmu izvēlējies, vadoties no rietumu pasaules pieredzes. Tam jābūt tādam, lai tas stāvētu uz galda gadiem, lai tas nepazustu kaut kādā kūdrā. Morāle bija: «Nedrīkst saukties visiem zināmās formās!». Palīdzēja «The Sex Pistols» un «Dead Kennedys». Nosaukums «Nācijas Urīns» radās man, Madaram un Puišelim, klausoties «Sonic Youth» plati «Daydream Nation», kur bija degoša svece noformējumā. Ar ISMS nosaukumu savulaik mazliet ielidoju stratosfērā, jo tagad ar identitāti ir problēmas un kāds kaut ko pasaulē dara ar tādu pašu vārdu. Ir sanācis tā, ka tolaik bez interneta, kur var pārbaudīt un testēt, šis vārds, kā izskaņa no Analfabētisms, ir kļuvis aktuāls daudziem. Vienkārši – tad par starptautisku mārketingu nedomāju un arī nevarēju. Savukārt nosaukums «Uldis Dumpis» ir tīrs latviešu piegājiens asociāciju virzienā, jo šis latviešu aktieris ir neatkārtojams, cienījams, visiem mīļš kā smags dzelzceļa vagons, kā vietējās kultūras spēks, kā dumpinieciskums jebkuram, kas to satiek.

Esi spēlējis ģitāru, basģitāru, bungas, dziedājis, kā ir šobrīd?

Andris Grandbergs: Esmu to visu spēlējis. Tagad domāju par to vai mana balss atbilst manam iekšējam noskaņojumam. Viena lieta, ja to dara uz skatuves vai otra – ierakstā. Šobrīd domāju tikai par digitālu skaņu ģenerējošu tehniku nākotnē un pareizi/nepareiziem tekstiem. Jūtu, ka ģitāru un bungu spēlēšanas pieredze ļauj man izpausties tur, kur citi netiek tam klāt. Treniņš ar dzīvajiem instrumentiem pašmācības ceļā man dod priekšroku izvēlēties digitālu instrumentu skanējumu, ja gribu imitēt dzīvu cilvēku darbošanos ar taustāmiem instrumentiem. Patīk jau man arī tādas forsētas lietas, kad dzirdu kompozīcijas, kurās ritms ir tāds, ka fiziski cilvēks to nevar saklikšķināt. Tāpēc arī digitālu trakumu esmu iecienījis. Savas balss iekļaušana – tā ir tāda kā ceļazīme uz vietējās mūzikas pagrīdes tirgu, jo man šķiet, ka klusējošie elektroniskie nūģi nevienu neinteresē. Klusējošā mūzika, lai cik tā smacīga nebūtu, tā ir atrauta no vietas, kur atrodies, tā cīnās pasaules telpā ar pārmērīgām kompresijām, ar citiem klusējošajiem tehniķiem. Domāju, ka Latvijā nevienam nav pietiekoši daudz līdzekļu, lai tehniski varētu pārspēt rietumu neiedomājamo tehnisko nodrošinājumu un daudzo gadu pieredzi.

Mums visiem šeit ir jāaug, jāmēslo zeme, lai rastos kaut kas ievērības cienīgs arī pasaulē.

90.gadu ieraksti un iespējas – ierakstīti magnetofonu lentās, mājās tiražēti kasetēs, izplatīti no rokas rokā – kā tas bija?

Andris Grandbergs: Nekā cita jau tolaik man nebija kā magnetofoni. Es darbojos tikai ar sev pieejamu tehniku. Nebija interneta, bija tikai Rīga ar saviem sakariem starp cilvēkiem, kuriem tas interesēja. Tāpēc arī ierakstīju lentēs un kur gan citur lai iedotu kādam paklausīties. Tornis bija kontaktu citadele ar savu interešu loku. Man patika ierakstu klejošana no viena – pie otra. Patikšanu vai nepatikšanu raksturoja tikai savstarpēji tieši kontakti, sarunas Tornī, koncertu pasākumi. Man patika, ka varēju dabūt ierakstus, kas mani interesēja. Nebija tādas pasaules interneta info sistēmas, bija tikai lentes un kasetes no Gedras, Daugavieša vai Andžoņa. Bija arī mazie veikaliņi, kur kasetes ar dzeltenu papīru tirgoja. Bija arī Desants, veikals tagadējā Jaunā teātra pagalma pagrabā, kas specializējās uz industrial mūziku. Pirms tam braucu arī uz Salaspili pie viena personāža, kurš no platēm, kā viņš pats teica, rakstīja lentēs. Sistēma bija lenšu pārrakstīšanā, to izmantoja arī visi, kas gribēja iejusties arī, tā saucamajā, lielajā mūzikas pasaulē.

ISMS – kā solo projekts aktivizējas, reanimējas 1994. gadā – biji noguris no skatuves, nespēji sastrādāties ar grupām vai pašizpausme?

Andris Grandbergs: Solo ISMS ir vienkāršāk nekā vadīt cilvēku grupu. Grupa prasa no vadītāja ļoti daudz, pat citreiz nezini – ko īsti. Kopumā jau zinu - tas ir spēks, kas visus satur un virza uz priekšu. Spēks apmierina un atslābina dalībniekus, visi gaida, kad būs nākošais izrāviens, kad būs tas trakums, lai parādītu sabiedrībai, ka visi ir dzīvi. Ar grupu vari izdarīt ļoti daudz, bet pie nosacījuma, ja pats esi stiprs, un tad arī viss notiks. Man galvā ir daudz ekstraktu, kuri ir jāatšķaida. Gaidot grupas mēģinājumu, katrs atšķaidītais ekstrakts ir jāieliek katra grupas dalībnieka prātā. Kad spēlē dzīvajā, tad katram jāsaprot tas, ko viņš dara. Soloprojektā, savukārt, ir kaut kāds budisks miers, kur visu nevajadzīgo pats vari izdzēst, ja nepieciešams, vari operēt ar undo, pagulēt un izdomāt līdz galam. Interesanti ir tas, ka citreiz apzināti skaņdarbos atstāju defektus, lai nenonāktu ar galvu parāk sterilā masā. Kaut kāds šķībums man ir nepieciešams kā sāls, kaut arī tehniski to spēju nogludināt.

Sākotnēji, «Isms» ir trokšņainās ģitāras, samplētās bungas un griezīgi, bet dziļdomīgi teksti. «Viss Notiek» – spožais 1995. gada albums. Kādas atskaņas toreiz un atskatoties uz to tagad?

Andris Grandbergs: Vispār jau, ISMS tanī brīdī ir kā SMOGS beigas, kā izskaņa. Īstais trakums, kas bija sasniegts ar SMOGS, šeit reducējās istabas projektā, kurā esmu tikai es un mana tehnika. Situācija, kad ir pašam jāsasniedz katarse jebkurā veidā, viena no iespējām bija to realizēt ar istabas resursiem, to var tikai imitējot rokgrupu. Tas nozīmē to, ka spēku dalu tikai ar sevi, tādā veidā iztēlojoties, ka kāds ir tik pat kruts kā es, kas tev ir blakus, un tevi saprot uz ko tu ej apskatīties un dauzīties. Daudz aizguvu klausoties «Graždanskaja Oborona». Man patīk ātrums, to arī tagad novērtēju. Neatskatīties un padomāt par pagātni – tas ir interesanti. Man patīk ļoti ātrs ritms, bet ne saforsētais metālistu divu basbungu traktors, labāk – traktors, kas kādu laiku nepielec, bet pēc tam tik un tā brauc.

«Isms» spēj pārsteigt ar to, ka mainās nemitīgi, nekad nevar zināt, kas būs un kā skanēs - 1997. gadā ierakstītais albums «Ai, Zeme, zeme, zeme» – ne miņas no netīrās ģitāru mūzikas, tīrākais bardu estētikas albums joprojām ar dziļiem tekstiem. (Ar albumu «Kosmoss» (1997) noslēdzas posms pirms datortehnoloģiju izmantošanas. Instrumenti: balss, ģitāras, bungu imitācijas. )

Andris Grandbergs: Plika akustiskā ģitāra tanī laikā man šķita kā rotaļlieta. Sanāca, ka vienreiz kolektīvā atbraucienā no kārtējā snobu pasākuma Ogres virzienā, Šubrovskis električkā paņēma akustisko ģitāru un vienkārši paņēma un norāva (uzspēlēja) kaut kādus entos savus un citu ģitārhitus. Visi vagona pasažieri brauca uz darbu, tas bija no rīta. Plikā ģitāra darbojās, darbojās arī pareizie teksti. Tas viss ir izspiegots. Sapratu, ka plikai ģitārai ir jābūt arī manā kontekstā, un laiks bija tāds, ka cita tik pieejama instrumenta kā akustiskā ģitāra man nebija. Kaut ko ar ģitāru varēju izdarīt, un to arī izmantoju, tēloju bardu, ģitārslavinātāju un citus pamesto bāreņu trikus.

1998 dalīts ar nulli - elektrība, internets, ibm un skaņu miljonu bibliotēka – 1998. gada albums - «Dalīts ar nulli (/0)» – centrālais instruments ir dators, ko papildina balss. Arī pirmais «Isms» albums, kas pavairots rūpnieciskā magnetofona kasešu tirāžā. Tavs pirmais dators un pieredze skaņās?

Andris Grandbergs: Nu te jau ieslēdzās smalkākas tehnoloģijas. Tas viss ir pakārtots darba vietai, kur strādāju. Respekts Ventspils radiostacijai BCN, kurā biju audioklipu producents, kurš gatavo reklāmas. Sēdēju studijā, veidoju komerciāla rakstura audio klipus: ierakstīju; miksēju; domāju; liku «gultiņās»; kompresēju; griezu; pie mikrofona runāju utt. Paralēli komercpraksei, veidojās arī savi materiāli. Viens no radio aktīvistiem bija atnesis sintezatoru, kuru pieslēdzu arī savu skaņdarbu projektam. Ierakstīju arī savu ģitāru ar fūzi un bungmašīnu. Ar laiku savācās daudz interesantu atziņu. Ieraksts tiem laikiem šķita interesants, un es necentos sevi noturēt tos nepublicējot. Tad bija Pentium 3, ar kuru mani iepazīstināja kā krutu. Sākumā prasīju, skatoties uz desktopa ikonām: «Kas tas ir - vai programmas?» Vēl laikam bija arī «Soundblaster» skaņas karte. Tumbas bija Radiotehnikas 50-nieces. Tad bija populāri «Sony» minidiski. Kasetes par naudu pavairoju studijā aiz Bērnu pasaules, Barona ielas sētā. Īsti neatceros, kā to pavairotavu sauca, bet tur visa siena bija noklāta ar kasešu dekām.

Manuprāt joprojām «/0» ir viens no spožajiem pašmāju elektronikas ierakstiem. No kā ietekmējies un kur smēlies motīvus tekstiem? Kā raksturosi albuma skanējumu – aptuvenais piederības žanrs?

Andris Grandbergs: Tas bija laiks, kad es pārvarēju skumjas no šķiršanās ar Rīgas subkultūru. Radiostacijas darbs nodrošināja zināmu iztiku, iepazīstināja ar vietējo Ventspils kultūras potenciālu. Es biju kā zivs ūdenī. Neviens tur nesaprata kas ir underground rock, kas ir pa logu mestas ģitāras un sintezatori. Visi pārzināja tikai entos diskus radiostacijas arhīvā. Parādījās internets, un tad jau kaut ko varēju no sevis interesējošiem skaņdarbiem paklausīties. Albums (/0) ir tāds eklektisks – tur ir daudz no sabiedrības, kas barojas ar radio komercdarbības augļiem. Varbūt – dada. Daļu no tekstiem ņēmu no komercruļļu arhīva, pieliku klāt savu filosofiju un beigās konteksts veidojās pavisam cits. Var to uzskatīt par ņirgāšanos kapitālisma ietvaros, kur cenšanās tikt pie naudas, pašu procesu pārvēršot farsā.

Nākamie albumi – «Daba» , «Augusts noliktavā» – abi 1999. gadā ieguvuši atzinību elektronikas cienītāju aprindās, bet zaudējuši vokālus, tie vairāk ir instrumentāli, mazliet vienveidīgi, bet soli ārpus «Isms» ierastā žanra rāmjiem – tie bija jauni eksperimenti, žanra taustes jeb sevis meklēšana?

Andris Grandbergs: «Daba» vispār jau ir ar vokālu, tikai vokāls ir apzināti ļoti klusi ielikts. Ar «Daba» kaut kas radās cits. Centos atbrīvoties no uzmācošā vokāla, vokāla, kas dominē. Tad mājās klausījos uz ausīm Dead Can Dance «Aion», un vienā savas gultas sesijā laikam uzrakstīju visus «Daba» albuma tekstus. «Augusts noliktavā» savukārt ir apzināts atbalsts tā laika trakuma tukšumam. Jaunāki par mani cilvēki veidoja savu kultūras telpu, es stāvēju blakus un piedāvāju savu tehnoloģisko sniegumu. Bija daudz dabas trokšņu semplu no CD, ko nopirku Latgalītē.

Sekvencera «Rebirth» inteliģentais interfeiss un ierakstu programma «Cakewalk»?

Andris Grandbergs: Vau, tas viss ir datorā, tas ir salīdzinājums ar sarežģītajiem softiem, ar kuriem es esmu iepazinies daļēji, bet kurus es neesmu iedarbinājis. Zinu, ka ir stratēģiski būtiskie punkti digitālajā skaņā. Es to laižu garām. Es gaidu tikai vienkāršas lietas. Inteliģents interfeiss – tas ir vizuāli baudāms, kas nodrošina to pašu rezultātu un bez sviedru smakas. Rebirth cilpas wav formātā es liku Cakewalk, es skatījos, kā kanāli sadzīvo uz ekrāna un austiņās. Kaut kādu sarežģītāku struktūru attainojums ekrāna man šķiet aizdomīgs, jo nevajadzīgi mezglo prātu. Var, protams, tajā visā iedziļināties, sastapt labu skaņu, bet priekš manis tas nozīmē – garīgu nāvi. Parodoksāli, bet es nepazīstu ne datora midi, ne midi klaviatūras. Man ir būtiski darboties ar lētajām iekārtām. Es esmu mūzikas strādnieka paveids.

«Alien» 27.08.1999., vecā kuģu noliktavā Ventspilī un bezpersoniska techno žanrā izdots albums «37@C» (2000). Mūzika ir salīdzināta ar aukstāko gadalaiku.

Andris Grandbergs: Noliktava neko nenozīmē, bet bezpersonība - gan. Tad, kad mani uzaicināja uzstāties, es salīdzinoši ātrā tempā centos parādīt, ka sēdošs darbs var arī iznākt uz ielas. Noliktavu, 11. stāva dzīvokli, jebkur, kur tas būtu interesanti. Tajā laikā es sapratu, ka publikas kacināšana prasa savu nodokli, savu mažoru. Tas, ka es piedāvāju arī aukstu mūziku, tas klausītāju nesasilda, kā ierasts teorijās par veiksmīgo stāstu. Es taisīju aukstumu, kas man pašam ir interesants, nerēķinoties ne ar vienu. Tāpat, jau, manu aukstumu var sajust tikai manis paša receptori. Mūzika, kā visi zina, ir egoistisks izpausmes katls. Nevienu tur negaida un visiem tu esi lieks.

Helvētica - burtu garnitūra «Helvetica» un albums «Helvetica» (2001) – joprojām neslikts, bet arī vairāk sintētisks.

Andris Grandbergs: Par Helvetica var spriest tikai cilvēki, kuri to garnitūru ir redzējuši. Mūzika ir taisīta ar veco «Fruityloops». Tad pelnīju naudu ar grafiskā dizaina lietām, bieži izmantoju fontu Helvetica, kas tik ļoti nevajadzīgi iesēdās galvā, ka kļuva pat smieklīgs. Albumā, protams, par Helvetica nav ne viena teikuma, bet kopējā noskaņa diktē tādu kā nolemtību Helvetica priekšā. Tas ir tā, ka tu gribi elpot, bet vienmēr priekšā ir tas Helvetica un tu nevari no tā aizbēgt. Helvetica pārdod vislabāk, tas ir kaut kāds nonsenss. Tā ir perfekti izstrādāta burtu garnitūra, ja nerunā par Gotiku un Uniciāli un, protams, Myriad.

«Big Name & Isms» - sadarbība ar Ventspils romu hiphopa pārstāvi «Big Name» – vēl viens radošais eksperiments ar skaņu, žanru? Kā nonācāt pie kopprodukta?

Andris Grandbergs: Es sēdēju pie sava kārtējā albuma, kad Ģirts dizaina firmas sētā ieveda vienu mazu un alkstošu čigānu čali Andri Širmani. Iepazināmies, viņam bija vektors uz saviem skaņdarbiem. Piekritu sadarboties, tas bija kaut kas jauns. Viņam līdzi bija daudz sociāli aktīvu tekstu, kurus vajadzēja kaut kur ielikt. Tas, ka hiphops nekad mani nav uzrunājis, man netraucēja uztaisīt gultiņas priekš tā formāta. Jaunas lūdzēju asinis vienmēr izraisa interesi par gaidāmo rezultātu. Mazliet piešāvu roku reperu virzienā, taisīju elektroniku tādu, lai man pašam arī patiktu. Sanāca jau tāds hibrīds, bet pateicoties tam, ka Andris bija jūtami mērķtiecīgs un darba alkstošs, ar vairākām ierakstu sesijām samiksējās dzirdams rezultāts.

Turpinās elektronika - «Norton» (2002), albums «Matemātika» (2005), skaņas celiņš filmai «Naktstauriņu deja» (režisors Reinis V.). Filma piedalās Latvijas nacionālā kino festivāla «Lielais Kristaps» skatē. Albums «Necro» (2009), albums «Post Dada» (2011), albums «Teniss» (2011) un šīgada albums «Burzma» (2013).

Andris Grandbergs: Sanāk tā, ka kādu krietnu laiku nodarbojos tikai ar inteliģento mūzikas softu interfeisu «Rebirth». Visu laiku urda pienākums «Rebirth» pamest, bet tā kā nevaru atļauties sapirkt īstos jaunākos dzelžus, tas tā arī paliek. Mājas sajūtas adata vienmēr šuj precīzi pa vīlēm. Skaņas kvalitāte ir nosacīts jēdziens, jo melodijas peld pa vīlēm. No malas skatoties tas ir oldschool, bet raugoties nākotnē – tie ir tikai biezie aparāti. Tie nav tikai nabadzības nomāktas idejas, bet arī no datora atsvabinātas personas. Cietokšņi ar reāliem dzelžiem ir nākotne. Nākotnes nav tādiem softiem, ar ko es pašlaik darbojos. Nākotne tirinās katra budžetā, un, ja sanāk, tad jāatbalsta elektrību tērējoši aparāti. Mūzika nav nekāds dabu mīlošs bērns.

Divos, trijos vārdos par katru albumu? Un kur melomāniem meklēt fiziski neizdotos «Isms» ierakstus?

Andris Grandbergs: Negribu tagad vienā reizē katru albumu šķetināt. Katram albumam ir savs romāns, tos nevar sarindot kā vistu olas pirms apstrādes. Kaut kas jau līdzīgs visiem ir. Mans rokraksts ir deformēta skaņa, melodija, kur ik pa laikam klausītājam jāsaausās. Deformācija ir tas, kas mani uzrunā, man patīk vētru izgāztu koku saknes.

Ventspils elektroniskās mūzikas izlases (2002-2004) – elektronika toreiz un tagad?

Andris Grandbergs: Elektronika Ventspilī tajā laikā bija visiem datoros. Atkārtošos, ka nabadzības dēļ neviens nespēj ieguldīt līdzekļus mistiskiem rietumu aparātiem. Pieļauju, ka, ja tādi būtu, tad to visi zinātu. Vislabākie aparāti ir šlāgermūzikas personāžiem un arī, velns viņus zina, ko viņi izmanto no iespējām, ko tas aparāts var iedot. Tāds solfedžo rokā nevienu neinteresē. Roks, ja arī tas ir digitāls, visus knēveļus no augstās mākslas ieber nespējnieku kulītē. Apbrīnojami ir tas, ka ar datora palīdzību daudzi meklē perfektu skaņu, pērk skaņu kartes, bet nevienu šļupstu negvelž. Es gvelžu un skatos uz visiem no augšas. Es saprotu, ka sikspārņu imitācijas varētu būt interesantas, bet pieaugušiem cilvēkiem ir būtiska dzīves jēgas termins.

Ar «Latvijas Gāzi» vai industriāļiem neesi domājis sadarboties kādā projektā?

Andris Grandbergs: Man ar Andžoni ir zināms kontakts. Es viņam varu pārmest tikai melodiju trūkumu. Mažoru un minoru neviens nevienam nemāca, tas ir jāgrābj no gaisa. Andžons prot radīt labu skaņas spiedienu. Nevaru teikt, ka tas nav maznozīmīgi, viņš varbūt ir sabalansējis savu iekšējo izjūtu ar izteiksmes formu. Visi gaida, lai formā būtu populistisks saturs un tie savstarpēji līdzsvarotos. Bez melodijas industriāļi ir vāji. Ar Andžoni diezgan daudz kopā esmu strādājis, viņš ar savu iekšējo spēku un kustības enerģiju piesaista pietiekoši daudz, tikai viņam zināmas enerģijas. Industrial un noise – tēma, kas saviļņo arī mani.

Pagrīdē – pa kluso, pa mierīgo, bez steigas un stresa – «Isms» ir sev un šauram klausītāju lokam, mazajai pagrīdei? Varbūt, pamēģināt paklauvēt pie kādas ārzemju ierakstu izdevniecības durvīm?

Andris Grandbergs: ISMS – tā ir institūcija, kas vienmēr gaida. ISMS ir arī nevienu nežēlojošs mono spiediens, kas klausītājam nav patīkams. ISMS – tas ir akmens, kas sviests klausītājam, nerēķinoties ar rezultātu, kā Sīzifa akmens, kurš nevis ripo, bet lido. Iepriekš jau teicu, ka civilizētā pasaules kultūra mums šeit nav tehnoloģiski sasniedzama. Mēs varam tikai priecāties par savu nespēju ieliet ūdeni kādā nākotnes augā. Latvijas mēslus visi zina, ar to varētu doties uz priekšu. Tas kā lietas nosauc jau nenozīmē, ka cilvēki šeit kaut ko gaida, varbūt viņi grib tikai parunāties par gravitāciju un smaguma centriem. Latvijā cilvēki ir vāji izglītoti, tajā skaitā, laikam, arī es. Lai kaut kur klauvētu pie durvīm, ir jāsaņem sevī spēks. Gudrs cilvēks pie durvīm neklauvē, durvīm jābūt atvērtām.

Aptuvenās skices, domas, kurā virzienā varētu būt nākamais «Isms» ieraksts?

Andris Grandbergs: Nākamais ISMS būs nežēlīgs. Visticamākais, ka tas būs primitīvi ritmisks. Ambient – nē. Ja sadūšošos, tad būs pēc ilga laika. Iespējams, ka sauksies «Kauli», bet tas atkarīgs no noskaņojuma. Es bieži domāju uz priekšu.

Ventspils – skaista pilsēta, laikam līdzi, droši vien vari no malas pateikt, kā tā mainījusies pa šo desmit vai divdesmitgadi?

Andris Grandbergs: Es esmu pabijis skolā, kur skaistumu apskata kā estētikas kategoriju. Skaists – tas priekš manis ir nepieņemams, jo tas neko neizsaka. Ventspils ir pilsēta, kura būs vienmēr ar upi komplektā. Skarbums, kas tur ir, tas ir tikai upes sakarā. Venta.

Otra Tava pamatnodarbe ir grafiskais dizainers. Ko dara grafiskie dizaineri mūsdienās?

Andris Grandbergs: Grafiskie dizaineri ir vajadzīgi, lai citiem parādītu zelta griezumu. Latvija netaisa automobiļus. Vizuālais ir harmonisks tikai saprotot zelta griezumu. Ergonomika krēsliem nepieciešama, lai tukši nekristu. Smaguma centrs – tas ir diženo lasītāju kompetencē.

Teksti un domas lidojums – jebkurā «Isms» albumā ir pa daļai no visu veida ismiem – gan muzikāli, gan tekstuāli. Kubisms, eksistenciālisms utt. Dažos brīžos ir pagrūti saprast – frāze joks, frāze – kosmoss vai tēze, kas robežojas ar zinātnisko fantastiku, augstāko matemātiku un ikdienu reizē.

Andris Grandbergs: Es no ISMS esmu tikai vienu patiesu stāstu dzirdējis un tas esmu es. Ir tādi termini: zinātne un māksla. Var, protams, ņemties ar isms frazeoloģiju, bet sākotnēji un primitīvi - tas ir kaut kāds pamats visiem pasaulē, lai raksturotu nezināmu kustību. Iemesls tādam vārdam ir vieglas dzīves noniecināšana. Viegla dzīve – tas ir pret mani, lai kāda tā arī nebūtu.

No kā pats iespaidojies, ko klausies? Ko lasi?

Andris Grandbergs: Klausos tikai mirstošus cilvēkus. Ar baudu varu uzrakstīt šo - mums kā apkalpojošam personālam jālasa nevajadzīga literatūra. Bet, ja nopietni, tad: Dostojevskis; Markess; Igo; Prusts; Kamī; Sartrs. Patīk: DJ Hell u.c.

Vecums, nenāk viens. Tas nāk kopā ar...? Jaunā paaudze, gaiss, pilsēta, alus, ierakstu studijas, noskaņas, virzības – toreiz, tagad?

Andris Grandbergs: Man patīk tehno. Pats tehno netaisu, bet iezīmes kaut kur ir.

Un pašmāju mūzikas ieraksti, Tavuprāt, kurus vajadzētu paklausīties vai nodot nākamajai paaudzei, kā vērtību?

Andris Grandbergs: Vajag visiem paklausīties «Mājas dzīve» no Baušķenieka.

Uz augšu