Aktieris Ģirts Ķesteris, kurš 20.septembrī Dailes teātrī kāpa uz skatuves Harija Gulbja lugas "Cīrulīši" jauniestudējuma pirmizrādē, ir pārliecināts: no konfliktiem izvairīties nevajag; jādzīvo ar kaismi. To aktieris stāstījis intervijā portālam "Kasjauns.lv".
"Domāju: gan dramaturģiju, gan dzīvi veido konflikti un pretrunas. Bez tām nevarētu notikt tas, ko saucam par evolūciju gan no Darvina, gan kristīgā viedokļa. Atliek tikai izvēlēties, vai tu esi no mērkaķa vai Dieva, bet konflikts ir jau pašā pamatā - vienam nogaršojot aizliegto augli, bet otram - instinktu līmenī," paudis aktieris, piebilstot - tieši tāpēc nevajag izvairīties no konfliktiem.
"Bet ar ko gan tu vari no sirds izkašķēties, ja ne ar saviem ģimenes locekļiem?! Ārpusē taču tas nav iespējams!
Man patīk, ka ģimenē var izkašķēties -
vienu dienu par sadzīvi, otru - par attiecībām, trešo - vēl par ko citu."
Viņaprāt, tā ir iespēja emocionāli atvērties, nevis "gruzīties" vai sevī turēt pārestības sajūtu, līdz tā nonāk līdz sprādzienam vai onkoloģiskām slimībām.
Par jauno izrādi un savu varoni aktieris stāsta: viņa atveidotais Elmārs mammai (viņu spēlē aktrise Esmeralda Ermale) pārmet, ka viņa nav bijusi pietiekami spilgta, valdonīga, - būtu viņa tāda, arī priekšstati par sievietēm būtu formējušies citādi.
"Viņš apzināti meklējis mātei pretēju tēlu un... iebraucis auzās.
Noteikti arī manu priekšstatu par sievietēm formējusi mamma, viņa joprojām ir mana lokālā padomdevēja. Bet ar to es nemokos, neliedzu to sev, jo galu galā - kāpēc man būtu jāmeklē padomdevējs malā, ja man ir mamma!"
Tiesa, izteiktu līdzību starp savu māti un paša dzīves sievietēm aktieris neesot piefiksējis. Viņš "Kas Jauns" atzīst: viss taču notiek neapzinoties. "Ir pirmais pieskāriens, skatiens, un ar tevi notiek ķīmija. Tu vienkārši nonāc fakta priekšā, ka esi iemīlējies. Svarīgākais, lai tu visu laiku neietu pa vienu un to pašu apli, nepiedzīvotu tikai vienu un to pašu scenāriju. Ja tā notiek, pats esi vainīgs un bailīgs."
Atgriežoties pie jaunās izrādes, Ķesteris vēl bilst: "Lauris (režisors Lauris Gundars - red.) izrādē mūs burtiski "izģērbj", mazliet par visu ironizējot. Bet varoņi, kas mums jāatveido, ir kā mazi bērni, kas ņirdz, spēlējas, kaitina un provocē viens otru. Pie viena viņi dzimtas mājās sabraukuši ar savām "piekabēm" un vēl mēģina risināt arī savas savstarpējās pāru problēmas. Un tās attiecības ir ārkārtīgi uzjautrinošas.
Izrāde ir kā tāds liels karnevāls.
Bet ja kāds režisors šajā virzienā dod zaļo gaismu, tad mēs burtiski iespiedzamies no laimes, jo ir iespēja būt neprognozējamiem."
